Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025
|
Dainis Deigelis (1983) – dzejnieks, atdzejotājs. Publicē dzeju latviešu periodikā kopš 2002. gada, publicējies dažādos kultūras izdevumos. 2018. gadā izdots debijas krājums Dievs beidz, kas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai spilgtākās debijas kategorijā. 2020. gadā izdots otrs dzejoļu krājums Pilsētā mirstošas saules ēnā. 2024. gadā bijis līdzautors grāmatai Dzejas Detektīvi, kā arī iznācis 3. krājums Izdzīvojušie. Pašlaik jauna ceļa meklējumos, gan literatūrā, gan dzīvē. |
 |
|
Dainis Deigelis
* * *
kad pārtraukšu rakstīt dzejoļus
* * * dzīvot it kā tā nekad nebūtu bijusi upe zem Saturna vērīgā skatiena zem putekļu pilnajām Marsa vētrām un mēness bālās vientulības tavas vienatnes laivas brauciens caur to un klusām tumšām alejām ap to it kā tu nekad nebūtu bijis cilvēks neesošā ūdens laika plūdumā piedzimis dzīvojis aizgājis kā visi it kā nebūtu bijuši krasti meldri viļņi upē kas it kā nekad nebūtu bijusi zem Saturna vērīgā skatiena zem putekļu pilnajām Marsa vētrām mēness bālajā vientulībā elpojot savas neveiksmes
* * * dievs klauvēja pie manām durvīm laikam tāpēc viņas neatvēru bērnībā man bija mācīts svešiniekiem durvis vaļā nevērt nekad ar tiem nesarunāties nepieņemt konfektes vienlaicīgi kad eju garām baznīcām vienmēr redzu kā eņģelis stāv uz krusta uz vienas kājas un piemiedz man ar aci dažreiz dziļi iegājis meža tumsā es pamanu ka kāds notrauš no lapas zīlītes asaru viņš ir vienīgais kas zin kopā ar mani ka ne tikai arī bagātie raud katrs izbrienot pats savu maldu ceļus pretī meitenei ar sudrabā kaltiem matiem
* * *
cīņā ar tumsu visfasicinējošākais
* * * kaut mēs vairs tur neesam starp lielajiem autoceļiem uz bērnību ik nakti aizverot acis mēs redzam tās ainavas tumsā kāds noglāsta mūsu seju joprojām visvientuļākajā no visiem dzīvokļiem kuros esam dzīvojuši mēs jūtam visu tās gaismu visu tās tumsu pieskārienā kaut mēs vairs tur neesam starp lielajiem autoceļiem uz bērnību trīs zem ādas tā pati saule tā pati netīrā bet mīļā šķērsiela pļava mežs viss iepīts līdzi arī sirmumam matos
* * * jau nedēļu dieva galds ir netīrs majonēzes paciņa sarūgusi mētājas starp baušļiem istabas stūrī pasaules karte noklājusies putekļiem viņš atnāk tikai pārgulēt svētie un eņģeli tikmēr apjukuši pīpē gandžu bez viņa noskumušā vaiga jau nedēļu pasaule raujas čokurā un konvulsijās no kariem nemieriem izmisuma debesīs atstāta zīmīte saturs nav saprotams nevienam un nedod nekādas atbildes kāpēc jau nedēļu dieva galds ir netīrs tikai kaut kur zem mākoņiem skan neizprotama dzeja
* * * gribu šovakar pornogrāfiju gribu to palaist pa visiem skaļruņiem gluži kā krievu šansonu par Vladimiras centrālcietumu un ziemeļu vēju logiem ir jātrīs tikpat stipri kā salūta un bombardēšanas laikā vai tā kā trīs mana āda aizraujas elpa kad tu man pieskaries gribu šovakar būt tieši tik skaļš piedauzīgs un lēts kā dzīve manā mikrorajonā cilvēcīgi banāla un vienkārša pat nemēģinot izlikties kā smalkajos centra ofisos ka ir tajā kaut kas vēl cēls un gaišs un netverams bet konvertējams valūtā pie pirmās izdevības varat mani tagad nosodīt ka gribu šovakar pornogrāfiju ja klusi uzlikšu teātra izrādi fonā jūs izsauksiet pašvaldības policiju
