Patrīcija Preisa

 

Domu Sistēma

 

 

I

Es un mana Domu Sistēma neesam labas draudzenes. Drīzāk viņa ir tā viena paziņa, kas ikreiz izjauc rūpīgi veidotos plānus jaukai pēcpusdienai, uzrazdamās kā krusa jūnijā un pieprasīdama tūlītēju uzmanību.

„Kafiju gribi? A piezvanīt pirms ierašanās negribēji? Mēs te tomēr kaili.”

 

II

Un beidzot arī es noelšos. Tomasa sejā atplaukst smaids, viņš izskatās lepns un gandarīts, un apguļas man blakus.

„Patika?” viņš vaicā.

„Kā dzirdēji,” pasmejos un sabužinu viņa matus.

„Mēs varētu būt kopā,” Tomass palūkojas uz mani.

„…Mēs viens otru pazīstam tikai mēnesi.”

„Nu un?”

 

III

Domu Sistēma ir ieradusies. Viņai ir blondi, balināti mati, tumšas acis un mākslīgi biezas lūpas. Zem īsās, puķainās kleitas paveras Domu Sistēmas nogurušās kājas, kuras saberztas tūļājas spīdīgajās mākslīgās ādas kurpēs. Tā siksniņa ap potīti izskatās īpaši nežēlīga. Ne velti Domu Sistēma dauzīja durvis, līdz tika ielaista, un pēcāk ienāca manā guļamistabā un uzreiz apsēdās tās vienīgajā krēslā. Izslējusi kājas, Domu Sistēma nu spiež mani klausīties viņas monologu, pat ja tas nav nedz aktuāls, nedz noderīgs vai vismaz izklaidējošs. Viņa mēģina man iesmērēt savas neērtās kurpes, laikam tādēļ vien, lai varētu tās iemainīt pret istabas čībām un tālāk pa manu māju skraidīt kā pa savējo.

„Nu uzmēri taču, paskat, kāda lakāda! Tas taču nekas, ka rīvē, sievietei justies ērti nekad īsti nav bijis paredzēts. Nu, paskat, cik glaunas!”

Nekādi centieni Domu Sistēmu pieklājīgi aizdzīt vai ignorēt nav iespējami. Neesmu saskārusies ar tik uzbāzīgu būtni. Tomass guļ, kur gulējis, līdz vienā brīdī paprasa, kur es ik pēc mirkļa pazūdu. Te es smaidu un esmu klātesoša, bet te – kļūstu nesasniedzama. Es aptekalēju Domu Sistēmu. Klausos viņas stāstos, kas manās smadzenēs sitas kā karote pret metāla bļodu – tieši tik skaļi. Es lūdzu, lai viņa runā klusāk, saku, ka gribu tomēr arī dzirdēt otru ciemiņu – Tomasu, bet Domu Sistēma tik klāsta un klāsta :

„Ai, kārtējais vīrišķis uzradies? Tu jau zini, kā tas notiek. Vienreiz jau tā bija. Viņš teica, ka gribētu būt kopā, gribētu ģimeni, rādīja tevi saviem vecvecākiem, bet paralēli meitenei no Vācijas ik vakaru prasīja, kādā krāsā ir viņas biksītes.”

Kļūstu nikna un vairs nespēju kontrolēt savas sejas izteiksmes.

„Kas tev?” Tomass pajautā.

Es sēžu viņam blakus, taču kārtējo reizi esmu aizmirsusi, kur atrodos, un mani spēji pārņem kauns.

„Ai, nē, viss labi,” pasmaidu.

„Tu pēkšņi izskatījies tik nikna. Nē nu, ja negribi, varam nebraukt uz to Berlīni kopā, tā bija tikai random ideja.”

„Nē, nē, mēs varam par to padomāt. Kopīgs ceļojums izklausās forši.”

„Tev ir kaut kas tieši pret Vāciju?” viņš izskatās patiesi ieinteresēts, tik ļoti, ka es gandrīz salūstu un vārdi teju izskrien no lūpām. Bet tad es spēji attopos un noriju tos kopā ar smagumu kaklā, kas drīzāk atgādina lielu vitamīnu kapsulu – nav nemaz tik viegli tādu dabūt lejup.

