Lāsma Gaitniece

 

Vienu vecāku bērni

 

Leida bija piektajā grūtniecības mēnesī, kad saprata – atsvešināšanās no laulātā drauga ir nenovēršama. Ko gan viņa, muļķa sieviete, vispār bija cerējusi, apprecot šo emigrantu pēcteci ar latviešu asinīm? Šeit ir cita dzīve, citi cilvēki, viss ir cits. Kājām gaisā. Kad Georga dzimtenē svin Ziemassvētkus, šeit ļaudis meklē, kur patverties no svelmes. Kad tur ir Lieldienas, šeit jau jūtamas spēcīgas rudens vēsmas.

„Velns parāvis, kāpēc es vispār precējos?” viņa sev šad tad klusībā uzdeva jautājumu, īpaši bezmiega naktīs, kad nebeidza uzmākties visādas drūmas domas. Mīlestība? Jā, tā rīkoties, protams, mudināja mīlestība, taču nu bija slikti.

 

Georgs

Georgu, šo slaido, stalto puisi, viņa vēl aizvien mīlēja. Leidai, gan vairāk sev par pārsteigumu, nevis greizsirdības māktai, šķita, ka viņš vienlaikus mīlēja divas: viņu, Leidu, un to otro – savu vecāko māsu, kuru liktenis pārbaudīja visos iespējamos veidos. Just līdzi – tas bija vienīgais, ko Leida iespēja, zinot, ka Georga māsas dēls piedzimis nedziedināmi slims. It kā ar to vien nebūtu gana, arī viņas ģimenē notika kas stipri dīvains. Kas tieši, – to nedz Leida, nedz droši vien arī Georgs uzminēt nespēja. Ārpusē redzams bija vienīgi tas, ka laulātais draugs savai sievai necentās palīdzēt, līdz ar to mazais slimnieciņš bija tikai un vienīgi Georga māsas atbildība.

Leida, kad kārtējo reizi nenāca miegs, iedomājās, ka varbūt vīra māsa, zinot viņas īpašo stāvokli, jūtas vēl sliktāk. Kāds tur brīnums? Visi esam cilvēki, visi gribam laimi. Bet ja nu tas nekādi nav iespējams?

Kādā oktobra naktī Georga mīļotā māsa izlēma pielikt tam visam punktu. Par vislabāko viņai bija šķitis aiziet no dzīves. Sekas, protams, dramatiskas. Georgs, pilnīgi aizmirsdams par Leidas gaidībām, skaļi raudāja un vārtījās pa grīdu kā mazs bērns. Sieva mēģināja viņu mierināt, taču drīz vien tam atmeta ar roku. Nē, nomierinošus vārdus Georgam vajadzēja vismazāk. Iztrakojies pa māju, vīrs aizgāja. Uz kurieni, Leida nezināja; viņai tas netika teikts. Atgriezās vien pēc vairākām diennaktīm. Kur bijis, ko darījis – kāda tam nozīme.

Otrs cilvēks, kas vārda tiešā nozīmē sāka jukt prātā, bija Georga un viņa māsas māte. Vienmēr labi koptā, šarmantā sieviete bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Novecojusi pāris dienu laikā par desmit gadiem.

Uz bērēm Leida izlēma neiet. Tas tāpēc, ka dakteris aizliedza to darīt. Un vēl viņai bija bail, ļoti bail. Georgs pavadīt māsu pēdējā gaitā devās bez sievas. Viņš arī neko nejautāja. Labi vien ir, ka tā. Vēlāk Leida nekad arī netincināja, kā pagāja bēres. Un Georgs klusēja. Mazliet atjēdzies, viņš izlēma, ka ne par savu māsu, ne tās aiziešanu nekad un ne ar vienu nerunās. Tabu temats. Jā, šī lieta būs tabu temats, un tāda paliks uz mūžu.

Dzīve ieviesa jaunas korekcijas. Leida bija devītajā grūtniecības mēnesī, kad tas notika vēlreiz. Nespēdama samierināties ar meitas nāvi, par to pašu bija izšķīrusies arī viņas māte. Lepnā, pašapzinīgā sieviete, kuru vārda tiešā nozīmē vairs nevarēja pazīt, pāris dienu pirms datuma, kad meitai būtu dzimšanas diena, atņēma sev dzīvību.

Leida jutās kā ļaunā murgā. Kas tagad būs, kas notiks? Ko darīs Georgs? Vai vispār ko… „Mīļā Leida, jums tagad jādomā tikai un vienīgi par sevi. Protams, pie nosacījuma, ja vēlaties, lai mazulis piedzimtu vesels,” viņai vizītes laikā centās ieskaidrot sieviešu ārsts – vecā kaluma kungs, ļoti delikāts, taču šīs pacientes ģimenē notiekošais iespaidu bija atstājis pat uz viņu.

