Jānis Zālītis

Kukaiņu valstībĀ un Staļina „laimīgo zemĒ”

 

Rīgā „Latvijas vidusskolu skolotāju kooperatīva” izdevumā 1938. gadā nāk klajā neliela grāmatiņa „Pavisam nedzirdēts stāsts” Valda Grēviņa latviskojumā. Rakstnieka vārds uz tās vāka norādīts visai lakoniski – „J. Larri”. Divdesmit gadus vēlāk (1959) Latvijas Valsts izdevniecība tā paša autora tulkojumā izdod līdzīgu darbu, tikai nosaukums nu ir cits – „Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi”, arī sacerētāja vārds nedaudz „paplašinājies” – Jānis Larri. Nesenā pagātnē par šo – padomju laika – izdevumu rakstījusi Inese Zandere, iezīmējot arī dažas līnijas Jāņa Larri līdz šim Latvijā mazzināmajā dzīvesstāstā: „Šī grāmata latviešu valodā iznākusi pirms 60 gadiem. Es to izlasīju pirms kādiem 55 un ieguvu zināšanas, kas bija ne tikai pirmās, bet daudzos gadījumos arī vienīgās un paliekošās, – par spāru acīm, ūdensrožu pumpuriem, sienāžu dējekļiem, zirnekļtīklu lipīgajiem mezgliņiem, maksteņu mājiņām, mārīšu attiecībām ar laputīm un citām svarīgām lietām. Varu katrā laikā pastāstīt par diviem bērniem un profesoru, kas, iedzēruši pamazināmo šķidrumu, nonāk bīstamajā milzīgo kukaiņu pasaulē. Tikai par autoru neko nezināju. Valda Grēviņa tulkojums no krievu valodas, bet autors – Jānis? Izrādījās, ka, pēc čekas datiem, biologs, žurnālists un rakstnieks Larri dzimis Rīgā 1900. gadā un ir latvietis. Autobiogrāfijā gan viņš esot rakstījis, ka piedzimis kaut kur pie Maskavas, jo tēvam tur bijis darbs. [..] Taču visneparastākais Larri sacerējums bijis adresēts nevis bērniem, bet gan Staļinam. Viņš sūtīja vadonim turpinājumos stāstu Viesis no debesīm, kurā marsietis, ieradies uz Zemes, skarbi un nepārprotami kritizē padomju totalitāro realitāti.”[1]

Bet sāksim varbūt ar latvieša ausij tik neparasto uzvārdu, kurš drīzāk vedina domāt par kādām skandināvu vai somu saknēm. Daži mūsmāju avoti zina teikt, ka šāds uzvārds nācis no angļu ieceļotājiem Latvijā,[2] krievi – kuru literatūras laukā arī ieskaitāms galvenais Larri rakstniecības devums – gan nekādas vārda etimoloģiskās versijas nemeklē. (Interesanti, ka ar līdzīgu vārdu Jans un uzvārdu pazīstams arī 1981. gadā dzimušais ķīniešu kinorežisors, scenārists un mākslinieks.) Pats rakstnieks, 1971. gadā aizpildot biogrāfisko anketu personīgajā lietā, darījis zināmu, ka Jānis Larri Leopoldovičs dzimis Rīgā 1900. gada 15. februārī; prozaiķis, literāro darbību sācis 1924. gadā, raksta krievu valodā. Ailē „tautība” – latvietis. Citviet, kur prasīts norādīt arī valodu prasmes, latviešu valoda gan nav minēta.

PSRS Rakstnieku savienībā (no jauna, pirmoreiz – 1928. gadā) Jānis Larri uzņemts 1962. gadā, rekomendācijas kandidātam rakstījuši Mihails Ļevitins, Ļevs Uspenskis un pazīstamais prozaiķis un kinoscenārists Jurijs Germans (kurš, starp citu, arī dzimis Rīgā – viņa tēvs bija te izvietotā Malojaroslavļas pulka poručiks, bet māte, ģenerāļa meita, pasniedza krievu valodu ģimnāzijā): „Es, Germans Jurijs Pavlovičs, karsti (горячo) rekomendēju uzņemt labu, godīgu un daudz smagi cietušu rakstnieku Jāni Larri par locekli Padomju rakstnieku savienībā.”

Vārdos dāsnāks bijis Ļevs Uspenskis: „Tikai nejaušu un visai nožēlojamu iemeslu dēļ Jānis Larri nav kļuvis par Savienības biedru jau tajos pēckara gados, kad viņš ar lieliem panākumiem ienāca bērnu literatūrā kā Karika un Vaļas piedzīvojumu autors. Ja arī kopš tā laika Larri vairāk nebūtu uzrakstījis neviena vārda, arī tas būtu iemesls tūtīt viņu uzņemt Savienības biedros par viņa vecajiem nopelniem. [..] Jautājumu par J.L. Larri uzņemšanu RS uzskatu par nediskutējamu. Ļoti žēl, ka tas nav izdarīts jau iepriekš.”

