Brīvās Latvijas locis

 

No dzejnieka un tautas darbinieka Jāņa Petera (1939-2025) atvadoties

 

Jānis Peters mani šad tad dēvējis par draugu. Ar to lepojos. Kopš pirmās personiskās iepazīšanās dienas 1986. gadā likteņupes Daugavas glābšanas kampaņas laikā ar toreizējo Latvijas PSR Rakstnieku savienības priekšsēdi esam lieliski sapratušies un viens otru uzrunājuši uz tu, tai pašā laikā nepārvērzdamies tudraugos. Esmu vienmēr apbrīnojis viņa oratora mākslu. Tās mums pietrūks visvairāk. Lielās runas, tās saukdams par politesejām, Jānis iepriekš rūpīgi gatavoja un uzrakstīja. Taču katras Petera runas pievienotā vērtība bijusi katrai auditorijai un apstākļiem piemērota lasīšanas maniere, nomierinošais balss tembrs. To atceroties vai dzirdot ierakstos, atkal sajūtu viņa tēvišķo klātbūtni un gādību arī par sevi. Par tautu. Arī pavisam konkrētu gādību pret spalvas māsām un brāļiem. Ne tikai PSRS Rakstnieku savienības valdē balsojot par Maskavā līdz tam aizliegto Solžeņicina darbu publicēšanu, ne tikai pieprasot sistēmas represētā dzejnieka Knuta Skujenieka reabilitāciju, ne tikai aizstāvot Ojāru Vācieti. Diezgan izaicinošs toreizējā un, iespējams, arī tagadējā laika „pragmatiķiem” skanējuši Petera pašcieņas pilnie mudinājums radošajiem darbiniekiem nodrošināt „tādu nieku” kā cienīgu materiālo atalgojumu.

Peters, šķiet, nevienu, izņemot ģimeni un dzīvesbiedri Baibu, kas sargājoši apņēmusi dzejnieku brīžos, kad viņš „nepiederēja tautai”, labprāt neveda savas privātās dzīves telpā. Varbūt vēl Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, Imantu Ziedoni vai Raimondu Paulu? Nezinu. Domāju, nevienam nākotnes censonim neizdosies par viņu uzskrecelēt daudzmaz ticamu, dzeltenu vai iedzeltenu personisko dēku vai sīkskandālu romānu, kādi šad un tad tapuši par citiem aizsaulē mītošiem latvju dižgariem. Man Peteru gribētos salīdzināt ar viduslaiku franču bruņinieku „bez bailēm un vainas" Baijāru, kura godprātība un drosme latviešu strēlnieku cīņu laikā tika piedēvēta strēlnieku pulkvedim Briedim. Ar abiem pēdējiem Peters kā Jura Podnieka Strēlnieku zvaigznāja teksta autors kādā filosofiskā patērzēšanas reizē Maskavā, viesnīcā „Moskva”, kur abi 1988. gadā nokļuvām kā PSKP XIX konferences delegāti, dzejnieks mani „iepazīstināja”, optimistiski un reizē ironiski piebilzdams, ka „strēlnieku laiki” atgriežas. Ne velti laikraksta The New York Times korespondents Bils Kellers tā paša gada 26. jūnijā starp sešām personībām, kam Gorbačova reformu konferencē vajag pievērst īpašu uzmanību, minējis latvju rakstnieku vadoni, kurš „prasīs lielāku neatkarību nekrievu republikām”. Šo prasību loģiski turpināja Tautas frontes organizācijas komitejas priekšsēdētāja Petera ierosinājums bez kavēšanās sasaukt visu Baltijas tautu kustību asambleju, kas arī notika 1989. gada maijā Viļņā. Tieši Peters – ar LTF atbalstu Latvijā ievēlētais PSRS tautas deputāts – par strēlnieku „vēsturisko lomu” un „uzticību” pa reizei izglītoja PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu. Katrā ziņā, Latvijas pārstāvjus „visu laiku cilvēciskākais krievu cars”, kā dzejnieks šad tad atļāvās pasmaidīt, pēc tam sāka uzrunāt par „latviešu strēlniekiem”. Turklāt pēc Lietuvas neatkarības deklarēšanas 1990. gada martā, uzzinādams, ka jaunievēlētā Latvijas PSR Augstākā padome grasās sekot Lietuvas piemēram, viņš, iespējams, Petera klātesamības iespaidā, Tautas frontes pārstāvjiem paziņoja, ka ar „latviešu strēlniekiem” atšķirībā no „lietuviešu muzikanta Landsberģa” tomēr runāšot. Var jau būt, ka patiesais iegansts šādiem glaimiem bija vēlme „skaldīt un valdīt”. Bet arī Peteram kā pirmajam atjaunotās Latvijas pilnvarotajam pārstāvim Maskavā pēc 1991. gada janvāra barikādēm Rīgā nācās Gorbačovam paskaidrot, ka latviešu strēlnieki tāpat kā barikāžu aizstāvji karojuši un karos par brīvu Latviju. Gorbačova un Latvijas ceļi krasi šķīrās. Peters īpaši veicināja Latvijas tuvināšanos ar jaunu sabiedroto – Krievijas federācijas Augstākās padomes priekšsēdētāju Borisu Jeļcinu un citiem Krievijas demokrātiem.

Nav pārvērtējams tas, cik filigrāni, izmantodams savas iespējas kā Latvijas kompartijas Centrālās komitejas loceklis, kā Gorbačova reformistu aprindās cienīta personība, ietekmīgo PSRS pārbūves virzītāju Aleksandra Jakovļeva, Čingiza Aitmatova, Vitālija Korotiča, Sergeja Zaligina, Jurija Afanasjeva respektēta autoritāte paveica neaptverami daudz latviešu nacionālās pašapziņas celšanai. Vismaz mani un Tautas fronti kopumā viņš iedrošināja ne tikai neuzticēties Kremlim, bet deva vērtīgas ierosmes vienīgajai iespējai koloniālo sistēmu graut no iekšienes, no kompartijas dzīlēm. Pats sevi viņš bez plātīšanās salīdzināja ar loci, kam nākas caur rifiem, klintīm un sēkļiem Latvijas kuģi izvadīt brīvās pasaules ūdeņos. No sākuma tā bija pret pārtautošanas straumi pagrieztā Latvijas PSR Rakstnieku savienība, kas 1988. gada 1. un 2. jūnija paplašinātajā plēnumā faktiski uzņēmās par minoritāti savā zemē pārvērstās tautas pašorganizēšanos. Līdz Tautas frontes nodibināšanai. Līdz manai negaidītajai „iemešanai” tās vadībā savā vietā.

Bez Petera maigā stila politikas smagi pārkrievotajai un sovjetizētajai Latvijai diezgan droši draudētu pašreizējās Baltkrievijas liktenis. Par to vien viņš jāatceras un jāgodina ar ne mazāku cieņu kā jebkurš Latvijas valsts prezidents.

Aizsaules tiesas priekšā brīvās Latvijas locis jau ir izturējis laika pārbaudi gan ar latvisko dzeju, gan dziesmu tekstiem, gan paliekošu veikumu brīvas un demokrātiskas valsts atgūšanā.

 

Dainis Īvāns 

Dainis Īvāns (1955) ir latviešu žurnālists un politiķis.
Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs (1988-1990).