Ivars Kalviņš

LATVIJAS ZINĀTNES POLITIKA IZVĒĻU KRUSTCELĒS

 

Jebkuras valsts attīstība pirmām kārtām ir atkarīga no tā, vai valstij ir pieejami augsti kvalificēti speciālisti, tostarp zinātnieki, kas spētu izvērtēt un prognozēt tos procesus, kas notiek iekšzemē un citviet pasaulē, sniegt zināšanās un analīzē balstītas rekomendācijas valsts vadītājiem valsts attīstības politikas izstrādē un valsts pārvaldībā. Un ilgtspējīga ir tikai tā valsts, kuras vadītāji savus lēmumus pieņem atbilstoši speciālistu ieteikumiem.

Kā zināms, Zinātņu akadēmija, tāpat kā universitātes, nacionālā bibliotēka, nacionālā enciklopēdija, opera, ir garīgi nobriedušas sabiedrības un attīstītas valsts neatņemams atribūts. Tāpēc Zinātņu akadēmijas pastāvēšana jebkurā valstī liecina par tās pietiekami augstu intelektuālo līmeni.

Viens no valsts Zinātņu akadēmijas uzdevumiem tieši ir nodrošināt valsts pārvaldes institūcijām iespēju saņemt konkrētās valsts augstākās kvalifikācijas zinātnieku – akadēmiķu ekspertīzes, atzinumus un ieteikumus par valsts pastāvēšanai un attīstībai kritiski svarīgiem jautājumiem, it īpaši zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju pārneses politikas sfērā, tādējādi nodrošinot, ka parlamentam un valdībai ir pieejama zinātniskajās analīzēs balstīta informācija izsvērtu lēmumu pieņemšanai visdažādākās jomās.

Diemžēl Latvijas valsts attīstība jau zināmu laiku ir kļuvusi lēnāka nekā mūsu kaimiņvalstu izaugsme. Un viens no iemesliem tam, ka netiek sasniegti valsts attīstības plānošanas dokumentos paredzētais, mūsu ieskatā sakņojas politiķu un valsts pārvaldes nepamatotajā pārliecībā, ka pareizo lēmumu pieņemšanā pietiek ar diskusijām partiju iekšienē, kā arī ar tām sekojošajām konsultācijām ar ministriju ierēdņiem.

Šāda tendence pēc neatkarības atgūšanas Latvijas pārvaldībā diemžēl arvien pastiprinās, un pamazām ministriju rokās tiek koncentrēta arvien lielāka vara.

Tā, piemēram, laika gaitā Latvijas Zinātnes padomei tika atņemta tās autonomija, un no neatkarīgas, zinātnieku un zinātnes Latvijā intereses pārstāvošas institūcijas, kas līdz tam darbojās Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē, ar Zinātniskās darbības likuma izmaiņu palīdzību tā tika pārveidota par Latvijas Republikas Izglītības ministrijai pakļautu institūciju, kur zinātniekiem atstāta tikai konsultantu loma, bet ierēdņi zinātnes attīstībai svarīgus jautājumus izlemj zinātnieku vietā. Līdzīgus uzbrukumus piedzīvoja arī Augstākās izglītības padome, kuru tikai ar lieliem zinātniskās sabiedrības pūliņiem, tai skaitā LZA palīdzību, izdevās novērst.

Pakāpeniski tiek arvien vairāk ierobežota arī Latvijas augstskolu autonomija, kurās daudzu to attīstībai svarīgu lēmumu pieņemšana augstskolu pašpārvaldes institūcijās tagad ir jāapstiprina augstskolu padomēm, kurās gandrīz puse ir IZM un LR Ministru kabineta, kā arī Valsts Prezidenta iecelti locekļi.

Tas pats vērojams arī attiecībā uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, kas ir valsts izveidots un subsidēts nacionālās nozīmes zinātnes centrs, un kura darbojas atbilstoši Latvijas Republikas Saeimas apstiprinātai Hartai kā atvasināta publisko tiesību persona ar autonomu kompetenci. Un tieši šī autonomija lielā mērā nodrošināja LZA iespēju izteikt savu, no valsts pārvaldes vēlmēm neatkarīgu, zināšanās un zinātniskajās analīzēs balstītu viedokli, kas un kā būtu darāms, lai Latvija sekmīgi attīstītos un būtu konkurētspējīga mūsu dinamiskajā pasaules telpā.

