Līga Rimša

 

LIETUSSARGS UN VECAIS ALBUMS

 

– Vai lietussargu ņemsim līdzi? – vīrs gādīgi jautā. Paskatos pa logu. Mākoņu sega, kas no rīta klāja debesis, ir gandrīz pazudusi. Vietām mirdzina debesu zilgme.

– Laika prognoze lietu nesolīja. Negribas visu dienu nēsāt līdzi. Iesim ātrāk, lai dēla ģimenei nav jāgaida.

Jau vairākus gadus Cēsīs notiek sarunu šova „Lampa” festivāls, kas kļuvis par plaši pazīstamu un iecienītu pasākumu. Sabrauc cilvēki no visas Latvijas. Ar katru gadu apmeklētāju sarodas arvien vairāk. Mūsu ģimenei šo svētku apmeklējums jau kļuvis par tradīciju. Visi esam dzimuši cēsnieki, tāpat kā mūsu vecāki un vecvecāki. Dēls ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Rīgā, tomēr šī ir viņa dzimtā pilsēta, un, iespējams, viņš kādreiz tajā atgriezīsies. Norunājām satikties Jaunās pils pagalmā pie akmens kāpnēm, kas ved uz estrādi un lielo pilsētas parku. Kad ierodamies, dēls ar sievu un mazbērniem mūs jau gaida. Pils pagalmā saliktas norādes par sarunu telšu atrašanās vietām un pasākumu laiku. Plašais, labi koptais parks sagaida viesus ar koku apēnotām takām un uzkalniņiem, kuros izvietojušās dažādas meistardarbnīcas un atrakciju laukumiņi. Apkārt parka dīķim apliecas plats gājēju celiņš, gar malām novietotās sarunu teltis, kas aprīkotas ar mikrofoniem, galdiem un runātāju tribīnēm. Krēslos sēdošie cilvēki aizrautīgi klausās, bieži pārtrauc runātājus ar jautājumiem. Ikviens var izteikt savas domas. Dažās teltīs risinās plašas diskusijas par politiskiem lēmumiem, citās var noklausīties ārstu vai advokātu padomus.

Pirms došanās uz centrālo norises vietu mūs izrotā ar pasākuma dalībnieku aprocēm. Apmeklētājiem ieeja ir brīva, bet mazās rokas sprādzītes nepieciešamas, lai pilsētas domei būtu pārskats par pasākuma apmeklētāju skaitu. Gaiss vibrē no apkārt skanošām balsīm, bērnu smiekliem un ļaužu sarunu atbalsīm.  Līdz pusei nokāpuši pa platajām akmens kāpnēm, dīķa malā ieraugām uz pontoniem nostiprinātu, spilgti krāsotu dēļu plostu. Uz tā, mazos bariņos sakāpuši jaunieši. No augšas plosts atgādina ar anīsa sēklām apbērtu, garenu maizes šķēli. Virs tā karājas milzīga izmēra lampa, kas, tumsai iestājoties, tiks iededzināta. Šogad tā ir daudz lielāka nekā pērn. Uz estrādes mūziķu grupa atskaņo deju melodiju fragmentus, gatavojoties nakts ballei, kas parasti ievelkas līdz rītam.

Esam nedaudz nokavējuši sākumu. Dēlam padusē iespiests lielais ģimenes lietussargs traucē garāmgājējiem. Pamanījis manu neapmierināto skatienu, dēls atrūc:

– No rīta bija apmācies, –  un pavērš pretlietus rīku vertikāli, un tagad viņam rokā ir štoks.

– Mammu, tu negribi? – viņš ar šķelmīgu smaidu piedāvā.

– Paldies, – atcērtu, – esmu par jaunu, lai lietotu spieķi, un par vecu, lai staipītu līdzi lieku smagumu.

Vispirms dodamies uz bērniem domāto atrakciju un rotaļu laukumu. Paejam garām ar čiekuriem piepildītai lielai vannai, kurā ķepurojas gadus divus vecs mazulis. Mamma uzmana, lai bērnelis nenoslīkst čiekuru jūrā. Tālāk ap galdiem rosās jaunie zīmēšanas talanti. Dažam māksliniekam ar ūdenskrāsām notrieptas seja un rokas. Mani mazbērni cenšas izspraukties cauri zīmēt gribētāju bariņam un raujas pārbaudīt savas spējas. Viņiem vairs nav vajadzīga vecāku uzraudzība. Izmantojam izdevību un ar dēlu aizejam uz netālu esošo, mūsu iecienīto, atrakciju telti. Tur uz galda virsmas atrodas „Cirkam” līdzīga spēle. Uz tā spirāles veidā izvietoti cipari no 1 līdz 100. Uzliekot savas krāsas tornīti uz vieninieku, jāmet kauliņš un jānoiet attiecīgais skaits soļu. Pie katra numurētā lauciņa ir jautājums, uz kuru jāsniedz godīga atbilde. Kad esi sasniedzis „100” lauciņu, spēle beidzas. Dažreiz mums iekrīt vieni un tie paši jautājumi. Tad mudinām viens otru – atbildi tu! Atbildes ir dažādas. Vedekla un mans vīrs apsēžas uz blakus esoša sola, lai redzētu gan bērnus, gan vērotu mūsu darbošanos. Viņiem tāda kauliņu spēle šķiet bērnišķīga.

