Uz elli un atpakaļ

Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau), „Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums”,
tulk. Jānis Joņevs. 102 lpp, Aminori. 2024

 

Gruzīnu autora Bekas Adamašvili postmodernajā romānā „Bestsellers”[1]  vēstīts par kādu mazpazīstamu un neveiksmīgu franču rakstnieku, kura grāmata ir tik nepopulāra, ka viņš mārketinga labā nolemj izdarīt pašnāvību, un nonāk rakstnieku ellē, kur Džordžs Orvels pārvalda televīziju, Viljamam Šekspīram pieder sporta likmju serviss „MacBET” un Džeks Keruaks nevar pārstāt blandīties apkārt. Proti, katram autoram ir sava vieta ellē un tātad – sava elle; un arī rakstnieks šajā rakstnieku ellē ar kariķētu uzviju iemieso tieši to klišeju, ar kuru bijis pazīstams, pat pēc nāves neviļus piedaloties atsevišķa literārā kosmosa radīšanā. Pārfrāzējot Raiņa atdzejotu Gēti, mūsu mīla nemirst aizsaulē.

Un es iedomājos, ka, rakstot  par savu īpašo darba instrumentu grāmatu – pirmo Latviski-francisko vārdnīcu, ellē bija nokāpis arī franču tulkotājs Nikolā Ozano, bet ne slavas vai izmisuma dēļ, drīzāk aiz tā, ka nereti tulkotāji iegremdējas kādā kultūrā un valodā tik ļoti, ka tiecas iemiesot šo kultūru un valodu paši, transformējas un asimilējas, iemīlas un nedaudz sajūk prātā aiz šīs mīlestības. Protams, Ozano nav neveiksmīgs franču rakstnieks no gruzīnu postmodernā romāna vai prātā jucis tulkotājs, kuram vajadzētu sevi kaut kā apliecināt, tomēr tā elle, kurā viņš nokāpj, ir Latvijas 20. gadsimta vēsture, kurā ir trīs okupācijas (viena krietni par ilgu), represijas, antisemītisms, bailes, sāpes un piemērošanās. 1941. gads, kurā tiek izdota Latviski-franciskā vārdnīca, šajā vēstures ellē izskatās īpaši baisi. It kā vārdnīcas radītāji būtu kādam dvēseli pārdevuši, kamēr Ozano kā filoloģiskais detektīvs cenšas saprast, kas bija šie Latviski-franciskas vārdnīcas Fausti un kas varēja būt viņu Mefistofelis.

Ozano literārajā pētījumā ir dažas svarīgas nianses, kas palīdz pārredzēt viņa „ceļojuma” pieturvietas. Pirmkārt, autors brīnās, ka pirmā Latviski-franciskā vārdnīca nav pārāk zināma vai pat populāra, lai gan tā esot veiksmīgi veidota un pat labāka par pēdējos gados izdotajiem latviešu-franču vārdnīcu izdevumiem. Varbūt tā ir autora retrodomāšanas koķetērija? Nevaru pārbaudīt. Ja viņa teiktajam ir pamats, tad noklusēšanas būtība, šķiet, viņa tekstā nemaz neatklājas. Lasītājam tad atliek jautāt: vai pie aizmirstības būtu vainīga vārdnīcas tapšana vētrainu, ideoloģisku pārmaiņu laikos? Vārdnīcas autori savu elli tika piedzīvojuši, un viens no viņu pēdējiem paveiktajiem darbiem līdz krasajām vēsturiskajām pārmaiņām bija tieši darbs pie šīs vārdnīcas.

Otrkārt, par laimi, autors ieskicē gan vārdnīcas redzamākā radītāja – valodnieka Ernesta Bleses personību, gan viņa asistentu personas, kas ir šī pētījuma lielākā cilvēciskā vērtība un arī sniedz grāmatai detektīva cienīgu atrisinājumu; taču tas, kas būtu jāatklāj latviešiem pašiem: kādas varēja būt vārdnīcas veidotāju savstarpējās attiecības un ceļš uz šo valodisko darbu? Detektīva darbs netiecas būt sentimentāls un spekulācijās neieslīgst, jau atkal eleganti atstājot vietu lasītāja fantāzijai.