„Ir jau arī Brisele un Amsterdama. Ja gribas kaut kur siltāk, varam aizšaut uz Malagu…” Tomass turpina piedāvāt variantus, no kuriem atkal dzirdu vien daļu, jo esmu aizkavējusies citur.

Tai meitenei bija septiņpadsmit. Viņi visi ir tādi, tu taču zini. Neāksties, viņš no sākuma tevi vedīs uz kino un ceļojumos, bet pēcāk puķes dāvinās tikai tad, ja ilgi lūgsies, un sauks tevi par uzbāzīgu, ja lūgsi palīdzību izņemt no veļas mašīnas viņa zeķes. Tu taču teici, ka nekad vairs nebūsi attiecībās. Netici viņa glāstiem, vai tad tu aizmirsi, ka tādu kā tevi nemaz nevar mīlēt pa īstam?”

Domu Sistēmai neinteresē, ka man varbūt ir saruna ar kādu citu, viņa tikai tarkšķ un tarkšķ. Un pretī Tomasa apmulsusī seja. Viņš nedzird neko no tā.

 

IV

Domu Sistēma prot pārliecināt. Pati nejūtu to brīdi, kad viņas stāsti man šķiet interesantāki par Tomasu un ticamāki par viņa vārdiem, rokām un solījumiem.

„Tomas, tev nebija drīzumā jādodas?” vaicāju, kaut neesam pabeiguši iepriekšējo sarunu.

Viņš kādu brīdi neko nesaka, bet tad pieceļas un pakrata galvu:

„Jā, laikam bija gan.”

Pogādams bikses, Tomass klusē, un ir grūti saprast, vai viņš ir apjucis, vai arī aizkaitināts, vai abi.

Es pieceļos, lai viņu pavadītu līdz durvīm, taču nezinu, vai šādai pieklājībai maz vairs ir jēga.

„Nu tad – čau!” Tomass nosaka, aši ielūkojies man acīs, un nozūd.

Durvis kādu brīdi paliek atvērtas, jo arī Domu Sistēma nolēmusi, ka viņai laiks doties.

„Es šīs aizņemšos,” viņai kājās ir tās pašas istabas čības, ko biju aizdevusi Tomasam, „tici man, tā būs labāk. Es tikai gribu tevi pasargāt, mīļā.”

Un tā, savu darbiņu izdarījusi, viņa nozūd.

 

V

Kā durvis ir aizvērušās, es atveru Spotify un uzlieku savu mīļāko skumjo dziesmu sarak­stu. Taču tieši brīdī, kad ir izskanējusi Fergie dziesma „Big Girls Don’t Cry” un es būtu gatava sākt sirsnīgi raudāt, pa visu māju noskan „Spotify Premium helps you make the most of your listening experience. Settle into your groove with endless tracks…”.  Es centos, Spotify, paldies.

 

VI

Ir grūti ticēt labiem nodomiem un mīlošām acīm pēc tam, kad kāds iepriekš ar tikpat maigu seju ir sagrozījis to, kā skaties uz sevi un pārējiem. Tieši periodā, kad dzīve izskatījās pēc bērna zīmējuma – nu ziniet, tāda ačgārna, kur koki ir sarkani, nevis brūni, un ar saknēm gaisā –, tieši tad es satiku jauno, nogurdinošo Domu Sistēmu. Pēc Jēkaba. Ja iepriekšējā Domu Sistēma bija mana draudzene – viņa tiešām palīdzēja saprast, kā rīkoties, domāt kritiski un pieņemt lēmumus, lai kaut cik jēdzīgi dzīvotu –, tad šī jaunā bija pilna neuzticēšanās, cinisma un nežēlīgas kritikas. Turklāt neciešami pļāpīga un ar uzmanības deficītu.

Es šodien patiešām gribēju dzirdēt Tomasu, un tikai viņu. Bet to izdarīt šķita teju neiespējami.