– Tikpat labi varējāt mājās uzspēlēt „Cirku” vai „Riču-raču”, – pukst vedekla. Bet viņa jau nezina, ko mums ar dēlu šī spēle nozīmē. Abi bijām sapratuši, ka tā var atklāt viens otram, ko patiesībā jūtam vai domājam, godīgi atbildot uz jautājumiem. Te mums ir laiks un izdevība pateikt to, ko ikdienā laika trūkuma vai nepiemērotu apstākļu dēļ noklusējām. Tā es uzzinu par dēla plāniem, jūtām, pārdzīvojumiem un nākotnes sapņiem. Arī neveiksmēm, par kurām viņam īpaši nepatīk runāt. Arī man pašas godīgās atbildes liek aizdomāties par sāpīgiem jautājumiem, ar ko man vajadzētu tikt galā. Parasti nākam ārā nedaudz sakautrējušies par savu atklātību, bet kļuvuši jau krietni tuvāki. Arī šoreiz noskaidroju, ka dēls ir satraucies par sievas veselību, par ko viņa izvairās runāt. Piemērotā brīdī vajadzēs ierunāties pašai.

Mazbērni pa šo laiku ir sazīmējuši gan bildes, gan nokrāsojuši viens otru. Dodamies tālāk apskatīt militāro tehniku, kas izvietota pie parka uz ielas un vairāk interesē vīriešus un bērnus. Ar vedeklu nevēlamies rāpties uz tanka vai aptaustīt amfībijas. Abas lēni virzāmies uz priekšu, ielūkojoties sarunu teltīs un meistardarbnīcās. Pamanām līdz šim neredzētu atrakciju stendu „Tirgotava”. Hm, „Lampas”  pasākumi nekad netiek pārpludināti ar firmu un mājražotāju precēm. Nelielā teltī aiz šauras letes rosās divas sievietes, kārtojot dažādus priekšmetus uz neēvelētu dēļu plauktiem. No telts stabiņam piespraustā paziņojuma uzzinām, ka šeit var iegādāties lietas par ziedojumu vai apmaiņā pret citu mantu. Tāda veida andele mani neinteresē, jau pagriežos promiešanai, kad pēkšņi ieraugu senu albumu.

Mana sirds nodreb un iekrīt vēderā. Pēkšņi liekas, ka visi teltī sanākušie skatās tieši uz to. Tūlīt kāds to paņems. Tas guļ tālākajā stūrī uz plaukta, iesiets pelēki brūnos, biezos ādas vākos. Jaunībā es  mēdzu daudz fotografēt. Mājas sekcijā gulēja četri padomju laikā ražoti albumi, – smagiem vākiem, biezām kartona lapām, kuras vienu no otras atdalīja plānas pergamenta lapas. Fotogrāfijas šādos albumos tika iestiprinātas speciāli izveidotos papīra stūrīšos. Dažreiz fotogrāfijas aizmuguri vienkārši nozieda ar līmi un piespieda albuma lapai. Tādi, vēstures putekļiem klāti eksemplāri bija atrodami teju katrā mājā, nogrūsti dziļākajos plauktos prom no acīm vai uznesti bēniņos. Reizēm tika izvilkti, lai parādītu ciemiņiem kādu vecmāmiņas bērnības bildi vai apskatītu miruša onkuļa attēlu. Man mājās bija nedaudz senu fotogrāfiju, kuras glabāju koka kastē. Negribējās tās ievietot mūsdienu fotoalbumu caurspīdīgajās plēvēs. Tā būtu senču piemiņas zaimošana. Man pārāk dārgas, lai tās sajauktu ar modernās tehnikas uzlabotām mūsdienu kartītēm. Senās fotogrāfijas bija uz cieta, neglancēta papīra, tikpat nesamākslotas, kā uz tām redzamie cilvēki. Ja vien es varētu iegūt šo solīdo, no cita laikmeta nākušo albumu, manas bildes no koka kastes varētu pārcelties uz daudz piemērotāku vidi. Stāvēju un bezpalīdzīgi skatījos uz veco albumu. Man to vajadzēja – šo dārgumu!

