Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025
|
Elīna Vendija Rībena ir divu dzejas krājumu autore, Suursna (40grādi, 2021) un Kreveles (Valters Dakša, 2023), šobrīd kopā ar dzejnieci Māru Ulmi vada literatūras radiopārraidi „Bron-hīts“, vada rakstīšanas darbnīcas un feisbukā dalās ar saviem sapņiem un ikdienišķām anekdotēm.
|
 |
|
Elīna Rībena
* * *
Ar vairumu cilvēku vairs nespēju sazināties, vismaz tāda ir sajūta brīžos, kad attopos palikusi bez vārdiem.
Varbūt es vienkārši esmu nogurusi. Es atkāpjos. Tikko kā ieraugu sevi, es atkāpjos.
Jūs man neesat atvēlējuši ne mirkli, kurā varētu aplūkot, kā izskatās jūsu sejas, kādi priekšmeti visapkārt, kā jūs smaržojat.
Pat pati sev vairs nevaru paskaidrot. Man gribētos domāt – man liekas – ka apgūstu kaut ko jaunu, ka manas smadzenes, pat tad, kad es guļu, turpina sakārtot visas tās mazās lietas, atrod tām vietu, izveido jaunu pasaules kārtību un tad atkal jaunu pasaules kārtību.
Es nevaru pārstāt domāt par cilvēka rīcību intencionalitāti.
Esmu atklājusi, ka saruna ir izmantojama kā rīks. Ne visi to labi zina, bet iesaistās tāpat. Tas izraisa daudz pārpratumu
Es dzīvoju pasaulē, ko radīju jau sen. Es to radīju pēc sava vaiga un līdzības, nu tajā vairs sevi neatrodu.
Esmu piedzimusi jau atkal no jauna, bet man nav spēka izdomāt, ko darīt. Es vienkārši gribētu atpūsties, gribētu, lai ap mani apaug mežs
un elpo līdz ar mani. Es atkāpjos. Es ieeju tajā tumšajā mežā aiz pieturas. Es gribētu aiziet tālāk, bet mani pasauc un es atgriežos atpakaļ.
* * * ja esmu pavisam godīga – ja ļausi – vai drīkst? es gribētu vienkārši paskatīties
man nav jautājumu, ko uzdot – es nemeklēju atbildi, es neesmu dedzīga
es tikai gribu redzēt, kas notiek – kā ainavā veroties, kā vērojot ezera sēkli.
bet tu sastingsti un kļūsti par bildi, kad es tevī paskatos
par mūžīgo atgriešanos
ja man būtu bērnības mājas mazliet iebrukušu jumtu mežmalē ar zaļu jumtu
es aizbrauktu uz turieni ar autobusu dzeltenu kā pērkones
es aizbrauktu uz turieni ar autobusu kas kursē vienu reizi gadā tūliņ pēc pirmā pērkona
es izkāptu pieturā bez nosaukuma
es izkāptu pieturā bez nosaukuma kāds to būs aizklājis ar krāsu dzeltenu, kā pērkones
sākumā es novilktu kurpes ja nograndis pirmais pērkons un zemes drīkst likt basu pēdu
caur kārklu puduri aizvijas taciņa šaura kā mana plauksta es ietu pa taciņu soli aiz soļa kā ejot pa šauru laipu
pa kreisi es dzirdētu upi šņācam tā ir melna kā piķis kā tumši gari izlaisti mati es gribu tai pieskarties bet zinu ka nedrīkst
ja man būtu bērnības mājas tās būtu otrpus puķu pļavai
es liktu soli aiz soļa pa taciņu līdz taciņa pārvērstos pļavā es ilgi tur stāvētu es redzētu pļavu un puķes es redzētu savu bērnības māju pļavas galā, kur sākas mežs ar iebrukušu zaļu jumtu
es atcerētos visus sapņus ko sapņoju pļavā sen
man šķiet – es kļūtu caurspīdīga tur stāvot kā aizmirsta atmiņa lēni zaudē krāsu
pļava būtu ļoti skaista ap katru ziedu starotu zelta gaisma tā maigi pulsētu
kad attaptos vairs sevi neredzētu
* * *
Izplūdušas, dūmakainas kalnu virsotnes un zaļu olīvkoku birzis, sen pamestas, izgūlušās kā vecas nogurušas čūskas saulē
smiltis vai labība – jo vairāk labības, jo vairāk reiz būs smilšu, iezemieši izdedzina mežus, lai sētu to pelnos prosu
zeme tukša un klusa pasaule-marss
tomēr upju vēnas vēl turpina pārnēsāt gaisu
ielejās krājas mitrums, krituši āboli pūst un reibina tauriņus
gani dzen zirgus un govis aiz tiem paliek mēsli – zemes augums un spēks smaka drīz pazudīs pavasarī plauks tulpes un narcises
Reizēm spogulī man pretī skatās maza
meitene kļavas ēnā izklājusi tumšzilu audeklu’ guļ uz vēdera šūpo kājas viņa kaut ko gaida pieglauž galvu pie zemes un lūkojas zālē viņa atkal ir bērns
Paklausība
dažkārt kad istabā iespīd saule man tā liekas kā ziņa no providences: tu esi laba
bērnībā nekad nespēju izēst šķīvīti tukšu kad ir apmācies man ir slikti
* * *
tā ir kā melodija kas ilgi skanējusi klusu kaut kur perifērijā bez nozīmes tu to pat nepamani kā vēja šalkoņa caur koku zariem soļi kas tuvojas pāri izkaltušai zālei tos viegli noturēt par kaut ko citu
kā šosejas skaņas kas neattiecas uz tevi līdz attāli starmeši uz ceļa kas aizved taisni līdz tavām kautrīgi pavērtajām plaukstām
mana mute ir ciet bet manas rokas gatavas satvert
manas rokas ir gatavas pieķerties
* * *
galvenais ir atcerēties, ka viss pāriet, bet nevis tādā fatālā, bet gan iedvesmojošā veidā. labāk koncentrēties uz to, ka pāriet sliktās lietas un pieņemt labās par noklusējuma stāvokli - mūžīgu un nepārejošu.
