|
Velta Kaltiņa
PATEIKT NEPASAKĀMO
* * *
it kā viss vajadzīgais būtu
uz sātīgas maizes rikas
pureņu sviesta pika
asās prāta smailes
kailus zibeņus tver
der
viss it kā lieti noder
it kā iemieti te uz mūžu
viens nieka pazemes grūdiens
viens nāvīga vēja pūtiens
rau
gaisma ap mums
tik trausla
tik trausla
* * *
kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu
dzeguzei ligzdas nav
bet pārlaidās kāds
viss griežas un sagriežas citādi
pārgriežas
aiz izsistas loga rūts
mežazosis
spārni
spārni
spārni
indiāņu brīvestība
nāc ārā
ārā nāc
redzēsi sauli lecam
viss pārējais paliks pa vecam
paliks pa vecam?
* * *
īstajā reizē
īstajā vietā
pateikts vārds
glābējsilīte
oda priekam
pērkona dārds
nu piemiegtām acīm
atvērtām ausīm
uz pirkstgaliem vien
dzīvas skudriņas
pār dvēseli skrien
un neaizskrien
* * *
tas uzblīdušais glumeklis
tas milzu pūķis deviņām galvām
uz visām pusēm uguni spļauj
un viņam ļauj
pasaule spurojas
pacietīgi ciešas
uz bezdibeni stūrē
pat akmenim asaras riešas
pasaule savelkas dūrē
* * *
nāvi nesi
gribēji būt svētais
nu tevi nenolādē
tikai retais
* * *
asnis
dzelži
pekles ugunis
līdz apvārsnim
te nesaļimst
zilizeltaina brīvība dzimst
* * *
tik paskat
cik pamatīgi Viņš to dara
kā malku skaldot
kā atomus par vari valdot
tā neatlaidīgi
tā atsperīgi
izteiksmē skopā
vai visu visumu savāc kopā
zvēlienam vienam
atveries zeme
norij
sagremo un izspļauj
tavas auglības slāņos briedusī sērga
tas gadsimtu mēris nu plosās
nepieļauj
neizšķirti nebūs
vien šahs un mats
Viņš paliks līdz galam pats
* * *
tie gadsimti
gadsimtu miljoni
tās iegulas iežos
smadzeņu krokās
aurās
pat zeķēs caurās
tas viss it viss
bij domāts tieši mums
nu sastrēgums
nu pašu sastrādātais murgs
pēc šaujampulvera
pēc iznīcības smird
kā gribētos lai Dies mūs sadzird
vai paredzēts te noilgums?
* * *
tā nu viņš ir
tu esi elpojis
sildījies
pamazām pildījies
tā drūzma
tā gūzma
tā burzma
tas izgājiens
pa pilienam vien
pa malkam
šļakatām rau
tu esi
un tomēr
it kā tevis nav
kad beidzot līdz zobiem izlijis
kad beidzot savu karoti nolicis
ō jā
nu tevi pa īstam pamana
izrādās
esi bijis
* * *
viena
starp visiem viena
pat sapnī viena
bez atspēriena
vai nemani
starp tevi un mani
starp radību visu
dzīvo un ne tik dzīvo
ēteriski
neatsaucami
savienoto trauku likums
skalojas
lejas un pārlejas
neizlejas
nu re
kā nav tā nav tās bezizejas
vai mierinājums
tai riekšavā skopā
tai dižajā stropā
pat medus bites
trani
un tarakāni
arī kapu zvani
tad nepiemirstiet mani
* * *
atkal un atkal tai pašā purvā
mēģinu savākties
papauzēt
nevervelē saku
neatšķaidies
atskaldi lieko
pasmaidi
* * *
pateikt nepasakāmo
nu ja
dīvains jušanas mirklis
tā ir un nav
un tomēr IR
iespiedusies mājīgā dīvāna stūrī
vaļējām acīm redzu
vai jaušu?
