Arī pa straumi peldot

var ieturēt savu virzienu

 

Ēriks Hānbergs. Manas vakardienas šodienās. Nopietni un omulīgi atskati deviņdesmit gadu ritumā.
Rīga: Dienas Grāmata, 2024.

 

Senum seno gudrību, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, esmu ar bērna pārliecības spēku apstrīdējusi visu savu apzināto mūžu. Jo iekāpt vienā un tajā pašā upē var kaut vai desmit reizes dienā un arī deviņdesmit gadu garumā. Taču nekad tā nebūs tā pati straume, plūdums, tecējums, vēsums, maigums, veldzējums. Ērika Hānberga Manas vakardienas šodienās manuprāt apstiprina bērnībā saprastā tulkojuma citādību. Iztēlē viņa grāmatas apkopotos īsstāstiņus es lasu kā atmiņas gan par nopietnu, gan omulīgu ļaušanos personīgās, profesionālās un politiskās straumes spēlei ar konkrētas personas iespējām ieturēt savu virzienu. Ikreiz tā ir jau citāda straume, citāds ir autora laivojums un citāda izdzīvošanas formula.

Piedzimšanas vietu un laiku mēs neizvēlamies, katrai paaudzei tā bija „tāda pati kā tūkstošiem” (379. lpp.) un tomēr vienreizēja. Grāmatā omulīga ir varbūt izteiksme par pēckara bērnu iespējām un riskiem: ar kara laika granātu sprādziena troksni, piepešām šausmām, ka ugunskuram, kurā iemestas sprāgstvielas, bīstami pietuvojusies gotiņa, ka upei sagatavotā granāta var nejauši uzsprāgt rokās vai skrienot un aizķeroties aiz kāda nevilša kukuržņa. Un mazais ganu zēns joprojām notrīs baisās un joprojām arī 90 gadu vecumā pārdzīvo, kā zaudēta bērnišķīgā bezvainība. Intervijā laikrakstam Neatkarīgā (17.05.2024.) to apstiprina: „Un šodienas karš, kas notiek Ukrainā, mani steidzina, un man pat sapņos rādās, kā mēs devāmies bēgļu gaitās no mūsu dzimtajiem Birzgales pagasta Rimeņiem, kur mums bija 60 hektāri zemes, 22 slaucamas gotiņas un visi citi māj­lopi”.

Vēstures skarbajām epizodēm saskatu ļoti būtisku turpinājumu, kurš zināms no grāmatas Aplaipojumi un apsmaidījumi. Tas iederas kopojuma kontekstā un dod jaunu pavērsienu stāstā par Krodera ģimenes izvešanu, dzīvi baisos apstākļos, tikšanos Tālajos austrumos ar Gunāru Kroderu, kurš bija gatavs pārcelties uz dzīvi Latvijā, tomēr „Gunārs pēc pabūšanas Rīgā vēstulē pavēstīja, ka no dzīvokļa piedāvājuma atteicies. Viens teikums ar grūtsirdīgu humora pieskaņu pastāsta ļoti, ļoti daudz: „Noriļskā es esmu Gunārs Kroders, Latvijā es būtu tikai Oļģerta Krodera brālis.”(360. lpp.)

Līdzīgus likteņa pavērsienus Ēriks saredz, tiekoties ar Rietumu trimdā dzīvojošajiem dzejniekiem, rakstniekiem. Īpaša mākslinieciski skaudri ieskicēts ir Ērika pirmās sievas Annas māsas likteņgaitas un nenotikusī atkalredze ar māti.

Ēriks Hānbergs bija okupācijas laika – PSRS – vadošās avīzes Cīņa žurnālists. Rakstīja par lauku tēmām, iepazina stiprus vadītājus un aplamniekus atbildīgajā postenī. Tas bija līgano laipu laiks, kad vajadzēja asu redzi, gudru prātu, lai neieveltos ideoloģijas saliktajās cilpās. Apraksti par tā laika stiprajiem lauku vides dzīvības, turības un veiksmīgas saimniekošanas vadītājiem ir vērtīgs papildinājums jau iepriekš vairākās autora uzrakstītajās grāmatās. Šajā nopietnību stilistiski smagnējā atskatā papildus vaibstus iegūst daudzi nu jau leģendāri kolhozu un padomju saimniecību vadītāji, kuri mācēja ne vien saimniekot un viltīgi apiet PSKP nomenklatūras it bieži aplamās prasības, bet arī priecāties. Te vietā būtu kolhoza „Nākotne” priekšsēdētāja Artūra Čikstes paudums: „Ja es redzu, ka kaut kur guļ ķieģelis, mans pienākums ir pacelt to un iemūrēt sienā. Tas ir valstiski.”(124. lpp.)

Reizumis sev vaicāju, kā gan Ērikam izdevās iegūt saimnieciski viedo vīru ievērību un uzticēšanos. Atbildes visbiežāk jāmeklē personīgajā pieredzē. Septiņpadsmit gadu vecumā mani kā Cīņas sekretārēnu kopā ar superžurnālistu Hānbergu un vēl vairāku citu preses ļaužu komandu nosūtīja oktobra beigās, kad sniegs jau sāka planēt pār cukurbiešu laukiem, nokopt milzu platības un notīrīt (apdarināt) bietes. Rokas salā apsārta, drēbes darbam vējā un sniegā īsti piemērotas nebija, taču izturējām. Ērika sabiedrībā nejutos kā muļķa skuķēns, viņš mācēja būt cilvēks. Šo īpašību kā vadmotīvu saskatīju viņa atmiņu grāmatā Mana Tērvetes ieelpa (2018), atsevišķas epizodes atrodamas kopoto rakstu sējumā un smalkjūtīgi padziļina jau zināmos stāstus par ārstēšanos sanatorijā un tās radošo ietekmi jaunu darbu tapšanā.