Diemžēl 2009. gada krīze pavēra iespēju valdībai būtiski samazināt valsts finansiālo atbalstu LZA, bez kura nevar tikt pilnvērtīgi īstenota tai uzticētā funkcija – izvērtēt situāciju izglītībā, zinātnē, tehnoloģiju izstrādē un pārnesē, kā arī inovācijās, un dot ieteikumus valsts pārvaldei par to, kas darāms, lai valsts attīstība tiktu balstīta zināšanu ekonomikā, inovatīvā ražošanā un efektīvā pārvaldībā.

Neaizmirsīsim, ka LZA ir vēl viena ļoti svarīga loma – veicināt nacionālās kultūras attīstību, kopt nacionālo identitāti un valodu, izvērtēt zinātnieku sniegumu un darīt sabiedrībai zināmus izcilākos sasniegumus Latvijas zinātnē, kā arī iepazīstināt to ar izcilākajiem Latvijas zinātniekiem, veicinot viņu prestižu un modinot interesi mūsu jauniešos iegūt iespējami labu izglītību un arī kļūt par zinātniekiem un pedagogiem.

Atgādināsim, ka LZA veido 335 izcilākie Latvijas zinātnes un kultūras jomas pārstāvji no visām universitātēm un valsts zinātniskajiem institūtiem, kā arī 91 ārzemju loceklis. LZA ir iekļāvusies un pārstāv Latviju arī starptautiskajā zinātniskajā kopībā, sadarbojas ar citām zinātņu akadēmijām un zinātniskām organizācijām Eiropā un pasaulē.

Tomēr Latvijas Zinātņu akadēmija ir spiesta vērst valsts vadītāju uzmanību uz izveidojušos krīzes situāciju, kas apdraud turpmāko LZA darbību un pastāvēšanu, īstermiņā radot Latvijas valstij nopietnus reputācijas riskus, bet ilgtermiņā – arī šķēršļus Latvijas tautas izvēlētā ekonomiskās un sabiedriskās attīstības ceļa sekmīgai īstenošanai.

Neraugoties uz to, ka viens no LR Saeimā apstiprinātajā LZA Hartā paredzētajiem uzdevumiem ir nodrošināt valsts pārvaldi ar augstākās kvalifikācijas zinātnieku – akadēmiķu ekspertīzi, atzinumiem un ieteikumiem, it īpaši zinātnes, inovāciju un tehnoloģiju pārneses politikas jautājumos, lai lēmumu pieņēmējiem – Saeimai un valdībai – būtu pieejama zinātniskajā analīzē balstīta informācija izsvērtu lēmumu pieņemšanai visdažādākās jomās, LZA šādu valsts pasūtījumu nesaņem un tās potenciāls netiek pilnībā izmantots.

Joprojām valsts pārvaldes institūcijās tiek pieņemti nepietiekami sagatavoti, uz pieņēmumiem, nevis zinātniski tehniskās analīzēs balstītiem lēmumiem, kas nodara grūti labojamus zaudējumus – ne tikai finansiālā, bet arī reputācijas un ilgtspējas izteiksmē. Rail Baltica, AirBaltic, Covid-19 vakcīnu iepirkumi, kļūdas Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) ieguldījumu plānošanā un pielietošanā u.c. piemēri liecina, ka bez nopietnas zinātniskās un ekonomiskās ekspertīzes, tostarp – neiesaistot LZA, pieņemtie lēmumi noved pie tā, ka netiek sasniegti nedz plānotie izaugsmes rādītāji, nedz arī nodokļu ieņēmumi.

LZA ir aicinājusi un aicina palielināt valsts ieguldījumus izglītībā, zinātnē, pētniecība un it īpaši – inovācijā, lai Latvijas ekonomika būtu ilgtspējīga, bet tās iedzīvotāji būtu konkurētspējīgi darba tirgū un spētu veikt produktu ar augstu pievienoto vērtību izstrādi un ražošanu. Tam nepieciešama plaša starptautiskā sadarbība, tādējādi nodrošinot arī augstākās izglītības un zinātnes izaug­smi.

