UGUNSLAIKS

Brinda Ceriņa. Ugunsvieta. Rīgā, „Sol Vita”, 2025

 

„Sarkanā grāmata,” – par šo izdevumu teica autortiesību aģentūras AKKA/LAA pārstāve Inese Paklone. Šis apzīmējums ir gana precīzs, bet tiešā nozīmē. Vāks ir krāsās, kas parādās Rucavas tautastērpā. Sarkanais, melnais, fonā aprises  un nodeguļi. Nosaukums ir simbolisks – Ugunsvieta, un tas izsaka daudz.

Priecē, ka autore nav vairījusies parādīt, kas viņa ir – tad, kad modē ir būt kosmopolītam, saukties aizņemtos vārdos, lāgā nezinot, ko tie patiesībā nozīmē (tur, no kurienes nākuši), sadzīvot ar dažādu sugu svešvārdiem, aizmirstot savējos, kas izteic to pašu, automātiski pierakstīt visu, kas iešāvies prātā, nemaz nemēģinot tam piešķirt kādu jēgu… Tas īpaši spilgti iezīmējās dziesmu konkursā „Supernova”, kur radās iespaids, ka tekstus jebkurā valodā sacerējis mākslīgais intelekts – tāpat kā šķietamo mūziku. Uzvarēja folklora, kā jau bija paredzams – šoreiz „Tautumeitu” izpildījumā bez nesakarīgas vervelēšanas angliski. Tīrā manta. Apmēram kā Brindas dzejā, kas veltīta Kurzemei, Kuldīgai, Liepājai, Ventspilij.  Ar visiem lipstiķiem.

Arī Brindas dzejoļi dažbrīd pārtapuši dziesmās – es mīļuprāt dungoju līdzi veltījumu Mārim Čaklajam:

Kā priedes lūztu kā burtnieki burtu

Kā elsotu vēji kā diktētu burtus

Tā pilsēta tuvu un es tajā iekšā

Kā bite stiegu tai saldajā ziedā…

Šis dzejolis ir atrodams krājumā (57. lpp.). No veltījumiem iet pie sirds arī tas, kas Ai­varam Neibartam (74. lpp.), kurš arī bija kurzemnieks, turklāt netradicionāls, košs un neatdarināms.

Nāk Ņurbulis, dievaini pacilāts. Ne sevi cilājošs,

Bet vārdu spēlēs pacelts, ļaužus garā vedināt.

Lūk, tas tiešām ir svarīgi. Brinda uztvērusi būtību. Dzejolis saucas „Ver-veļi”. Tātad no veļa vervelējumiem:

Viņš meklē izeju no Māras okeāna uz

Āžu bulvāri. Pēcāk uz jūru un Rožu laukumu mītēties.

Veļas valoda, burbuļo, guldz, viņš dudina, purpina, vervelē.

Strāvo, sprēgā vārdu juceklis – izmirstošs džindžis.

Lūk, tas arī ir dzejnieka pienākums – neļaut tam izmirt. Jo – kas ir dzejnieks ar noplicinātu vārdu krājumu, lāgā neiemācījies savu valodu, bet jau grābādamies pa citām? Tā nedrīkst. Vai ne par viņu dzejolī „Dziesmusvētku gājiens” (69. lpp.) sacīts:

Tagad trešais tēva dēls kā mēms,

dejotājs un dziedātājs tik, bet jārunā būs,

jo sākas viss ar Vārdu.

Un, rau, parādās kogs – aizvēsturisks burinieks, sklandurauši, Dunga-danga, urguči, mārzāles, laumu eglītes, lībiešu Smiltaines ģenerālis Garais Ādams, latviski dēvēts par nāvi, Tante Lība. Brindai senčos arī lībieši, viņas māte bijusi no Vizbuļiem, šie tādi poētiski un dziedoši, tajos autore atsitusies.