nedrīkst aizmirst arī to, ka viss būs labi, par spīti tam, ka atgriežoties siltumam ir atgriezušies arī dzērāji, kas ielu malās saulē sakarsuši lēni izgaro, un varbūt viņiem vairāk nekad nebūs labi. par spīti tam, ka tieši šajā brīdī mātes sūta karā savus bērnus, kas, pat ja atgriezīsies, mūžam neaizmirsīs un neatradīs miera. bet viss būs labi. līķi satrūdēs un atmirs dzimtas koku zari, sūnās ieaugs neapkoptas kapu kopiņas, lai dotu vietu jaunam vārdam, jauniem trūdiem, jaunai cerībai kas, pat ja pēdējā, bet arī mirst.
atceries: katram mākonim ir sudraba maliņa. ja tev salauž sirdi, par to var uzrakstīt. ja tev nomirst tuvinieks, par to var uzrakstīt. ja kaut kur blakus karo, par to var uzrakstī, jā, ja tev ir ļoti bail, atceries, par to var uzrakstīt, arī tad, ja nav ko ēst - tukšā dūšā varbūt labāk sanāks uzrakstīt. padari sevi par melno caurumu, kurā iekrīt visas pasaules sāpes un iznāk dzejolis. tikai nepārstāj rakstīt, citādi tas krāsies tevī kā strutas un padarīs tevi slimu, bet arī par to tu varēsi uzrakstīt.
un atceries, ka esi turpinājums kaut kam notikušam, ka esi miljons mazu notikumu summa, un ir neiespējami pateikt, kuri no tiem ir būtiski un kuri varēja nenotikt. varbūt tu būtu augstprātīga, ja klasesbiedri tevi nesauktu par neglītu, varbūt neprastu atvainoties, ja bērnībā uz tevi nekliegtu par nejauši sasistu glāzi. varbūt tev liktos, ka depresija ir moderna slimība, ja tavs patēvs nebūtu pakāries. varbūt tu nespētu būt dāsna, ja tavs tēvs būtu maksājis alimentus, jā, varbūt ir labi uz brīdi būt tajā pusē, kas padara tevi mazāku, lai varētu iemācīties, ko nozīmē būt lielam.
bet viss ir labi, un būtu vēl labāk, ja ieva nekad nebūtu ēdusi no laba un ļauna atzīšanas koka, un man nebūtu visām pieredzēm jāpiešķir morāls novērtējums. ja sāpes būtu sāpīgas un skumjas būtu skumjas, ja dusmas būtu dedzinošas, bet prieks - pacilājošs. ja nekas no tā nebūtu vērtējams kā labāks vai sliktāks par citu, vien citāds. ja manas skumjas nesaduļķotu sajūta, ka skumt nav labi, ja dusmas nebūtu kaut kas tāds, ko nevajadzētu just, jā, tad būtu labāk. bet viss ir labi, ir okei, ir normāli. mēs vēl šeit esam, varbūt tāpēc, ka ir pienākums, un varbūt mēs vācam pienākumus, lai būtu iemesls palikt.
memento mori, bet nav nekādas steigas. pienāk brīdis, kad katrs cilvēks saprot, ka mēs visi kaut ko gaidām. ka viss, ko mēs darām, ir tāpēc, lai īsinātu laiku, pirms izrāde sāksies, pirms mēs pacelsimies uz slotām kā margarita beidzot spējīgi ieelpot. tā ir apsolītā mūžība, ko neskar šaubas. tā gaida. tāpēc nesteidzies. lūkojies tagadnē, kā veroties atmiņās, lai ilgas mītos ar apjausmu, ka tas ir pa īstam, to var aptaustīt, sasmaržot, ietekmēt, un tomēr ar katru nākamo soli mirklis pēc mirkļa izšķīst neatgūstamā nebūtībā. klausies pulksteņa tikšķos, dzirdi, kā katrs no tiem ir baznīcas zvans, kas aizzvana aizgājēju; kā katrs no tiem ir baznīcas zvans, kas iezvana jaunu piedzimšanu.
un atceries: tas viss reiz pāries
|