Runājot par Jāņa Larri bērnības un agrīnās jaunības gadiem, gribot negribot nāk prātā skarbās dzīves skolas ainas Maksima Gorkija autobiogrāfiskajā stāstā „Manas universitātes”. Zēna tēvs pēc dzīvesbiedres nāves pārcēlies darbā uz Maskavu, tad Permu un gājis bojā nelaimes gadījumā – peldoties noslīcis Kamā. Pēc izbēgšanas no bāreņu patversmes Jāņa klaidoņa ceļi veduši šodien vairs grūti pārskatāmos ceļos un virzienos: Pēterburga, Harkiva, Taškenta, Arhangeļska, Astrahaņa, Tjumeņa, Odesa, Kremenčuga un vēl, un vēl, pastrādājot te par pulksteņmeistara mācekli, te – iebraucamajā vietā vai krogā, tāpat par matrozi, mežcirtēju, plostnieku, ilgāku laiku viņš mitinājies skolotāju Dobrohotovu audžuģimenē.

Krievijas pilsoņu karā Larri ir sarkano pusē, un literatūrpētnieki joprojām netiek skaidrībā, cik lielā mērā viņa vēlāk (1931) publicētajā grāmatā Kavalērista piezīmes, kur notikumi un cilvēki skatīti it kā dokumentāri autobiogrāfiskā rakursā, sižetiskie meti saistāmi ar paša autora pieredzēto. Divdesmitajos gados Jānis Larri ir Harkivā, kur – saskaņā ar arhīva datiem – vietējā universitātē viņš pabeidzis Bioloģijas fakultāti. Kuriozā veidā tur, Harkivā, arī aizsākusies viņa avīžnieka un literāta darbība. Naktspatversmē jauneklis nejauši iepazinies ar kādu Veļizaru Fortunatovu, kurš stādījies priekšā kā „Gorkija, Tolstoja un Dostojevska draugs”, pie reizes neaizmirstot iztaustīt jauniegūtā paziņas kabatas. „Lieka nauda” tajās nav atradusies, lapiņas ar dzejoļiem gan, un, uzmetis skatu, Veļizars sajūsmināti iesaucies apmēram tā: „Mazais, tu esi ģēnijs! Es tevi padarīšu par dzejnieku! Un, tā kā mums tagad vairāk par visu vajadzīgi sarkanie Puškini, mēs tūlīt nodzersim tavus zābakus, jo tevi priekšā gaida cits liktenis, kur ne zābaki, bet lauri būs vajadzīgi!” Zābaki, zināma lieta, arī nodzerti, kompensācijai pagaidām vēl neatzītajam dzejniekam izsniedzot zīmīti ar norādi turpmāk visiem izrādīt pretimnākšanu „jaunajam sarkanajam talantam”.

Nevienā redakcijā par „Gorkija, Tolstoja un Dostojevska draugu”, protams, nekas nav dzirdēts, tomēr pats notikums avīžniekus nav atstājis vienaldzīgus, un Jānis Larri ap 1919. gadu sācis darbu Harkivas laikrakstā „Jaunais ļeņinietis” u.c., sākumā kā kurjers, vēlāk – reportieris. 1926. gadā publicēti pirmie nozīmīgākie Larri sacerējumi – stāstu krājumos bērniem Skumji un smieklīgi stāsti par maziem ļaudīm un Nozagtā valsts (ukraiņu valodā): abi šie darbi iekļauti arī 2019. gadā Maskavā klajā laisto Jāņa Larri Rakstu trīssējumu izdevumā.

1927. gadā viņš pārcēlies uz Novgorodu, kur strādājis avīzē Zvezda, pēc tam – uz Ļeņingradu (Pēterburgu). Domājams, pa ceļam uz Ziemeļu Palmiru viņš kādu laiku uzturējies Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) pusē, no kurienes nākusi rakstnieka sieva Proskovja Ivanovna Sokolova; 1928. gadā dzimis viņu dēls Oskars.

Visai plaša bijusi Jāņa Larri sadarbība ar Ļeņingradas periodiskajiem izdevumiem, iepazīstot tur virkni pazīstamu literātu un to vidū izceļot Daniilu Harmsu, ar kuru (pirms Harmsa pirmā aresta 1931. gada decembrī) īpaši saistījusi kopīga interese par bērnu literatūru.

1931. gadā uz ekrāniem iznāk arī režisora Josifa Berliha filma Cilvēks aiz borta (scenārija autori – J. Larri un P. Steļmahs; filma nav saglabājusies) par sādžas puisi Saņu, kurš pilsētā iepinies baptistu tīklos, bet šo un citas visai dramatiskās situācijas kā deus ex machina atrisina „nejauši” līdzās gadījušies komjaunieši.

