Šobrīd mani pazīst ar vārdu Laima Martinskis (1969), bet es varētu būt arī rudens ar rokām, kas tiecas

atpakaļ vasarā. Nobirst lapas un paliek kodolīgs kailums, un ilgas  kā atvasaras trauslums.

Piezvani man vasaras zenītā, kad saule smaržo pēc ziedputekšņiem un tic saulespuķes mūžībai.

Gadalaiki manī atstāj pēdas, bet vasarai sevī ļauju uzkavēties visilgāk.

Laima Martinskis

Nakts atnāk bez miega

acis aizvērtas izliekas

skaitīt aitas vai tēvreizi

tumsai vienalga

mēness tik pilns ka

līst pāri malām

nakts negatīvuzņēmums

aptur laiku

rīts ataust

kā nezinādams

Meklēju tavos vārdos

savu atspulgu

kā izdilis mēness

bez sejas un klātbūtnes

vairākkārt apgriezties ap savu asi

un gaidīt

līdz elpa piepilda tukšumu

sasit papēžus trīs reizes

trīs reizes atbalsojas klusums

Sen neviens vairs negludina palagus

sapņus tāpat neatceramies

izkaisīta tumsa no rīta nosēžas

uz vaiga atstājot nakts nospiedumu

sapņi ir jāpieraksta

tāpat kā pārliecība

ka viss nāk

un iet

un aiziet

Neturi sažņaugtā plaukstā

vakar atrasto sienāža dziesmu

atstāj rītdienai savāktās domas

kā paisumā saberztu gliemežvāku

novelc kurpes

kas mēra ceļu

skaitītu soļu nodilumā

un skaties

kā zeme tiecas pie debesīm

apvārsnī

Par nosūtīto paciņu vairs

liecina tikai čeks kas

pārziemojis uz mana

galda kā gājputns

kam globālā sasilšana

mainījusi ceļojuma plānus

viss vajadzīgais jau ir tepat

var aizrakstīties uz mēnesi

vai Marsu

vai pilsētas centru

kur darbdienas vakars

kā pamesta autobusu pietura

gaida kādu

kas nekad

neatbrauks

Vējš nobrāž vaigu

pagrābj smilšu sauju

un izkaisa gaisā

kā pelnus uz atvadām

viļņu lūpas tos norij

neizgaršojot

viss noglabāts

dziļi

bez lieciniekiem

sāp zudusī sauja

kā aizskalots pēdu nospiedums

rīts nezina

ka saulriets visu

noklusēs

Varbūt tas bija Baltijas jūrā

varbūt Klusā okeāna piekrastē

visi ūdeņi saskaras

kā saules riets un lēkts

jūnija vidū ziemeļu

puslodē

es tevi vedīšu pie rokas

kur liedaga smilts

basu pēdu izmaigots

neredz nakts atnākšanu

es tevi glabāšu kā

klusumu kabatā

un ik pa laikam

pārskaitīšu kā

saulrieta atvadas

fotouzņēmumā

rīts sāk elpot kad

nakts kā čuksti aizlavījusies

par pierādījum esībai atstājot

sapņa nojautu kā tukšu

konfekšu papīrīti

Aiz zara aizķēries vējš

(nosmaržo atvadas)

skaita mākoņus un

gaida

pirmais parasti atnāk sals

(kailsals)

kails kā uz tavas gaistošās

sejas uzkritusī sniegpārsla un

izplūst klusumā

(lietus lāses turpina klauvēt

es neielaižu)