Cita lieta, ka viņai jāapgūst strādāšana ar tekstu, jo citādi tas virzīsies pats, kurp gribēs, un neba allaž turp, kur vajag. Sak, ja nediriģēsi tu, tad tas diriģēs tevi, nodziedāsi šķībi, ka ne attapties. Tā dēvētā „automātiskā rakstīšana” neko vērtīgu nevienam nav devusi. Jo tas, kas top sūtīts „no augšas, pa lūku”, ir domāts apgūšanai un mācībai, ne bezdomu reproducēšanai. Par šo esot gana daudz spriedušas ar nu jau smiltaines Ādamam līdz aizgājušo draudzeni Amandu Aizpurieti, kura prata apieties ar materiālu. Ir tādi dzejnieki, kuriem šī māka ir iedzimta. Kā likums – atdzejotāji, kuri bijuši spiesti šīs prasmes trenēt laikos, kad parindeni – burtisku tulkojumu vārds vārdā – vēl neuzdeva par atdzejojumu. Organizēt un izvietot to, kas dots, nepazaudējot daudz no tā un neliekot visu ko klāt no sevis. Tas disciplinē.

Amandai veltīts dzejolis „Magnolijas” (34.lpp.):

Glāzē araku leju

tev dzejas izredzētā.

 Pagātnes uzkrājumi nav izdeldējami.

Neviens neizdod ne skaņu,

nedz saknes

celmu turpinājumus, tik galotnes norijuši

kurzemnieki

klusē kā Mīlenbahs, izgaršojis jaunvārdus,

kas aizslīd, aizmirstas,

tomēr atkal katru dienu atmiņā nāk.

Neba velti, simts gadus

dziedāts, dejots pa vējam un pret.

Atkal tas „Dziesmusvētku gājiens” (69. lpp.).

Uguns pēdas nozīmē visu ko: ierakumus, sārta vietu, krāsmatas, nodeguļus, apmetni, pavardu…

Un:

Melni riņķi tev zem acīm

kā no plīts

Tas ir dzejolī „Pavards” (64. lpp.). Turpat pelnu ceļi izbrienami, malkas nasta panesama un sāpju slieksnis zemes līmenī. Uzrādās vēlme rakt dziļāk, nepaliekot virspusē, kur veidojas bezsakara teksti, kam segums izpaliek. Var maukt pirkstos dzirksteles kā brūtes gredzenus, spēlēties ar salmu važiņām un puzuriem, tas viss ir šajā dzejā klātesošs, tāpat jūra, dzintari ar savām nokrāsām līdz pat melnai, ķekatu maskas, dažādas gaismas un noskaņas. Var lasīt bilžu grāmatu kā rūnu rakstus, ieredzēt sevi rasas lāsē, bet arī – no savas himnas nezināt ne vārda. Ļoti trāpīga ironija – esam taču redzējuši sportistus un citus uzvarētājus, kuri nedzied līdzi, kad vajadzētu. Un nebūt ne vienmēr tāpēc, ka nav dzirdes vai balss. 

Protams, organizēt haosu un nepakļāvīgus tekstus nav viegls darbiņš, lai gan daži tā uzskata, sak, nav taču nekādas piepūles, var bārstīties ar vārdiem pēc sirds patikas, kritika ir iznīkusi, kad nav, ko darīt, visi raksta. Un katrs, kas jebko laidis klajā, ir rakstnieks. It kā šis goda nosaukums nebūtu jānopelna. Ar dzeju šķietami ir vēl vienkāršāk – mazi gabaliņi, nav ilgi jānoņemas, atskaņas vairs nevajag, pieturzīmes ne tik. Saturu arī. Ja kāds nesaprot – pats vainīgs. Netiek laika gaitai līdzi, tāds nemoderns. Un žāksts paslēpjas spogulī – ar tevi divatā. „Tas vientuļais āksts” (85. lpp.) atrod, kur ielīst. Knābā ikdienas graudus un par debessmannu uzdod. 