Tad arī pārtrūkst Larri aktīvā literārā darbība, viņš sāk pēcdiploma studijas Vissavienības Zivsaimniecības zinātniskās pētniecības institūta aspirantūrā, ir zivju fabrikas direktors. Faktiski tas nozīmē aiziešanu no literatūras, kam par izšķirošo iemeslu ir utopiskā romāna (ar apakšvirsrakstu „publicistisks stāsts”) Laimīgo zeme (1931) aizliegums. Romāna darbība risinās pasaulē, kur nav vietas totalitārismam un meliem, sākas kosmosa iekarošana, ko apdraud vispārēja enerģētikas krīze. Kritika pārmet rakstniekam, it kā viņš aicinātu atstāt Zemi un visiem pārcelties uz Mēnesi; arī sociālisma izpratne grāmatā neesot pareiza, jo, lūk, pēc gadiem piecdesmit visā pasaulē jau valdīšot komunisms. Laimīgo zeme esot naidīga padomju cilvēkam, bez boļševistiskas izpratnes par šķiru cīņu. Galu galā romāns izņemts no bibliotēkām, un līdz jaunam Laimīgo zemes izdevumam (1976) nākas gaidīt vairākas desmitgades.

Vispopulārākais Jāņa Larri darbs ir jau pieminētā grāmata Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi (1937), tapusi pēc pazīstamā bērnu literatūras rakstnieka Samuila Maršaka ierosinājuma, lai pusaudžu auditorijā popularizētu entomoloģiju, resp., zooloģijas apakšnozari, kas pēta kukaiņus. S. Maršaks tobrīd aktīvi veido izdevniecību „Детгиз” un meklē jaunus autorus – literātus ar zināšanām dažādās pētniecības nozarēs. Arī šis sacerējums nepaliek bez noliedzošas kritikas (“par cilvēka pazemināšanu līdz mazam kukainim”), tomēr S. Maršaka vārda autoritāte šoreiz izrādās noteicošā. Grāmata piedzīvo vairākus atkārtotus izdevumus, tulkota daudzās valodās; 1940. gadā iznāk tās otrais, labotais un papildinātais, izdevums ar kolorītām Ļeņingradas mākslinieka Georgija Fitinhofa ilustrācijām (tās izmantotas arī 1959. gada latviešu tulkojumam), vēlāk top arī „Karika un Vaļas jaunie piedzīvojumi”. 1987. gadā uzņemta režisora Valērija Rodčenko divsēriju spēlfilma ar Vasiliju Ļivanovu profesora lomā, 2005. gadā – multiplikācijas filma. „Karikam un Vaļai” līdzīgā zinātniskās fantastikas ievirzē rakstīts arī stāsts „Parastā ūdens mīkla” (1939).

1940. gadā Jānis Larri ķeras pie satīriska romāna Debesu viesis, kurā uz Zemes notikumiem lūko paraudzīties citplanētieša acīm. Pabeigtās nodaļas, neatklājot autora īsto vārdu, viņš sūta Staļinam – vienīgajam sava darba lasītājam un vērtētājam:

„Dārgais Josif Visarionovič! Katrs dižens cilvēks ir dižens savā veidā. Aiz viena paliek diženi darbi, aiz cita – jautras vēsturiskas anekdotes. Viens ir pazīstams ar to, ka tam piederējis tūkstoš mīļāko, citam – neparastu Bucefalu, trešajam – lielisku ākstu. Tā sakot, nav tāda diženā, kurš būtu palicis atmiņā bez apkārtējiem vēsturiskiem pavadoņiem: ļaudīm, dzīvniekiem, lietām. Nevienai vēsturiskai personai vēl nav bijis sava rakstnieka. Tāda rakstnieka, kurš rakstītu tikai vienam diženam cilvēkam. Starp citu, arī literatūras vēsturē neatrast tādus rakstniekus, kam būtu bijis viens vienīgs lasītājs... Es ņemu rokā spalvu, lai aizpildītu šo balto plankumu. Es rakstīšu tikai Jums, par to neprasot sev ne ordeņus, ne honorārus, ne slavu. Var būt, ka manas literārās spējas nesagaidīs Jūsu piekrišanu, tomēr ceru, Jūs nenosodīsiet mani, tāpat kā nenosoda ļaudis par rudiem matiem vai atieztiem zobiem. Talanta trūkumu es lūkošu aizstāt ar cenšanos, ar godprātīgu attieksmi pret sev uzliktajiem pienākumiem. Lai nenogurdinātu Jūs un netraumētu Jūs ar garlaikojošu lappušu klāstu, esmu nolēmis sūtīt savu pirmo stāstu īsās nodaļās, paturot prātā, ka garlaicība, tāpat kā inde, nelielās devās ne tikai nekaitē veselībai, bet, kā likums, pat norūda cilvēkus. Jūs nekad neuzzināsiet manu īsto vārdu. Tomēr es gribētu, lai Jūs zinātu, ka Ļeņingradā ir tāds dīvainis, kurš savdabīgā veidā pavada savas brīvās stundas, – rada literārus darbus vienam cilvēkam – un šis dīvainis, nespējis izdomāt nevienu piemērotu pseidonīmu, nolēmis parakstīties kā Kulidžari.”