Annai Fomai mēs vairs neesam tie paši mēs esam kļuvuši vecāki nav ne mazākās pārliecības ka mums ir nācis par labu tas ka jaunais Vāgners ir pārstājis klusēt sociālie tīkli ir pilni ierakstiem kari ir pieteikuši sevi par personāžiem krīt pieminekļi ielu nosaukumi orbitālās stacijas tikumi un cilvēki krīt skaidiņas lido no pasaules kas bija tik naiva un ticēja ka mūs gaida cilvēces progress un vēstures izbeigšanās mēs vairs neesam tie paši iespējams mūs pat vairs nesauc tā ko gan mums varēja pateikt jaunība ko gan mums varēja pateikt jūra un laukakmeņi ja mēs nevēlējāmies iemācīties viņu valodu un palikt tādi paši rakstīt viņu valodā izslēgt pasaulei skaņu jau no pirmā uzrakstītā vārda dzejolī mums nebija vairs nekādu citu iespēju kā būt iespējai ka stāsts vēl nav galā kaut kur aiz visām cilvēces ikdienišķajām šausmām balta dūja pārlido ceļu mēs apstājamies mēs atgriežamies sākumā un stāvam joprojām pie pirmā melnā taustiņa un satraukti elpojam pirmo reiz savus pseidonīmus
* * * debesis šodien pelēkas un skumjas kāds aiziet un kāds atnāk Nabagu ielā pār bruģi kas zaļo kā vienmēr ar skatu uz pili kur tagad muzejs bet reiz bija cietums veļu laivas šonakt ostā pārcēlušas vēl kādu uz laimīgo zemi debesis šodien pelēkas un skumjas putni paliek apdzīvot mūsu neizbristās jūras vējā saklausāmas nepabeigtās sarunas
* * * pirms tu šorīt modīsies pirms tu ieraudzīsi visus manus trūkumus pirms tu rakstīsi cik mēs esam nesaderīgi cik man skaļa balss cik daudz man vajadzēja sasniegt savos gados nevis būt tik nevaldāmam it kā man būtu divdesmittrīs joprojām kad viss vēl priekšā nevis tik daudz kad neiespējams ļauj man klusu vēlreiz izkurināt plītiņu lai tev ir silti apklāt ar sedziņu noglāstīt miegā maigi noskūpstīt kad modīsies un jautāsi vai tas putenis jau rimies aiz loga vai tu mani apskausi vēl mazliet pirms es modīšos upe zem pamatiem neaizsalusi atvaros mūs ierauj pirms tu šorīt modīsies atkusnis lietus autobusā pelēks kučieris un viss kā vienmēr tikai upe runās ik pa laikam miegā
* * * es kolekcionēju ķermeņa daļas modificētās ķermeņa daļas tetovētas ķermeņa daļas mana māja ir ar tām pilna ik pa laikam tās atveru pasaule nogrimst uz ilgu laiku apkārt mani pārņem halucinācijas melni burti kā tārpi manās smadzenēs tetovē citus kolekcionārus un viņu halucinācijas ar sirdspukstiem no mežiem kas bijuši pirms mums
* * * es nekad nebūšu īsts vīrietis es nekad nebūšu īsts es nekad nebūšu es nekad es krūtīs aizkavēts sprādziens no domas tu joprojām neesi izrāvies no Nekadnekurzemes sapņos tevi apciemo laumiņas tu sadzer ar kapteini Āķi tu esi brāķis priekš šīs pasaules puišelis kas nekad nepieaugs savās satrauktās dzejās vientuļās pusnakts dejās un līdz nāve tevi šķirs tikai es zinu ka tajā nav nekā priecīga tikai es zinu kā tev un maniem bērniem sāp ka dažreiz vai lielākoties puikas nepieaug naktīs aizlido ar baltiem putekļiem tur kur nekad nepiesaukt tur kur nekad tur kur tur balti mākoņi uz namu jumtiem raksta dzeju
|