Brinda palaikam tiek galā ar diezgan sarežģītu tematiku (85. lpp.):

nejauši izrakti kartupeļu vagā izsviesti

kauli no dažādiem krastiem

grab naktīs kā kara atbalsis

Beigas vēl daiļrunīgākas:

bērni saliek pļavā tādus kā skaitāmos kauliņus

dodot tiem vārdus kā kristabu godos.

Labi viņai padodas kuģu tematika – tā ir iesīkstējusī kurzemnieku tradīcija. Ievingrināta un ierasta:

Jūra šoviet raud pēc aizgājējiem un

nogrimušiem enkuriem

kuģu vrakiem baltu mītiem un seniem stāstiem

kur jūrniekuprāt vēja ātrums nenosakāms

no vaigiem žāvē asaras pārvērš sālī un

vētra šad tad iegaudojas vilka balsī

(„Latvijas vētrainā jūra”, 116. lpp.)

Kā sacīja Nora Kalna – mūs visus ar to jūru saindēja Egons Līvs. Brinda Ceriņa nav izņēmums. Tiesa, Noru traucējot pieturzīmju trūkums. Jāatzīst, ka mani arī reizēm. Un vienlaidu mazie burti, kas neiezīmē atšķirības nekam. Ir vārdi, ko nevar un nedrīkst rakstīt ar mazo burtu. Atceros, ka mani savulaik trimdinieki strostēja par vārdu Dievs, kas nav bijis ar lielo. Viņi nevarēja zināt, ka tā bija cenzūras, ne mana vaina. Tagad, kad tādas nav, nākas saskarties ar visu ko. Reizēm dažam pat uzmācas ilgas pēc tās. Nesen viena satraucās, ka Krievija kaut kur rakstīta ar mazo burtu. Tā gan varēja nebūt sagadīšanās. Braukt uz starptautiskiem pasākumiem ar necenzētiem tekstiem, lai sacensībā paliktu pēdējā vietā, arī nav prāta darbs, sak, nevajag iet uz cirku tāpēc, lai tēlotu klaunu. Profesionālim sanāks spraunāk. Labāk apskatīties spogulī – ja nu āksts tur jau ir priekšā?

Krājuma beigām tuvu simboliski iezīmējas vēstule tēvam, savulaik pazīstamam fotogrāfam un kinoamatierim. Arī sākumā ir veltījums viņam „Saknes mājvietai ar tavu vārdu” (10. lpp.):

es pieglaustos  kad ugunsāderi

kā upi sev zem kājām jūtu

virs izpostītā pavarda kur uguns dzirksteļo

un raksta tavu vārdu

Vēstulē tēvam pēdējais teikums: Tagad esam vēl vairāk satuvinājušies telpā un laikā bez robežām, un katram ir jāpieņem lēmums, kā dzīvot tālāk.

Šķiet, tā ir tapusi pirms sērgas un kara, bet liekas ļoti mūsdienīga. Piemērota šim laikam, kad uguns izdedzina līdz kaulam.

Kas paliek? Koki, saule, ūdens… Mēness tāpat ir klātesošs atribūts – dzejnieki bez tā neiztiek:

Pilns mēness viens tik piesmēlies

ka pienu pāri galvām lej.

Pielietojums svaigs un nenodrāzts, tas priecē. Un atkal izklausās pēc melodijas.

Vismaz būtu skaidrs, par ko ir dziesma. Par ko ir krājums, nav nekādu šaubu. Tas labi.

Jauna versija atskaņo mani – teiktu autore kā dzejolī par sevi agrākā variantā. Ugunslaiks uzlādē mūs, neļauj snaust un sapņot klusumā par to nezin ko, lai kā gribētos. Degšanas, rūpesti un bēdas ilgi smeldz, bet kas ir dzejnieks bez sāpēm? Tās viņu izauklē.

Ir laiks – tā stunda pienākusi, grāmata sāk savu ceļu šajā gadā, kas nāk.  

Dagnija Dreika