Maija Migla-Streiča

 

DVĪŅU BRĀĻI STREIČI

 

 

Mans vīrs Ēriks Streičs un kinorežisors Jānis Streičs ir brāļi. Ēriks jau labu laiku staigā pa Viņsaules dārziem, bet es, gremdējoties atmiņās, reizēm ar smaidu atceros abu brāļu mazās palaidnības un to, kā viņi ar nopietnām sejām mēģināja izjokot viens otru, kā arī draugus un paziņas tajā skaitā.

Gadu nastai krājoties, abi kļuva aizvien līdzīgāki. Un dīvaini bija tas, ka viņi, savā starpā nesarunājuši, mēdza vienādi apģērbties. Reizēm kāds pajautāja: – Vai jūs esat dvīņu brāļi? – Ēriks tad visā nopietnībā teica, ka jā, tikai brālis ir par trim gadiem vecāks.

Daži noteica: – Ak tā? – un likās mierā, bet man bija kāds kolēģis, operators, kurš, saņēmis šādu atbildi, ilgi prātoja, un tad nāca pie manis un teica: – Bet tas taču nevar būt!

– Kas nevar būt? – es nesapratu.

– Dvīņi taču dzimst reizē, bet kā var piedzimt ar trīs gadu starpību?

– Nu re, ka var, – es smējos. Tad jau arī kolēģis sāka smieties, nosakot: – Bet viņus tiešām var sajaukt...

Un sajauca jau arī. Reiz pie mūsu mājas bija piebraucis Jānis Streičs un, izkāpis no mašīnas, gaidīja brāli. Ēriks vēl kavējās. Jānis zvana: – Ko tu tur vēl dari, nāc ātrāk! Pie tavām namdurvīm stāv viens vīrs un tā dīvaini uz mani skatās...

Ēriks ātri noskrien pa kāpnēm. Jā, pie durvīm stāv sētnieks, kuram reizēm grūtos brīžos Ēriks mēdza iedot pa divlatniekam...

Sētnieks skatās uz vienu, tad uz otru, tad atkal... – Tas esi tu? Bet kas tad viņš ir? – sētnieks rāda uz Jāni. – Es vakar tā pavairāk ieņēmu, nu es nevaru saprast, vai tu esi tu, vai tas otrs esi tu?

– Nesatraucies, es esmu es, bet tas otrs ir mans brālis, – Ēriks viņu mierināja. Sētnieka sejā parādījās atvieglojums: – Tas gan labi, citādi es domāju, ka man jau sāk rādīties...vakar tāda draņķīga krutka gadījās...

Savukārt Jānim bijušas reizes, kad uz ielas viņam pieklūp klāt kāda talanta cienītāja, un sāk stāstīt, cik reižu viņa ir noskatījusies Limuzīns Jāņu nakts krāsā un kā viņai patikusi Lāsmiņa, un Lilita Bērziņa bijusi tik pārsteidzoša Mirttantes lomā, un Dumpis... ak vai, cik Dumpis bijis labs, kā viņš sienaugšā gaidījis Lāsmiņu, un atnākusi Dagnija, un viss tas tracis...

Jānis tad runas plūdus mēģinājis reizēm pārtraukt, teikdams: – Piedodiet, bet es neesmu tās filmas režisors, es esmu viņa brālis, jūrnieks.

Runātāja tad satraukusies, metusies atvainoties, bet piebildusi, ka viņš esot gan ļoti līdzīgs režisoram.

– Zinu, mūs jau bieži jauc, – Jānis mierinoši noteicis, tādējādi likdams saprast, ka šāda misēšanās nav nekas neparasts.

– Bet tad nosveiciniet gan režisoru no Skaidrītes un pasakiet, ka man Cilvēkbērns arī dikti patika. Un Teātris, un... –

Bet Jānis jau steidzās projām, jo viņam bija tikšanās Latviešu biedrībā, ko nedrīkstēja kavēt.

