Kā gaisā pasviests līgavas pušķis

 

Dace Rukšāne. Lu-lū un Eņģelis. Zvaigzne ABC, 2024., 300 lpp.

 

Daces Rukšānes Lu-lū un Eņģelis ir trešais darbs četru romānu sērijā par vēsturi un vēsta par 90. gadu trauksmaino dzīvi. Pirmais romāns Krieva āda vēsta par Hruščova periodu, otrais Džikī no 70. gadiem līdz 90. sākumam un jaunu, brīvāku laiku virmojumam ļaužu prātos un jūtās, bet jaunākais – par 90. gadiem un jaunās tūkstošgades sākumu. Sagaidāms, ka ceturtais romāns, pie kura rakstniece vēl strādā, būs par 21. gadsimta sākumu. Ar to būs tapusi tetraloģija, pārmetot laipu no 20. gadsimta uz mūsdienām.

Romāns Lu-lū un Eņģelis ir vēsturisks romāns. Darbība sākas ap 1994. gadu, kad „… viss Latvijā iegāzies tik pēkšņi, tik aumaļām” (44. lpp.), un ietiecas jaunajā gadu tūkstotī līdz 2003. gadam. Šis darbs uzrunā lasītājus, kuri ir pieredzējuši 90. gadus, jo autore tekstā savijusi teju ikvienu ievērības cienīgu 90. gadu parādību, sākot no Picca TV, Donna Beiža seriāla, Bankas Baltija kraha, ApertoLibro grāmatnīcas atvēršanas, kafejnīcas „Ozīriss” labākajiem laikiem, Dailes Ziga videonomas, naudas maiņas kantoriem ar džutas valūtas maisiem „uz svara” līdz jau stabilākiem laikiem ar skatu Eiropas virzienā, kad piedalījāmies referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Ainas ir spilgtas un taustāmas – gluži kā baņķiera Ērika, Annas vīra, soma – „… tā ir gandrīz kā čemodāns, bieza un kantaina” – kā Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Nagļa televīzijā bieži redzētais dokumentu portfelis, un tādi toreiz bija daudziem biznesmeņiem. Teksts ir kā Rīgas kulta vietu ceļvedis, ar kura palīdzību lasītājs var atkal paviesoties „Bimini”, bāros „Deko”, „Sarkans”, „Ai, Karamba”, sajūtot uz mēles Karambas slaveno omlešu garšu. Tas viss bija, bet tagad vairs nav un ir pat piemirsies. Tāpēc kā auto atpakaļskata spogulī, varam ielūkoties 90. gadu trauksmainībā, kad labi bija nezināt, ko nākamā diena nesīs – jaunu un ļoti naudīgu nodarbošanos, finanšu iestādes vai nervu sabrukumu, uzspridzinātu auto vai Jaungada nakts petardes traumu.

Lu-lū un Eņģelis ir romāns par smaržām un sievietēm, tādējādi turpinot ēterisko un vienlaikus noturīgo saikni ar iepriekšējiem sērijas romāniem. Lea un Anna ir smaržas: Lea ir 1987. gadā Cacharel radītās Loulou, bet Anna – 1992. gada Mugler Angel, kuras meitām uzdāvina Meldra. Viņas pašas likteņa smarža ir Jicky romānā „Džikī”. Savukārt Meldras mātes Emīlijas smaržas CuirdeRussie ir ietilpīgs tēls romānā Krieva āda. Annas un Leas likteņi, viņu sievišķīgais maigums, seksualitāte, brīvība un spēks darbā atraisās bez steigas – gluži kā  smaržas atklāj savu buķeti, kā sieviete, kurai jau nācies apdedzināties mīlas lietās, pieredzējušai, patstāvīgai sava ceļa gājējai. Dace Rukšāne izmanto ļoti smalku un vienlaikus spēcīgu pamatmaņu – ožu, kuras fizioloģiskais procesam tekstā savijas ar psihisko. Daudzi apgalvos, ka mīlestība nāk caur smaržu, jo mīļotā cilvēka āda smaržo neatvairāmi. Plašākā nozīmē, smaržas ne vienmēr ir patīkamas un pieņemamas. Anna un Lea uzskata, ka mātes Jicky nav pievilcīgs aromāts. „Kaut kāds sūda Jicky – ož pēc vecām tantēm” (42. lpp.). Parfīmiem ir vēsture un mode, un šajā romānu sērijā smaržas piedzīvo jau trešo paaudzi, kur iepriekšējo romānu aromāti ir kļuvuši vecmodīgi un neiemieso jauno laika garu.