Treškārt ir svarīgs, bet smags: lai saprastu sev mīļās vārdnīcas tapšanas aizkulises, pētnieks ļoti daudz cilā vēstures faktus, brīžiem ar tiem pārpludinot grāmatas nelielo apjomu. Tas noteikti tiek darīts, lai pierādītu, ka autors saprot kontekstu un neniekojas. Bet varbūt vēstures stunda ir blakne tam, ka šis teksts pamatā ir radīts franču lasītājam? Vēstures faktu plūsma rada iespaidu, ka autoram tā ir daļa no detektīvstāsta shēmas, nevis liktenis. Autora nepiederību latvietībai apliecina arī tas, ka viņš bez minstināšanās velta skarbus vārdus Kārlim Ulmanim un viņa darbībām.

Ceturtkārt, Nikolā Ozano un izdevēja „Aminori” zvaigžņu komanda parūpējusies par labi lasāmu tulkojumu no franču valodas (Jānis Joņevs), tulkotāja pēcvārdu, vizuālās formas diskrētumu un tipogrāfisko izcelšanos (dizainers – perfekcionists Aleksejs Muraško) un pat īpašu mārketingu (ir radītas smaržas ar grāmatas aromātu). Par to, vai pēdējais atmaksājas, var spekulēt, jo aromāts ir ļoti subjektīva lieta. Savukārt Jāņa Joņeva iesaiste atgādina, ka arī viņa „Decembris” (Ascendum, 2022) cenšas iekāpt vēsturiskā ellē: viņa varonis amatierdetektīva un true crime literarizētā manierē pētījis 90. gadu slepkavības Rīgā. Joņeva un Ozano pieskaršanās tām vēstures lappusēm, kurās cilvēcīgums ir bijis otrajā plānā, apliecina, ka latviešu literatūra ir radusi tādu komforta līmeni, ka arī kultūras cilvēki sāk pievērsties jaunajam patiesumam un empātijai. Forma un saturs sarado abus autorus kā būtiskus svaigu vēsmu ieviesējus ierastajā Latvijas literatūras ainavā. Tiesa, šis žanrs paredz to, ka autors, gluži kā gruzīnu romānā, nedaudz „nogalina sevi” un drīzāk dzimst kā pētnieks, nevis literāts, izvirzot pētījuma tēmu priekšplānā. Bet, kā apliecina true crime televīzijas sēriju popularitāte, auditorijai šāda nokāpšana ellē patīk.

Un tā slāni pa slānim, savijot kopā senāku un ne tik senu pagātni, pievienojot papildu ieskatu jau toreiz atklātajos faktos un pieņēmumos, precizējot secinājumus un liekot kopā jaunas idejas, Ozano atrāda kāda priekšmeta – bet patiesībā valsts – vēstures komplicēto dabu. Aiz šī darba stāv dzīvi cilvēki, un arī mūsdienās Ozano rīcībā ir bijuši domubiedri un atbalstītāji, kas skaidrojuši un palīdzējuši aizrakties līdz faktiem. Pārsvarā palīgu vārdus viņš atbilstīgi vārdnīcas radītāju noslēpumainībai atrāda tikai ar iniciāļiem, bet grāmatniecībā svaidīts lasītājs spēs atpazīt teju ikvienu – jauks apliecinājums Latvijas kultūras kompaktajam raksturam. Vai arī franču tulkotājs ir vēlējies parādīt, ka šķietami savrupos kultūras pārstāvjus var vienot zinātkāre ap kādu vecu vārdnīciņu? Kur lai smeļas šo zinātkāri, ja vēsture spiež ar savu smagumu tā, ka zem tās pazūd vienas grāmatas liktenis un katrs pēta tikai to, par ko piešķirta projektu nauda? Negribētos jau atzīt, bet, šķiet,  Nikolā Ozano norāda uz lielo projektu nepārskatāmību, kamēr nevaram parūpēties kaut vai par dažu vākos iesietu vērtību saglabāšanu. Starp citu, autors cenšas rūpēties par vecās Latviski-franciskās vārdnīciņas fizisko veselību arī burtiski: mēģinājis to salabot dzimtajā pusē, kur bukinisti vēl remontē grāmatas, taču pat tur meistars ieteica ņemt visu labošanu savās rokās.

Jūlija Dibovska

 

---

[1] Man palaimējās piedalīties šī autora otrās grāmatas Šajā romānā visi mirst izdošanā latviski, taču, iespējams, „Bestselleram” Latvijā klātos pat labāk.