Vēstules tekstam bijušas pievienotas romāna pirmās nodaļas – pavisam autors paguvis nosūtīt septiņas, līdz drošības iestādes izskaitļojušas gan viņa vārdu, gan adresi. Romāna sižets samērā vienkāršs: Zemi apciemo „debesu viesis” no Marsa, kur, kā vēlāk noskaidrojas, padomju valstij līdzīga eksistē jau vairāk nekā simt gadus. Vēstītājs gida lomā veido dialogus starp tālumnieku un šejienes dažādu sociālu slāņu un profesiju pārstāvjiem – rakstniekiem, zinātniekiem, inženieriem, kolhozniekiem, strādniekiem. Turklāt romāns nebūt nav klasificējams kā pretval­stisks vai antisovjetisks: autors, gluži tāpat kā daudzi jo daudzi viņa tautasbrāļi, vienkārši dzīvo tai labticīgā pārliecībā, ka vadonis, sava galma iespaidots, diemžēl nav īsti lietas kursā par nelikumībām, nejēdzībām, netaisnību savos valdījumos.

1941. gada 11. aprīlī Larri arestēts, un tiesas spriedums ir bargs – brīvības atņemšana uz 15 gadiem. Nebrīvē rakstnieks pavadījis visu piespriesto termiņu, reabilitēts 1956. gadā, un 1957. gada 9. martā vēstulē Rakstnieku savienības Litfonda valdes priekšsēdētājam Vladimiram Ļidinam raksta:

„1941. gadā es tiku arestēts kā ‘tautas ienaidnieks’. Manu sievu, kā tautas ienaidnieka sievu, izsūtīja no Ļeņingradas aiz Polārā loka. Uz tundru. Manu mazgadīgo dēlu nosūtīja uz internātu.[..] Tādā veidā es, 57-gadīgs vecis, ar pusdzīvu, paralizētu kāju, apstākļu spiests, vēršos pēc palīdzības, tādēļ ka pašam man ārkārtīgi grūti tikt laukā no tāda patiešām traģiska stāvokļa. Līdz arestam es biju Litfonda biedrs Ļeņingradā, bet diemžēl Ļeņingradas Litfonda arhīvos neatradās nekādas ‘dokumentārās pēdas’, kas to apstiprinātu.”

Ar vai bez palīdzības no malas Jānis Larri tomēr spējis atgriezties literatūrā. 1961. gadā nāk klajā divas viņa grāmatas: Skolnieces piezīmes un Kuka un Kiki piedzīvojumi; dzīves laikā pēdējā – Drosmīgais Tilli: Kucēna piezīmes, uzrakstītas ar asti (1970). Rakstnieks miris 1977. gadā Ļeņingradā, urna ar viņa pelniem apglabāta Sanktpēterburgas krematorijas Nr. 2 sienā.

Interesanti, ka vienam no Karika un Vaļas piedzīvojumu personāžiem dots Oskara – Jāņa Larri dēla – vārds. Septiņdesmitajos gados aizpildītajā anketā rakstnieks norādījis arī dēla nodarbošanos: inženieris – tulkotājs (institūta apzīmējums Номерный acīm redzot nozīmē slēgtu jeb militāra tipa iestādi). Ap šo laiku rakstnieks vismaz vienreiz bijis Rīgā – lai sveiktu savu „sīciņo mazmeitiņu”. Adrese – Salamandras ielā 1/3, kur tolaik atradās fabrikas „Rīgas audums” kopmītnes. Savukārt Latvijas žurnālā Zinātne un Tehnika (1977, Nr. 5, 30.-32. lpp.) lasāma publikācija „Magnetofori” par to, vai 20. gadsimtā „izdosies īstenot alķīmiķu seno sapni – radīt dzīvības eliksīru.[..] Par to liecina Ļeņingradā dzimušais izgudrojums, kas ļauj ar magnētisma palīdzību mērķtiecīgi iedarboties uz organisma dzīvības norisēm.” Raksta autors – „Oskars Larri, inženieris.”

Pēc nepārbaudītām ziņām, kāds no Jāņa Larri dzimtas turpinātājiem šobrīd dzīvo Austrijā.

 

Jan Larri. Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi (1937)