Manas vakardienas šodienās ir viena īpaša 1949. gada epizode, kuru vēlos nocitēt plašāk: „Dažus manus vienaudžus paņēma no skolas sola. Kad pārrados mājās, ieraudzīju Āriņtantes istabas tukšas. (..) Es nezinu, kas mani mudināja aplūkot un iztaustīt sendienu kokamatnieka darbu, un pēkšņi – pirmajā brīdī nepamanāmā aizplauktiņā sataustīju brūnganu smalka finiera kārbiņu. Atvēru: cara laika zelta rubļu ripiņas. Tas bija savdabīgs uz Sibīriju aizvestās Āriņtantes atvadsveiciens (pašai nezinot) un atspaids tajās grūtajās dienās. Man par atradumu tika radioaparāts, kurš mūsu, zēnu skolas kopmītnes istabā ieņēma goda vietu.”(149. lpp.)

Ērika labestība visus apbūra. Vecos laikos lietotu vārdu – sirdsšķīstība - ak vai, cik omulīgi tā palīdzēja veidot attiecības ar literatūras toreizējiem korifejiem, cik bieži palīdzēja gan izsprukt no amizantām situācijām, gan nebrīnīties par skaisto Regīnas Ezeras un Aivara Kalves pirts deju „Pikantais iegansts”, gan atzīties paša pārpratumos un ļaužu izstrādātos jokos pret slaveno žurnālistu „Melīgā sensācija”. Spoža novele ir „Juku laikos izputēja” – par Pīlādžkrasta māju laimīgo pāri, kuri, atmiņās kavējoties, sēž uz jaunības akmens applūdināta lauka vidū un kurus mūslaiku politikas taisītgribētāji vēlējās padarīt par sev izdevīgu reklāmas upuri (79. lpp.). Manuprāt viens no aizkustinošākajiem ir stāsts par kādu vienkāršu vīru no Palsmanes, kurš dzīves laikā par godīgi, kārtīgi, bez ārišķīgas uzvedības veica traktorista darbu: „Pie mielasta galda neviens nevarēja atcerēties, ka nelaiķis kādu darbu būtu darījis pa roku galam. Viņš attaisnoja steigu tikai vienā gadījumā: ja nāk lietus virsū, tad siens jāizrauj no mākoņu apakšas. (..) Viņš vienmēr galvoja par savu arumu.” (111. lpp.)

Un tomēr smieklu šaltis Hānbergs savā nopietni nenopietnajā kopoto piedzīvojumu sējumā ir laistījis kā Vecgada vakara pēdējo šampanieti – tik dzirkstošas un anekdotiski omulīgas ir visas jautrības, kuras es nodēvētu par Kinkela pogām (339. lpp.). Notikums īsumā: nopietnas uzstāšanās laikā runātājam iztrūkst poga, aizripo un ilgi griežas kā spēļu vilciņš. Visiem cieņpilni un uzmanīgi jāklausās, taču pogas dancis ir tik amizants, ka uzmanība piekalta tikai tai, ar varu aizturot smieklu vētru.

Nodaļu nosaukumi lasītāju ieved attiecīgā tēmas aplokā un jau piedāvā pasmaidīt. No tiem varētu izveidot jautru stāstījumu īsziņu stilā: Ērik, šuj jaunu uzvalku! Bikšu saraustīšana. Zem vagas ūdens tek vai netek? Bērzi – liriskie un praktiskie; Lauku sēta sirsnībā un gudrībā; Jaunības turpinājumi; Apšaubīt arī acīmredzamo; Omulībās.

Jāizceļ arī grāmatas mākslinieciskā redzējuma autordarbs – karikatūrists Agris Liepiņš ir uzgleznojis atpazīstamu un mākslinieciski perfekti pozitīvi omulīgu Hānberga vizuālo smējumu. „Kopoti raksti vienā sējumā” – ievadam šādu virsrakstu ir devusi grāmatas redaktore Gundega Blumberga. Nonākt Gundegas kā redaktores rokās ir liels pārbaudījums. Daudzi autori, kā smejies, paliek gribot. Taču: „Hānberga jauda ir tajā, ka viņš saredz darītāju, rosina darītāju un uzteic darītāju. Turklāt viņš saprot gan lielo bildi, gan pamana savdabības un netop ļurkans ne atziņās, ne valodā.” (5. lpp.)

Patiesību nenoslēpsi kā adatu siena kaudzē. Pirms gadiem septiņiem, analizējot Ē. Hānberga darbu Aplaipojumi un apsmaidījumi (2018), pasmaidīju par to, ka viņš jau pirms gadiem piecdesmit nojautis visīsākās rakstīšanas spēku, mūsdienās tā dēvēto sociālo tīklu fenomenu. Mazs, kodolīgs dzīves fragments ar jēgpilnu saturu, kura virsējo, atjautīgo, humorīgo slāni nolasīt spēs jebkuras paaudzes lasītājs, taču dziļi slēpto satīru zinās tikai sava laikmeta skartie un tie, kam patiesi interesē vēsture un tās paradoksi. Bet vispamatīgāk tie, kuri vienā laikā ir saslapinājuši kājas un matus garām traucošajā upē ar nosaukumu Latvijas vēsture.

Eva Mārtuža