Latvijas zinātni starptautiskajās zinātniskajās institūcijās, tostarp 50 Eiropas zinātņu akadēmiju apvienībā ALLEA un citās ES zinātniskajās organizācijās, pārstāv LZA, kas divpusēju līgumu ietvaros sadarbojas arī ar 35 valstu zinātņu akadēmijām. Taču, lai gūtu iespējami lielāku atdevi, Latvijai ir jāinvestē šajā sadarbībā, stiprinot arī LZA kapacitāti.

Tāpat LZA ir izteikusi piedāvājumu piedalīties Latvijas izaugsmei tik nepieciešamās Latvijas „Silīcija ielejas” veidošanā, transformējot LZA augstceltni par zinātnes un inovāciju platformu, lai vienuviet tiktu koncentrēta zinātne, tehnoloģiju pārnese un inovācija, nodrošinot iespēju augstskolām, zinātniskajiem institūtiem, kā arī valsts pārvaldes institūcijām izvietot LZA telpās savas ar tehnoloģiju pārnesi un inovāciju saistītās struktūrvienības, padarot tās pieejamas visiem valsts zinātniekiem un inovatīvajiem uzņēmējiem.

Diemžēl Atjaunošanas un noturības mehānisma (ANM) līdzekļu ieguldījumu plānā paredzēto atbalstu LZA zinātniski tehniskās kapacitātes stiprināšanai viena miljona eiro apmērā LZA joprojām nav saņēmusi. Ekonomikas ministrija plāno šos līdzekļus izmantot LZA veikto ekspertīžu apmaksai, bet tas nedod iespēju izmantot ANM nedz „Silīcija ielejas” TEP izstrādei, nedz to starptautiski validēt, padarot faktiski neiespējamu finansējuma piesaisti šī projekta īstenošanai.

Tādējādi LZA turpmāko darbību Latvijas valsts konkurētspējas izaugsmes veicināšanā un nacionālās identitātes kopšanā, kā arī LZA kā valsts zinātniskās institūcijas pastāvēšanu nopietni apdraud nepārdomātā valsts zinātnes politika, kuras rezultātā valsts dotācija LZA darbības atbalstam pēc tās dramatiskā samazinājuma 2009. gadā nav palielināta jau 15 gadus.

Tas nozīmē, ka, salīdzinot ar 2008. gadu, LZA pamatdarbības nodrošināšanai pieejamais līdzekļu apjoms de facto ir vairākkārt samazinājies. Tā rezultātā LZA pamatdarbībā iesaistīto 28 darbinieku, tostarp 11 akadēmiķu un 6 zinātņu doktoru atalgojumam LZA 2023. gadā vidēji bija pieejams tikai 541 EUR/mēnesī bruto, kas neļauj nodrošināt personāla apmaksu pat minimālās darba algas līmenī.

Ja valsts atbalsts netiks palielināts, LZA būs spiesta būtiski samazināt dalību starptautiskajās zinātniskajās organizācijās, kā arī starptautiskajās konferencēs un kongresos, jo dalības maksa tajās pieaug ar katru gadu. Tā rezultātā Latvija vairs nebūs pārstāvēta daudzās Eiropas zinātniskajās institūcijās, starptautiskajās organizācijās un sadarbības projektos ar citu valstu zinātņu akadēmijām. Tāpat jau ir kļuvusi neiespējama arī izdevumu segšana laikraksta Zinātnes Vēstnesis un LZA Gadagrāmatas, kā arī LZA zinātnisko žurnālu, monogrāfiju un informatīvo materiālu izdošanai, kā arī daudziem citiem projektiem.

Uzskatām, ka Latvijas Saeimai un valdībai beidzot ir jāizšķiras, vai turpināt kļūdaino politiku, kad tiek ignorēta iespēja izmantot valsts visaugstākās kvalifikācijas zinātnieku, kas apvienoti LZA, iesaisti lēmumu izstrādē, lai novērstu nepamatotu lēmumu pieņemšanu.

