|
Velta Kaltiņa
PPPS
(Postpostpostscriptum)
* * *
kā viņi to prata
kā notrāpīja
mūs sen-senie senči?!!
izstaigāt planētas pusi
apstāties Daugavas krastos
ar Staburagu mastā!
dolomīta radzes kā bruņas
upe dzī-ī-ļi lejā
aizsena gaisma sejās
visi tuksnešu vēji
visu kalnu aukas
ikrītiņu pāri brāž
neapgāž
nenoslauka
liepu un ozolu saknēm
līdz nāvei iemieti še
mistiskos Daugavas krastos
zem ūdens
virs ūdens
debesīs
tas nu viss viens
mēs arī no tiem
sen-senajiem
2.08. 2024
* * *
un tad šī trīsvienība nāca
vienkāršība skaidrība kaisle
dedzi dvēsele dedzi
es kāpšu kalnā visaugstākā
kāda bagātība tautai teiksit
tik ietilpīgi
tik pietiekami pat
skat
glābšanās riņķis cilvēcei
tiem pašnāvnieku bariem
tiem karotājiem kāriem
tiem varotājiem
tiem zobs pret zobu
attīrīties
aizlāpīt dvēseles robus
garu piepacelt
nu ko jūs tik naivi
kas svētos auļos uz pekli
pat asiņu okeāni par seklu
* * *
divas dziļas vientulības
satikušās bij
pirms senseniem laikiem
pirms plūdiem laikam
kādos krustceļu krustos
katra ar savu krustu
takjau lai kopā justu
nu skatos
salējušās vienā
vientulības divas
joprojām dzīvas
rok-rokā
no aizlaikiem uz pārlaikiem
tas dziļais plūdums mums
it visiem
ielūgtiem
ak! iejūgtiem
šīszemes smagajā metāla rokā
* * *
vai tu man parādīsi paradīzi
tak solīji
kā var nesolīt
* * *
kā nu nesas šī krāčainā upe
mutuļu mutuļiem guldzot
te klupdama
te dziedādama
smilšakmeni izgrauzdama
dažu priedi nolauzdama
pērlenes ar visu pērli
dāsni krastos izsviezdama
jūra atvāztu dzīļu muti
nogaidoši
ieņemoši…
lai nu kā - koši
VISS BIJ KOŠI
* * *
nu nestāsti
nav
rakājos ilgi savas zemapziņas dzīlēs
meklēju sirdīgi
meklēju vīļu vīlēs
nav
ne ZVĒRA
nudien tas nav mans senču sencis
no kādas aizlaiku ēras
kaut barības ķēdē paredzēts viss
ne VERGA
gadsimtu smēdē dzelžaini savītais
kreveļainais pātagas rēgs
nav mans grēks
ne KALPA
saliekta mugura?!!
atveries debestiņ
ielidoju!
un KUNGA tur nav manās dzīlēs
alpaini kalpojot vienīgi sev
un TEV
kungs pati sev
mjā-ā-ā
turpat vai grieķu ZEVS Olimpā savā
ja vien atskaita tādu nieku
kā it visa pārvaldnieku
* * *
neauglīga diena
šahs un mats
lielais dzirnavu rats
kā apdullis
griežas pats
nežēlīgi atsijā mūs
mieža grauds tikai acī
* * *
kūpoši garaiņi uzvijas lokiem
kā no vec-vectēvu pīpes
nu ko tā mokies ar dzīvi
paturi garšu uz mēles
paspēlējies
tā izjūta smalka
nerij alpiem malku pēc malka
tava kafijas krūze pustukša
ir nemanīsi
izdzerts
kur deserts
kamēr pēdējais garainis izgaro
dvēseli pabaro
* * *
nav laika
nav laika
nav laika
un ja nu pēdējā sulīgā vasara
pēdējais rudens košums
nav laika
pār tevi
pār mani
dzērvju dzelošā klaiga
tai kāsī uz tālīno gaismu
agrāk vai vēlāk mēs visi
apstājies mirkli
tu pilnīgs
nav laika
* * *
nu jājau jā
viss ir bijis
zelta lietus arī lijis
viss darīts ir
viss atklāts
vajag tikai smelt un smelt
kas atliek man
tie mazie prieki
pret kalnu dzirnakmeni velt
un trāpīt nenovelties
mūsu sirmais jājamzirdziņš
pakaļkājās gan
mūsu jājamzirdziņš vienās putās;
apsedlojām zemeslodi
vēl pa veco modi
auļos auļos lecam
tad jau atsprēkliņ
kurš nu kuro nometīs no pleciem
jādeklis vai viņa padibenis?!
arī tā pa vecam
* * *
šī nu tāda bradāšana rādās
pašam savā dūksnājā
laikpalaikam laiski uzkāpjot
kur gadās
te uz sūdu pikas
te uz maizes rikas
nav un nav tās patiesības plikās
* * *
ja esi bedres ieņemts
kāp ārā
nevārguļo
viņa neizspļaus tevi tā šiki
rāpies rāpies līdz izrāpies
kaut nodrāzts
kaut nobrāzts uz pliko
atlaid izžļākto žļurgu
nesagremojies
nebaro to murgu
bedres dibens kā bezdibens
to izgaismos vienīgi zibens
* * *
nodzīti esam līdz kāķim
tad nu vienā mierā
bez liekas trauksmes
bez izmisuma
kam jānāk
lai nāks
visās planētas vēnās
nāves ēnas
atomsēne stāv uz vakts
tādās reizēs saka
vāks
tikai bez šausmu gleznām lūdzu
bez izstaipītām iekšām
pilnām riekšām mīlestības
asā rāvienā jā
lai notiek
bija un nav
vien pelnu čupiņa palēnām atdziest
ūdeņi vēlīgi sakļaujas
ak PARADĪZ
trako Līz
trako Līz…
* * *
atkal un atkal aizmirstas:
katra atnākšana
uz norietu ceļā
saule tā
vai uguns bumba
tur aukainā pamalē zvēro?!
nepārsteidzies sērot
savā dzelžainā gaitā uz ostu
vari arī ar smaidu mērot
mūsu ēras gaviles un postu
* * *
kad pēkšņi mūžība pieklauvē
neziņā lokies kā tārps
atkrīt saprašana visa
atkrīt rokas
tu neesi gatavs
tev vēl darbs
atvērties nāksies
pamazām nobriest
līdz pamazām
pamazām pieņemt
to pārvērtību ieņemt
VAI tauriņš mirdzošiem spārniem
klusuma devītā vilnī
nez kāpēc zaļganā
VAI – ai manu vai …
ARĪ tev to izlemt
* * *
nu kādus pierādījumus vēl?!!
es tak tur biju
gribot vai nē
es pabiju viņējā krastā
tik neparastā
bez robežām
bez žogiem
ar pilnu saprātu es gāju
ar izbrīnu un ziņukāri
man vaicāja
es atbildēju
es zināju ko gribu
man tika dots
un tika ņemts
tās gaismas zeltainās bez mēra
tie dīvie ūdeņi un klintāji
tā dobjā balss
tā neizsmeļamā
ar milzu spēka apjēgu nu manī
kā es tur grozījos
vai zābakos
vai basām kājām
pirms mani palaida uz Zemes mājām
to tā kā nepamanīju
bet dzīva biju tur kā dzīva te
un dzīva dzīve abos krastos
AR ABĀM ROKĀM PARAKSTOS
|
