Nora Kalna (1939) – dzejniece. Dzejoļu krājumu Gliemežvāki uz plaukstas (1968), Kliedziens (1972), Slaloms (1979), Septiņas dzērves (1986), Un (1990, izlase), Valdnieks, dzejnieks un lauva (1999), Skumjā viesuļvētra Nora (2004, izlase), Puteņu eņģelis (2011) autore. Dzejā apvienojusi abus savas daiļrades avotus – dzimtās Rucavas un Turkmēnijas vērojumus. Par Turkmēniju vēstīts arī aprakstu grāmatās Slāpes (1973), Tuksneša āladža (1976), Lietus akmens (1980), Sliekšņi (1984). Tulkojusi turkmēņu autoru darbus.

Nora Kalna

AP-JŪN-SE-NO...

Īsmūža īsmēneši, apzagtie

Tik cerīgi – viss iedvesmo.

Ne rāpus, teciņiem sev pretī.

Ir aprīlis. Gaiss pūpolo.

Ap-jūn-se-no.

Ap-jūn-se-no.

Tad – brīnumlaiks, kad jāplīvo

Ar gaišā prieka pilnu dvašu.

Zied papardes. Guns dzirksteļo.

Ap-jūn-se-no.

Ap-jūn-se-no.

Krīt āboli? Bet kas par to,

Ja briedumam it viss pa spēkam.

Skurbst atvases. Tik daudzsološs

Ap-jūn-se-no.

Ap-jūn-se-no.

Vēl pulka ņemt un pretī dot,

Vēl traka dzīvotpatikšana.

Tik – tālīns sniegs nāk apmīļot...

Ap-jūn-se-no.

Ap-jūn-se-no.

Sniegs

Sniegā maldījāmies un klīdām,

Pa to mēs mūžu gājām,

Līdz tas kādā nekādā brīdī

Kļuva gandrīz vai par mājām.

Auksts baltums. Un pārslu zvaigznes.

Zūdībā aizvilktas pēdas.

Elpas mākonis aiznests,

Baltas atmiņas. Bēdas.

Domājams, ka tās pienācās –

Šāds puteņa gājums.

Mēs tikāmies Pasaules sniega dienā

Un sniegs mūs aizputināja.

1958.g.15.janvārī,

Pasaules sniega dienā

                                   Beātai

*  *  *

Mēs – tie novembrīši,

Mēs – tie rudenīši

Uzziedam kā spīta

Pilnas sniegrozītes.

Dievs mūs uz šis zemes

Nometis ir tīši

Un mēs nemaz negribam

Tai nodomā ko grozīt.

Viss jau ir tāpatās,

Tāpat vien kā bijis –

Saule silti skatās,

Debess pāri līkst.

Tikai laiku... Gadu

Kāds ir pārbīdījis,

Nekam neprasījis,

Straujš un bezžēlīgs.

*  *  *

Ziemassvētku, Jaunā gada brīnums

Dvēselei kā svece gaismu dod.

Tā, kas savu kluso spēku zina –

Visu savā rāmā mierā apstarot.

Mūža dāvanas guļ iesaiņotas,

Laiks pa vienai ļauj tās vaļā tīt.

Tāpēc jau šīs cilvēkam ir dotas –

Sevī ikdienu un svētkus atraisīt. 

Atskatā

Amsterdama nav tālu.

Amsterdamā zied tulpes.

Gar katra kanāla malu

Peld sapņu gulbis.

Un tu noskaties bijīgi.

„Odeta? Odīlija?“

Ar sev vien viedamu izjūtu:

„TAS putns tur bija!“

Te purva vardulīte

Arīdzan kustina pleznas.

Zaļgani brūnīga. Glīta.

Kā no flāmu gleznas.

Lakstīgals

Austrumu poēzijā

    Tas putns ir lakstī-gals.

Roze ir viņa dzeja,

   Vēstī maiga, vīrišķa balss.

Ar paša asaru dzēš

   Kādu no ziedlapu sārtiem,

Dvēseli pušu plēš

   Viņa dziesma. Bez vārdiem.

Apsolītie

Cik ilgi vēl, pērkoniem dimdot,

Šai lapiņai vēja virpulī vīties?

Rudens kā Rucavas raibie cimdi

Šoziem tautiešam apsolīti.

Galā visi mēs esam nosolīti.

Tie, kas padodas. Tie, kas cīnās.

Arī paša Dieva izredzētie.

Un tādi, ar kuriem grēks pīties.

Ak, brīnišķais pasaulē bijum!

Kāds zirgus griež īstajā gatvē.

Un tas, kam dots apsolījums,

Steidz pretī. Un vārtus atver.

Jāņtārpiņu nakts

Jāņa tārpiņu nakts.

Zvaigznes – augšā un lejā.

Un gaisma no visām šīm daktīm

Tava cilvēka sejā.

Vēl tu aizgūtnēm glezno – ar gaismu,

Tā arī ir tava ota,

Bet audekls – šī pasaulīte,

Uz laiku vien dota.

Zils skrejritenis

Zils skrejritenis

Zem mana loga.

Ko tāds te meklē?

Tavs vējritenis

Zem mana loga?

Aizkustinoši.

Bet sekli.

Sentimentāla

Tā ziedu vēsts

Pie stūres raga.

Ilgi aizturēts,

Pavēlu nests

Tiešums.

Tagad.

Vai smagums

Tik iedomas vien?

Vai kāds sasapņojums?

Pārpratums bēdīgs?

Atkal.

...Zils skrejritenis

Zem mana loga.

No cikla „Bērnības upes“

Atlīgo, Līgupīt, atpakaļ vecajā gultnē

Atšūpo, Līgupīt, atpakaļ bērnībā

Atkal mūs visus priecīgus kopā pulcē

Tajā tolaiku tālajā pērnībā.

Atskalo, Līgupīt, turpat todienu gultnē,

Aiznes, ak Līgupīt, tajos smaržīgos sveķos,

Kur priedes zarā sten vecais pulkstens – 

Aizmirsts, aizsmacis aizlaiku veķeris.

Atlīgo, Līgupīt, atpakaļ turpu, ak, turpu,

Atnes atpakaļ līču un ievāju briedumā.

Atlīgo, Līgupīt, tu jau zināsi, kurpu –

No tukšuma plūdiem prātīgā viedumā.