Ja tomēr vēlamies izmantot visas iespējas, ko sniedz LZA iesaiste, tad ir jānovērš situācija, ka LZA darbību valsts un tautas labā lielā mērā bloķē zemais valsts dotācijas apjoms LZA pamatdarbībai, nedodot iespēju LZA pilnvērtīgi iekļauties valstij nozīmīgo stratēģiskās attīstības plānu īstenošanā, tai skaitā vienotas inovāciju ekosistēmas un „Silīcija ielejas” veidošanā, kas nepieciešama inovāciju atbalstam kā publiskā sektora zinātniekiem, tā inovatīvajiem uzņēmējiem.

Šajos Latvijas valstij kritiskajos apstākļos LZA apzinās savu misiju zinātnes un inovāciju attīstības veicināšanā un apliecina gatavību operatīvi mainīt darbības stratēģiju, elastīgi pielāgojot to mainīgajiem ekonomiskajiem un ģeopolitiskajiem apstākļiem.

Turpmākajos gados mēs redzam savu uzdevumu efektīvā sadarbībā ar valsts politisko varu un izpildvaru, lai vairotu valsts zinātnisko, ekonomisko un aizsardzības potenciālu un veidotu zināšanās balstītu konkurētspējīgu ekonomiku, un uzskatām, ka Latvijas interesēs ir nodrošināt tam nepieciešamo finansiālo atbalstu Latvijas augstākās izglītības un citām zinātniskajām institūcijām, tai skaitā Latvijas Zinātņu akadēmijai.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ivara Kalviņa raksts par Latvijas zinātnes politiku ņemts no Latvijas Mākslas institūta profesora Ojāra Spārīša sastādītās grāmatas Akadēmiskie dialogi par zinātni un dzīvi (2025), kurā – kā Spārītis komentē – „ir 33 manas un akadēmiķu sarunas – tādā kā interviju veidā”.

 

Ojāra Spārīša piebilde redaktoram JŽ . . . Labi, ka esi izraudzījies I. Kalviņa rakstu izplatīšanai pasaules domas klajumos, jo tas ir kā palīgā sauciens Latvijas zinātnei un Latvijas Zinatņu akadēmijai. Ir izaugusi jaunā politiķu (un arī zinātnieku) paaudze, kura jautā: „Kāda jēga no tādas Zinātņu akadēmijas, ja tā nedala naudu”?  Nu, lūk, tie ir pragmatiķi bez sirdsapziņas, bez tradīcijām un bez nākotnes vīzijas, jo viņiem „nauda” ir vajadzīga tikai apēšanai šodien. Tas skan kā brīdinājums visai pasaulei, kurp izglītību, sabiedrību, zinātni spēj novest klaji patērnieciska un vienas dienas filozofija. Ja Latvija pazaudēs savu izcilības centru, ja sabiedrībā ieviesīsies neierobežots pašnivelēšanās princips, tad sabiedrība kļūs  līdzīga vistu kūtij, kur katrā krātiņa būrī pa putnam, kurš noteiktās stundās saņem barību, no kura noteiktā laikā sagaida olu, bet, ja viņš nespēj noteiktā laikā šo olu dot, tad „vistiņa” tiek nosūtīta uz gaļas cehu pārstrādei.

Redaktors JŽ atbild . . . Tiešām nekur nav labāk, arī manā mītnes zemē Amerikā galīgs balagāns (lai neteiktu cūku kūts) ar mūsu miljardieriem-oligarhiem un viņu dievinātāju ordām! Romānā Dzīvnieku ferma (George Orwell, Animal Farm, 1945, Silvijas Brices tulkota 1990. gada izdevumā), kas toreiz bija tēmēts uz agrīno Padomju Savienības iekārtu, še citāts par cilvēkiem kuri, pašiem nemanot, kļūst par to, ko sākotnēji ienīduši: „Ārpusē stāvošie laida skatienu no cūkas uz cilvēku, no cilvēka uz cūku un atkal no cūkas uz cilvēku; taču pateikt, kurš ir kurš, vairs nebija iespējams.”

 

Māra Bišofa zīmējums