Leidai par atvieglojumu Georgs nedarīja neko. Organizēja jau otrās bēres pāris mēnešu laikā. Viņa sejai it kā bija uzlikta maska, līdz ar to nekustējās neviens muskulītis, neviens vaibstiņš. Viņš runāja, kustējās, izturējās kā robots. It kā kāds būtu palaidis programmu, pēc kuras Georgs funkcionēja.

Arī uz šīm bērēm sieviete negāja. Neviens negaidīja, ka būs citādi. Tieši 20 dienas pēc Georga mātes nāves piedzima viņa un Leidas mazulis. Pilnīgi vesels, dzīvespriecīgs puika, kurš pieaugušo pārdzīvojumiem varēja uzšķaudīt.

 

Hermanis

Mazuļa piedzimšana bija glābiņš. Leida bija pārāk aizņemta pati ar sevi un zīdaini, tāpēc uz Georga izdarībām pievēra acis. It kā jau ar vienu savas apziņas daļu sieviete saprata, ka tas novedīs pie vēl lielākas atsvešināšanās vai varbūt pat ģimenes iziršanas, taču – pie velna – kā citādi lai rīkojas. Lai sevi pasaudzētu, Leida centās nedomāt. Viņa tagad bija vajadzīga dēlam. Viņa bija vienīgā, kuru šis mazulis interesēja. Arī vārda došana bija vienīgi Leidas ziņā. Viņa tam izvēlējās vārdu «Hermanis». Būtu meitiņa, varētu to nokristīt kaut savā vārdā, bet puiku… Labi, lai būtu Hermanis, vismaz tik svarīgais burts „r” šai vārdā ir iekļauts.

Un tad notika tas, no kā, iespējams, varētu izvairīties, ja vien... Jā, kas – ja vien? Ja vien Leida savam vīram būtu pievērsusi uzmanību, būtu ar viņu sarunājusies un izturējusies, kā sievai pienākas, nevis noslēgusies savā istabā kopā ar mazuli. Georgs nokļuva cietumā. Nē, viņš nevienu ne izvaroja, ne arī nogalināja, taču cietumā nokļuva. Tur viņam jāpavada pāris gadu.

Pirmajā mirklī, uzzinot par nodarījumu un tiesas procesu, Leida jutās kā saulē izdegusi zeme. It kā nepietiktu ar visu pārējo, vēl cietums… Kādreiz tas viss būs jāatklāj Hermanim. Dievs, stāvi klāt!

Leida, dzīvodama kopā ar mazuli un vīratēvu, kurš, par spīti triecieniem, bija spējis kaut necik sakārtot savu dzīvi, tas ir, iepazinies un uzsācis attiecības ar citu sievieti, ar laiku nomierinājās. Viņai šie jaunie apstākļi pat iepatikās. Miers, klusums, izņemot brīžus, kad Hermanis bija nolēmis ieviest savu kārtību; viss kā pie cilvēkiem. Tikpat kā pie cilvēkiem…

 

Lote

Pienāca diena, kuru sākotnēji Leida gaidīja, taču vēlāk no tās baidījās. Georgs atgriezās no ieslodzījuma vietas. Viņa bija nolēmusi: ja ar vīru nespēs sadzīvot, ja būs kādi viņa izlēcieni – šķirsies.

Georgs bija nosirmojis un arī, šķiet, nomierinājies. Izmisīgo raudāšanu un vārtīšanos pa grīdu, no kuras bija baidījusies, Leida vairs nepiedzīvoja. Vīrs ļoti uzmanīgi, taču mērķtiecīgi tuvinājās dēlam un to pašu mēģināja darīt arī attiecībā uz sievu. Vai viņam bija kādas jūtas, ko varētu dēvēt par mīlestību? Pagāja aptuveni gads, un Leidai piedzima Lote, par kuru Georgs bija stāvā sajūsmā. Ja Hermanis bija tikai un vienīgi sievas dēls, Lote ar visu savu būtību piederēja Georgam. Lote bija kļuvusi par Georga dzīves centru, viņa jēgu.