Māmiņa ienākusi
patiesi atnākusi
notrīs manējā aura
manējā aura gavilē
un rau
mēs jau vētraini skaujamies
tā viegli attālinātā
viļņaini vizošā istabas vidū
kā pašā Visuma viducī
* * *
un sapnis īstenība būs
esmu pie stūres
mans autiņš lido no stāvas kraujas
ezera dzelme tur lejā
mans autiņš joņo
mans autiņš ir vienīgi gaisā
es esmu spriedze
spridzeklis esmu
milzu piepūlē pagriežu stūri
atpakaļ
augšup
uz pamata cieta
izdodas!!!
man izdodas…
turpat vai otrajā dienā
kancīgā pārvarē gan
kādai nelūgtai nāvei izlaužu zobus
man izdodas
ar dievpalīgu izdodas
* * *
kad mīlestība tevī ienāk
viņa plosās kā bērns
tu nevari to savaldīt
tu nevari to saskaldīt
un re
viņa kopā ar tevi
kopā ar tevi pacietīgi aug
plašumā vēršas
dziļumā ietop
aizmēž ikdienas gružus
grambas līdzina
līdz te viņa ir
tā Dieva dzirksts
tu nedrebi vairs par sevi
tu esi kā vairogs par to otro
ar mīlestību vari līdz debesīm augt
vari viņu pusceļā nokaut
* * *
Daugavas debesīs baltie gārņi
ilgi mēs iztikām bešā
kā paspārnē svešā
atlidos gārņi
atkritīs sārņi
mīļo cilvēciņ manu
vai jūti
mums atraisās spārni
mūsu zemīte atvilgst
gūta iespēja gana reta
nepalaižam vēlreiz vējā
lai beidzot atkal vīrā
savā sētā tīrā
Daugavas debesīs baltie gārņi
pamazām atkrīt sārņi
* * *
kad vari visu dot un atdot
kad sīkstulis no tevis ārā
nudien tā dzīvošana garda
un negribas nevienā karā
* * *
kā Viņu gaidījām tais juku laikos
juku laikos mēslu gana
bij sacīts
nāks
un Viņa nāca
uz cieta pamata nu stāvam
ļodzīties varam
nodzīties
sapīties varam
aizrīties
tik un tā
tas spārnu atvēziens
nu gavilē virs mums
pušu šķēlies sastingums
* * *
Divi tūkstoši divdesmit trešā gada
Pirmais jūnijs (2023.1.06.)
svinamdiena mūsmājās
Daugavas senkrasta plikais pakalns
piecpadsmit gados nu spurojas zaļš
kā pusaudzim cekuls spurojas
reiz pelēkais pakalna pakausis
vietējie džungļi
kad gūstīto Daugavu atžņaugos beidzot
kad liekie ūdeņi aizplūdīs rāmi
un jūra tos vēlīgi izdzers
skābekli ieelpos slīkušie krasti
Augšāmcelsies Staburags
vēl nieka piecpadsmit sprīži vai gadi
atgūsies
atzaļos
ziedēs
raudu avoti klintī prieka asaras iedēs
kā tajās senajās debesīs
* * *
vien pieskāriens
tas nebeidzamais pieskāriens te laikā
kā vaska zieģels iegravēts
nu izsmaržo un mirguļo
ik puteklīti atstaro
es teiktu vēl
tas itin viss
kā vecās mātes spieģelī
ar roku nenotraukt to zilgmi
tas nebeidzamais pieskāriens te laikā
nekas nav izgaisis
nekas nav apdzisis
* * *
kad atveras debesu ekrāns
kad atveras
negaidītā mulsā saspriegts
vien sajūti
jūti
tās strāvas kā adatas dursta
tās strāvas caurstrāvo
tā balss bez balss ir tieša
atpazītā seja
žestu mezglojums
atbildes arī tiešas
kad paveras debesu logs
aizlaika krāsās un skaņās
kad paveras
tai brīsniņā skopā
Tur un Te
mēs kopā
* * *
R. D.
sasildi mani
es sasildīšu tevi
sasildīsim viens otru –
ar to pašu
kaut mazītiņ
sasildīsim arī
pasauli šo
tik augstsirdīgu reizi pa reizei
tik aukstsirdīgu bieži jo bieži
* * *
galvu saķeru
ak mūžs!!
tad sadzirdu kā vēja žūžu
mēs strāvojam
mēs esam gaisā
mēs nākam palīgos
ja nepretojas
ļaujas
ja atraisās un neizkaisās
mums pilnas saujas
es paļaujos
|