Romāns ir par sievietēm – mātēm un meitām. Sieviete cauri laikiem ir visu triju jau iznākušo triloģijas romānu galvenais tēls, atklājot aizliegtās mīlestības izpratni katrā laikmetā, veidojot precīzāku sievietes pamattiesību un vēsturiski iespējamo ģimenes modeļa nozīmi. Romāns Lu-lū un Eņģelis atspoguļo mātes un meitas attiecību metamorfozi, jo ir strauji mainījusies izpratne par tuvību starp mātēm un meitām, par atklātību runājot par fizioloģiskām norisēm, miesisko mīlestību un bērnu audzināšanas metodēm. Anna atzīst: „Man ar mammu ir labas attiecības, bet nevaru noliegt, ka viņas tuvumā jūtos sasaistīta, cieši vērtēta, un visu laiku šķiet, ka ir kaut kas jāpierāda, jāatskaitās par to, ka veicas un, nedod Die’s, neveicas, vai attaisnoju uz manis liktās cerības. Nezinu, ko darīt ar to sajūtu, tā ļoti traucē būt atraisītai no mammas un reizē sajust ar viņu tuvību.” (52. lpp.) Arī abas māsas, Anna un Lea, ir atšķirīgas pieredzē un uzskatos, tā parādot, ka laiks 90. gados ir straujāks nekā iepriekšējās desmitgadēs. Annai ir 80. gadu alternatīvo jauniešu pieredze, Vecrīgas pagrabu tīrīšana, tusiņi un dažādu apreibinošu vielu lietošana, bet Anna vairāk līdzinās 90. gadu meitenēm, kuras ir mazāk apjukušas no jaunā laika, skeptiskākas.

Lu-lū un Eņģelis, iespējams, ir visautobiogrāfiskākais no trim iznākušajiem „smaržu” romāniem, jo te ieskicējas autores piederība tēlotajam vēsturiskajam laikmetam. Piemēram, Dace Rukšāne savulaik esot strādājusi bārā „Sarkans” par bārmeni. Teksts ir sajūtās baudāms un ticams ne tikai tām lasītājām, kuras pārstāv autores paaudzi, bet arī jaunākām, kā stāsts par to, kā bija. Autobiogrāfisks ir Annas triju meitu audzināšanas stāsts, kā arī mīlestība uz literatūru un tālākā izveidošanās par rakstnieci, kad pārtikusī un bezrūpīgā dzīve ir apmetusi kūleni un Annai par visu jārūpējas vienai. Varētu pat teikt, ka Dace Rukšāne ir savas varones Annas prototips, kas izceļ šo romānu kā īpašu jau iznākušo triloģijas darbu vidū.

Teksta struktūra ir  veidota divu vēstītāju formātā – līdzīgi kā romānā Krieva āda, kur stāstītājas ir māte un meita, Lu-lū un Eņģelis atveido māsu Annas un Leas dzīves aptuveni vienmērīga garuma – 7-19 lappušu apjoma – nodaļās. Kad romāns ir pusē, nodaļu apjoms pieaug it kā no īsākas un seklākas elpas pārejot garākos un dziļākos vilcienos. Pēdējā nodaļā abu māsu dzīves savienojas vienā, un noslēdzošo teksta daļu izstāsta neredzamais, bet visu zinošais vēstītājs. Šāda romāna uzbūve padara tekstu viegli lasāmu un aizraujošu. Kā nelielu iebildi varētu minēt dažas mazāk ticamas epizodes, piemēram, to, ka Leas priekšnieks Voldemārs piedāvā viņai kļūt par mīļāko nevis uzreiz, kad Lea jau ir labu laiku pie viņa nostrādājusi. Saturiski ir vēl dažas situācijas, kuras varētu uzskatīt kā 90. gadu trakumam pārāk labas un veiksmīgas. Tomēr romāns nav vēstures grāmata, kurā aprakstīts precīzi, kā bija; romāns ir izdomāta pasaule, kurā rādīts, kā varēja būt bijis.

Lu-lū un Eņģelis ir augstākās raudzes vēsturisks romāns dāmām un citiem lasītājiem. Tas uzrunā ar laikmeta atveidojumu, sievietēm, smaržām un sāpīgi skaisto dzīvi, atsaucot atmiņā tik nesenos, brīžiem paranoiskos 90. gadus, no kuriem esam ārā, bet tik un tā jūtamies kā gaisā pasviests līgavas pušķis.

 

Laimdota Ločmele