 

VII

Tomēr saņemu ziņu no Tomasa. Patiesībā gaidīju četras dienas, un, izņemot reizes, kad biju darbā vai gulēju, cītīgi meklēju, ar ko sevi nodarbināt, lai tikai nebūtu jāhipnotizē telefona ekrāns. Un patiesībā kļuvu pārsteidzoši produktīva – izmazgāju grīdas, pavingroju, vakariņās izmēģināju jaunu sautējuma recepti, aizgāju uz muzeju un satiku draudzeni, kurai nevarēju atrast laiku kādus divus mēnešus. Baidījos, ka mans netiešais atraidījums būs licis Tomasam pazust pavisam. Šo četru sasodīti ilgo dienu laikā Domu Sistēma centās mani apciemot, taču, pat ja viņa tika manās mājās, es ieliku austiņas un klausījos mūziku tik skaļi, ka Domu Sistēma izskatījās vien pēc mutīti plātošas zivtiņas. Man pietrūka Tomasa. Viņai nebija taisnība.

„Es tikai gribu tevi pasargāt, mīļā,” bija pēdējais, ko dzirdēju no Domu Sistēmas. Varbūt. Bet man to vairs nevajag.

„Tu laikam baigi aizņemtā, ka neraksti. Šovakar tiekamies?”

„Ok.”

Patiesībā tas ir vairāk par „Ok”. Es vēlos dot Tomasam iespēju. Un arī sev.

 

VIII

Stundu pirms Tomasa ierašanās stāvu pie spoguļa un pārtaisu matus otro reizi. Šis vakars varētu izvērsties citāds. Es jau redzu Domu Sistēmu griezīgi smaidām un izlienam no tā paša kosmētikas maka, kurā ir viss nepieciešamais, lai šķistu sev un Tomasam smuka. Viņa jau grib kaut ko teikt, bet es parādu figu – ne šodien, mīļā.

 

IX

Savas mantas istabas stūrī nolicis, Tomass apsēžas dīvānā.

„Labi izskaties,” viņš nosmīn, kamēr es atnesu vīna glāzes.

„Piedod par iepriekšējo reizi,” apsēžos Tomasam blakus.

„Par ko tad?!” Tomass tēloti iesmejas, taču es varētu likt ķīlā savu dzīvokli – viņš saprot, par ko runāju.

„Par manu reakciju un to, ka tevi aizdzinu un vispār...ka visu laiku kaut kur aizplūdu. Man tā reizēm gadās, neņem to galvā.”

„Viss kārtībā,” viņš atkal iesmejas, taču mazliet klusāk un īstāk nekā iepriekš, „Vismaz tagad zināšu, ka tas ir normāli, ja dažbrīd aizplūsti uz Nārniju.”

„Tu droši drīksti mani vienmēr atsaukt atpakaļ. Pietiek ar pabakstīšanu. Man nemaz nepatīk tajā Nārnijā pārāk ilgi uzturēties.”

„Sarunāts.”

Pēc ierastās kārtības mums vajadzētu izdzert pa glāzei, tad pieslieties mazliet tuvāk. Kādu brīdi būtu patīkams klusums, tad Tomass mani noskūpstītu, un tālākais jau ir zināms. Tomēr šoreiz brīdī, kad viņa roka pieskaras manai ciskai, es to viegli satveru, lai viņu apstādinātu. Viņš neizpratnē palūkojas uz mani.

Es jūtu, ka Domu Sistēma tūlīt protestēs, bet pirms viņa paspēj atvērt savu pļāpīgo muti, Tomasam saku:

„Es gribu parunāt.”

 

X

Knibināt kaut ko rokās, kad nervozēju, ir paradums, no kura nespēju tikt vaļā. Arī, meklēdama vārdus un cenzdamās tos notvert pirms tie aizmukuši vai iesprukuši Domu Sistēmas ķetnās, kas prom vairs nelaistu, virpinu kleitas šifona malu.

„Tomas, par to, ko tu piedāvāji. Pēdējā reizē. Tu vēl gribētu?”

„Muļķe, muļķe, lētticīgā muļķe! Uz ko tu ceri?” Domu Sistēma tomēr iespraucas pa vidu kā spalga, griezīga skaņa, kā tā sīkšana, pēc tam, kad kāds par skaļu iebļāvis ausī.

Tomass pasmaida:

„Mēs varam pamēģināt.”