Tēvam atlika vien nobrīnīties, kā Hermanis, tik tikko sasniedzis 15 gadu vecumu, paziņoja, ka mācīsies amatu, lai ātrāk varētu sākt pelnīt un dzīvot patstāvīgi. Pagāja vēl divi gadi, un dēls paziņoja, ka no vecāku mājām izvācas. Protams, bija nepieciešama pieaugušo atļauja. Leida, būdama loģiska sieviete, saprata, ka nav jēgas to nedot. Georgs, šķiet, saprata to pašu. Un Hermanis izvācās. Vecākus un māšeli viņš apciemoja labi ja reizi gadā.

Lote bija brāļa pretstats. Viņa vispirms pabeidza ģimnāziju, pēc tam studijas universitātē, un izvācās tikai tad. Katram putniņam savs laiks.

 

Kāda tam tagad nozīme?

Hermanim ritēja četrdesmitais dzīves gads, kad viņš nolēma apprecēties. Šajā ziņā nekur nesteidzās arī māsa. Leidai par nepatīkamu pārsteigumu dēls bija izvēlējies iestūrēt laulības ostā ar emigranti, tāpat kā kādreiz viņa… Kas no tā bija iznācis? Salauzta dzīve pašai, vīram un pa pusei salauzta arī bērniem, kuri normālas attiecības ģimenē nebija redzējuši. Līdzāspastāvēšanu – jā, taču mīlestības pilnas attiecības tā neizskatās. Cerams, dēlam būs citādi.

Citādi nebija, lai gan Hermaņa iecerētās vecāku ģimenē neviens sev galu nedarīja. Pagāja pusotrs gads, un laulība izjuka. Puisis pats reiz izmeta, ka tas nesaderīgu raksturu dēļ, taču Leida intuitīvi juta, ka viņš nesaka taisnību.

Lai kompensētu tukšumu, Hermanis atrada darbu, kura pienākumos ietilpa pastāvīga atrašanās ceļā. Tā viņš arī brauca: no viena pasaules gala uz otru un atpakaļ, turklāt labi pelnīja, strādādams savu iecienīto amatu. Leidas dēls parasti atradās ceļā pat atvaļinājumu laikā; nemitīga ceļošana bija kļuvusi par viņa dzīves jēgu. Savukārt pati Leida par to laiku bija kļuvusi par atraitni.

Beidzot apprecējās arī Lote. Arī par viņas izvēli Leida nebija sajūsmā, taču skaļi neko neteica. Ko gan tas dotu? Kā precēta sieva Lote nodzīvoja nedaudz ilgāk kā brālis, jo vairākas reizes savu brūkošo laulību bija centusies glābt. Nesekmīgi. Viena atšķirība gan viņiem bija: pretstatā brālim, Lote bija tipiska mājās sēdētāja. Ja kaut kur izlēma ceļot, tas notika reti. „Ak, tu, vecā beka!” – Hermanis ķircinājās.

Eksistēja kaut kas tāds, gluži fiziski sataustāms, kas šīs ģimenes locekļiem neļāva justies laimīgiem. Leidai, par to domājot, naktīs bija jāraud. Kaut arī abi viņas bērni pēc laulību izjukšanas centās nodibināt citas attiecības, viņi ik reizi piedzīvoja fiasko. Kaut par to nekad netika runāts, gan viens, gan otrs nolēma, ka nav vērts. Jādzīvo pašam sava dzīve, cik Dieviņš devis.

Bija gan viena lieta, ko Leida neuzzināja. Retajos brīžos, kad Hermanis pietauvojās pie dzimtās zemes krastiem, viņš bija pasācis apmeklēt mazo māsu. Radās kas tāds, kas viņus vienoja. Kā viens, tā otrs izslāpis pēc laimīgas ģimenes dzīves, ko liktenis nez kāpēc bija noskaudis, šie abi sāka dzīvot kā vīrs ar sievu. Nē, tas nenotika strauji un ar iepriekšēju apdomu. Pirmā reize, par spīti tam, ka neviens no viņiem nebija nepieredzējis jaunulis, notika ar lielu mulšanu, ko abi centās notušēt, visu laiku mētājot jokus. Tai sekoja otrā un trešā – tās jau daudz atraisītāk un brīvāk. Lotei pārskrēja tirpas pār augumu ik reizes, kad viņai no mugurpuses pieskārās brālis, pievelkot sev klāt. Viņa skūpsti reibināja. Hermaņa perfekto augumu nu Lote skatīja iemīlējušās sievietes, nevis māsas acīm.

„Saki, Herman, kas ir lielāks grēks – pašnogalināšanās vai incests?” reiz, Lote, kaila gulēdama viņam blakus savas guļamistabas laulības gultā, jautāja. Viņš viegli pasmīnēja. Tad pie sevis nobubināja: „Kāda tam nozīme?” Varbūt brālis neteica neko, un Lotei tikai tā likās.