– Vai kādam ir nauda? – vēršos pie savējiem, kuri mani šeit ir atraduši. Visi noliedzoši purina galvu. Esam norunājuši neņemt līdzi naudu, lai neaizrautos ar liekiem pirkumiem. Ja nu sagribas nopirkt kādu dzērienu, kafijas krūzi vai nelielu sviestmaizi par pieckāršu cenu.

– Es varu aizskriet līdz bankomātam, – piedāvā dēls, redzot manu izmisušo seju. Viņš saprot. Jo skatos uz viņu ar to skatienu, ar kādu viņš bērnībā skatījās uz mani, kad kaut ko ļoti vēlējās iegūt. Ar šausmām domāju, bet, ja nu viņš nepagūst, kāds noteikti pagrābs manis noskatīto pirkumu.

– Man ir lietussargs, varam to iemainīt pret albumu! – Viņš priecīgi iesaucas un skatās uz savām tukšajām rokām. Lietussargs ir pazudis. Viņš neatceras, kur to atstājis.

Kamēr jaunie skrien meklēt vienīgo apmaiņai derīgo mantu, es lūdzu parādīt manis noskatīto albumu. Tikko tas ir manās rokās, pirksti krampjaini sažņaudzas ap tā cietajām malām. Atbrīvot no ciešā tvēriena varētu tikai ar lauzni. Pēc mirkļa saprotu, ka neviens to man atņemt negrasās. Viegli pārslidinu delnu vāka samtainajai ādai. Nosūbējusi, nespodra sudraba rožu vītne ieskauj nelielu gludu četrstūri, kurš domāts īpašnieka iniciāļu iegravēšanai. Lapu ārmalu sudrabs precīzi saplūst platā lentā, kad tas ir aizvērts. Biezos ādas vākus satur kopā smalki izkalta slēdzene. It kā albums cieši turētu kopā sakļautas lapas, lai tur glabātu ģimenes noslēpumus. Taču pietiek ar  pirkstu uzspiest un eņģīte nolec no podziņas, kurai tā uzkabināta. Slēdzene atveras. Atšķīrusi albumu, ieraugu vēl neskartas, tukšas lapas. Saprotu, ka lielam attēlu daudzumam tajā vietas nepietiks. Katrā lapas pusē ir tikai divi glīti, sudraba līnijām ierāmēti, tukši laukumi. Augšējais ir mazāks, paredzēts ziņām par zemāk attēlā iemūžināto personu. Būs jāskatās, kā vecās fotogrāfijas iederēsies tieši šajā albumā, es domāju, un tad aptveru, ka tas man vēl nemaz nepieder. Sāku satraukti skatīties apkārt. Ieraugu vedeklu, kura jau pa gabalu māj ar lietussargu. Dēls, izķēris to no sievas rokām, vēršas pie pārdevējas.

– Vai tas derēs apmaiņai? – Meitene paskatās debesīs, kā gaidot, vai debesu asaras plūdīs pār mums.

– Varbūt vēlāk uzlīs, – viņa pasmaida. – Kādam noderēs. Labi, dodiet šurp, ja līdz vakaram neviens nepaņems, atdošu jums to atpakaļ.

To dzirdot, biju laimīga un cieši piespiedu tikko iegūto mantu pie krūtīm. Kad iznākam no telts, mums tuvojas neliela auguma eleganti ģērbies pavecāks vīrs. Ieraudzījis manās rokās albumu, viņš negaidīti pajautā:

– Varbūt pārdosiet?

– Nekādā gadījumā! Tikko to nopirku. – Ar skumju žēl… viņš aiziet tālāk.

Mēs vēl kādu laiciņu paklejojam pa parku, pasēžam sarunu teltīs, klausoties par ko cilvēki runā, priecājas, dusmojas un jautā. Sākumā nesu albumu pati, bet tas patiešām ir smagāks, nekā izskatījās. Visi pa kārtai stiepjam lielo, vērtīgo pirkumu. Tuvojas vakars un laiks atvadīties. Dēlam ar ģimeni jāatgriežas Rīgā. Žēl, ka nevarēsim kopā noskatīties „politiķu cepienu”, kas ir visa pasākuma nagla. Diemžēl, tas sākas tuvu pusnaktij. Pirms izejam no parka, dēls atgūst arī manis dēļ ziedoto lietussargu. Lietus tā arī nav sācies. Pa ceļam ieejam tuvējā kafejnīcā, kur var maksāt ar karti. Atvadījušies no aizbraucējiem, dodamies mājās. Degu nepacietībā kārtīgi izpētīt savu guvumu.