Savukārt Ēriks brālim domātos cildinājumus pieņēma ar svinīgu nopietnību. Kad viņu noturēja par režisoru un sāka slavēt, viņš pacēla galvu augstāk, uztaisīja nopietnu seju un pateicās slavinātājiem, piebilzdams, cik ļoti viņš novērtējot šo atzinību. Un, ja kāda kundzīte bija ļoti runīga, tad viņš mēdza ielaisties arī garākā dialogā un pastāstīt šādas tādas nianses no filmas tapšanas aizkulisēm. Piemēram to, ka Limuzīna Ērikam Tūtaram ir piešķirtas dažas viņa brāļa Ērika īpašības un teiciens: – Skaties, dēls, te tavs tēvs ganīja govis, – arī pieder brālim.

Abiem brāļiem bija līdzīgas melnas platmales. Jānis to valkāja pastāvīgi, tikai ziemas spelgonī nē, savukārt Ērikam patika platmali uzlikt tikai dažreiz, bet tad ar to iziet cauri Vecrīgai, noiet pa Jēkaba ielu gar Saeimas namu, kur izdevās satikt daudz sabiedrībā pazīstamu cilvēku, kas godbijīgi viņu sveicināja.

Īpašas attiecības Streičiem bija ar Rīgas Centrāltirgu. Viņi, paši to nesaskaņojot, iepirkās pie vieniem un tiem pašiem tirgotājiem. Gunāram, liela auguma dūšīgam vīram ar gaišu smaidu un labu humora izjūtu, bija visgaršīgākie skābētie kāposti. Bet Gunārs, atšķirībā no citiem, abus brāļus atpazina, un, kad pie viņa tirdzniecības vietas pienāca Ēriks, Gunārs noziņoja, cikos Jānis te bijis un ko nopircis. Tāda pat attieksme bija pret Jāni. Jau iztālēm, viņu ieraugot, Gunārs, svērdams kādam pircējam kāpostus, skaļi paziņoja: – Brālis šodien jau bija. Neko nenopirka, bet prasīja, lai es viņam izmainu 50 eiro naudaszīmi sīkākā naudiņā.

Jānis brīnās: – Kā, Ērikam bija 50 eiro? Un viņš neko man nav stāstījis?

Abi smejas.

Reiz Ēriks, pērkot burkānus pie sakņu tirgotājas, uzlicis uz letes savu pelēko somu. Pārdevēja skatās un bilst: – Pirmīt, kad jūs pirkāt sīpolus, jums taču bija melna soma. –

Ēriks saprot, ka pirms viņa sīpolus pircis Jānis, un nestrīdas, bet saka, ka viņš dienā vairākas reizes maina somas, ar vienu vien staigāt nav piedienīgi.

Reiz Ēriks piezvanījis Jānim, lai pateiktu, ka šodien ir Dzintras, un, ja viņš pērk augļus pie abiem zināmās pārdevējas, tad lai apsveic vārda dienā. Viņš jau esot apsveicis – aiznesis mazu konfekšu kārbiņu.

Vakarā abi brāļi atkal sazvanās.

– Nu, vai apsveici Dzintru? – jautā Ēriks.

– Jā, es piegāju un pateicu, ka tā konfekšu kārbiņa, ko jums iedeva Ēriks, bija no manis...

Iecienīta vieta brāļiem bija arī zivju paviljons. Reiz tur devušies abi kopā. Kāda pārdevēja, kurai uz letes dižojušās treknas karpas, ieteikusies, ka abi kungi gan esot ļoti līdzīgi, gluži kā dvīņi.

– Jā, mēs abi gājām jūrā uz dvīņu traļa, – lepni izsliedams bārdu, paziņojis Ēriks. Pārdevēja ilgi nav varējusi saprast, kāda tur varētu būt likumsakarība...

Reiz, kad Ēriks ar brāli vakarā kādu stundu bija runājis pa telefonu, pamatīgi smejoties un stāstot dienā piedzīvoto, protams, ar krietniem izpušķojumiem, es viņam uzjautāju: – Ko Jānis tagad dara? Vai viņam beidzot piešķīra naudu nākamajai filmai?

– Es nezinu, mēs par tādiem sīkumiem nerunājām, – atbildēja Ēriks.