Neskatoties uz nogurumu, nolieku albumu uz galda, tam blakus kokgriezumiem rotātu kastīti ar senču fotogrāfijām. To izmērs precīzi atbilst tukšo laukumu lielumam. Pirmajā lapā ielieku sava vectēva fotogrāfiju. Ģērbies tumšā uzvalkā un kravatē, viņš stāv pie pilsētas rātes nama, balstoties uz masīva spieķa. Bildes aizmugurē ir pabālējis zīmogs: Cēsis. Rīgas iela 18. Foto G. Matīss. Nelielajā lodziņā virs fotogrāfijas ievietoju baltu četrstūrainu lapiņu ar vectēva vārdu, dzimšanas un miršanas gadu. Pirms tam nācās vairākas lapiņas sabojāt, cenšoties uzrakstīt glīti. Manā bērnībā skolā bija mācību priekšmets – glītrakstīšana. Tagad šo prasmi lieku lietā. Pirmā albuma lapa ir aizpildīta.

Apdarījusi mājas darbus, ķeros pie tālākās albuma kārtošanas. Izņemu no kastītes pārējās fotogrāfijas un salieku hronoloģiskā secībā. Attēlā, kur iemūžināts vectēvs kopā ar sievu, pētu vecmāmiņas kleitu. Ar mežģīnēm apšūti volāni gar apakšmalu, cieši pieguļošā apkaklīte sasprausta ar pērlītēm rotātu sprādzi, kleitas aizdare no daudzām sīkām podziņām darināta. Interesanti. Cik daudz darba bija jāiegulda, lai tādu uzšūtu! Vai tērpu šuvusi vecmāmiņa pati vai pirkusi, to es nekad neuzzināšu, viņa nomira pirms manas piedzimšanas. Nākamajā bildē viņa jau ir viena, citā, tumšā, ar sīkiem ziediņiem rotātā tērpā. Vectēva viņai līdzās vairs nav.

Tad ņemu fotogrāfiju, kurā vecmāmiņa jau kopā ar meitu – manu mammu. Mamma izskatās ļoti jauna. Garie mati divās bizēs sapīti, mugurā tautas tērps ar austu jostu ap vidu un ar saktu saspraustā baltā blūzē. Glīti. Šoreiz kartiņas aizmugurē cits zīmogs ar to pašu Rīgas ielas adresi:  Cēsis. Foto O. E. Šmits. Tātad fotodarbnīca bija nonākusi cita īpašnieka rokās. Tagad tur, Rīgas ielā uzraksts nedaudz mainīts. Vecā vietā nācis jauns: A. Šmita foto. Kopš 19. g.s. pastāvējušai darbnīcai adrese nekad nav mainījusies. Diviem pēdējiem tās īpašniekiem ir bijuši vienādi uzvārdi. Esmu pati tur gājusi fotografēties. Tagad minu – kādi radu raksti saista Šmitu dzimtu?

Pamanu, ka trūkst mātes un tēva kāzu bildes. Arī tēva fotogrāfijas nav. Viņš neatgriezās no izsūtījuma. Bet te esmu es. Mana pirmā fotogrāfija. Mamma sēž garā, baltā kleitā un tur rokās tikpat garā kleitā saģērbtu bērnu. Tās ir manas kristības. Divas krustmātes stāv blakus. Kāpēc nav neviena krusttēva? Bildes otrā pusē uzraksts – 1945. gads. Cēsis. Jā.

Lūk, pēdējā fotogrāfija. Tajā esmu viena. Man ir pieci gadi, sēžu pilsētas labākā fotogrāfa Šmita foto ateljē, ieģērbta skaistā senlaicīgā kleitā ar kruzuļiem kā princese, matos iesieta balta bante. Man aiz muguras fonā palmas un zaļganas dienvidu jūras apskalota pludmale. Es smaidu un iešķībi skatos sānis. Tur toreiz stāvēja mamma ar ķemmi rokā. Ja nu rastos nepieciešamība piekārtot manus spurainos matus. Mana pēdējā fotogrāfija kopā ar mammu. Visos attēlos manas dzimtas saknes.

Viss, savu darbu esmu izdarījusi. Tagad albuma liktenis ir bērnu un mazbērnu rokās. Novietoju to uz plaukta redzamā vietā. Paveros istabas logā. Joprojām nelīst.