Jaunā Gaita nr. 320. pavasaris 2025
|
Andris Zeibots (1950) – dramaturgs, prozaiķis un dzejnieks. Publicējis dzeju, lugas, stāstus un romānus. Jaunākais darbs – Kundziņsalas teikas (2025). |
Andris Zeibots
vilkme antimēmismā
Ieskats Kristas Annas Belševicas dzejprozas krājumā manifestācijas
„Dzeja ir arī rituāls ar savu garīgu raksturu
Varbūt tādēļ dzejai daļēji jābūt neuzminamam noslēpumam –
līdzīgi kā mīlestībai
vai dievam
vienmēr nepabeigtam, lai parastajam mirstīgajam ir, pēc kā tiekties”[1]
Krista Anna Belševica jau izdevusi vairākus dzeju un prozas krājumus: 2017. gadā sastapām viņas pirmo grāmatu Medījot dzīvi. Savukārt 2021. gadā iznākusi rakstnieces otrā grāmata – stāstu krājums Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām, un 2024. gadā oktobrī pasaulē ir nācis arī dzejprozas krājums manifestācijas (šeit minētie krājumi ir izstrādāti un atbalstīti kā izdevniecības Zvaigzne ABC veikums).
Es piekritu uzrakstīt šo nelielo ieskatu pēdējā dzeju krājumā manifestācijas tāpēc, ka jau iepriekšējās Kristas Annas grāmatas un izdevumi periodikā vienmēr mani ir fascinējuši ar uzdoto jautājumu un meklēto atbilžu vilkmes intensitāti, rosinošu pacēlumu un tātad – iedvesmas spēkiem arī citiem autoriem, ne tikai saprātīgam lasītājam vien.
Kas gan ir novecot jau sācis modernais piegājiens šajā laikmetā, kad visapkārt digitālajos laukos mētājas mēmes – plakātiski ražojumi, kuru pieņemšanai nepieciešams noticēt kādai uzspiestai patiesībai?
„Ieraudzīju bildi – sāku ticēt!” tāda ir šī gadsimta sākuma un tālākā, jau pamazām novecot sākušo sektantu ticības pamata ideja. Pacelt apgalvojumu un vest līdzi paklausīgus sekotājus, kam balss tiek dota vien formāli – kā iespēja pamētāties ar „patīk-nepatīk” standartiņiem. Patiesībā balsis tādā veidā jau tikušas piespiestas aurot korī gatavus priekšstatus, kurus pirmām kārtām var ieraudzīt „jau pagatavotus” un tāpēc pielipinošus tai vai citai shēmai, pašu sekotāju padarot par shēmas sastāvdaļu.
Tāpēc jo sevišķi svarīga varētu izrādīties Kristas Annas Belševicas pieeja: viņa iesaka jautāt, lai meklētu atbildes katrs pats sev un sevī, atzīstot, ka esam dažādi, mūsu dzimšana nes līdz katram pa savam pārmantotas organiskās un apziņas spējas, mēs ikviens gūstam citādu audzināšanu un mūsu esošā pieredzes vienmēr atšķiras.
Būtu stipri jāatkāpjas, lai ieraudzītu visus cilvēkus un līdz ar to viņu domāšanu kā kaut ko vienādu, iekļaujamu gatavā konstrukcijā un darbināmu noteiktā virzienā. Neskatoties uz šo pretrunu, mēmiskā uzskatu ražošana un standarta ceļu rādīšana turpina aizņemt uztveres telpu, tādā veidā sastindzinot, shematizējot apziņas doto darbību iespēju reālajā. Jo prokrastinējošam klātbūtnim ērtāk vienmēr ir darīt mazāk, vairāk pielāgoties un dzīvot kā maršējot ierindā pēc „savējo” ar pirkstu norādītajā virzienā.
Tagad visi sadosies rokās un „mērķis būs sasniegts”… tie ir skumji un paštaisni meli. Tās ir tikai ilūzijas par kopības, kā jebkura eksistenciāla risinājuma, galīgumu, teju vai absolūtiem.
Annas Kristas Belševicas skatījums ir negaidīti jauns arī tajā nozīmē, ka viņa necenšas slēpt, ka visas atbildes uz iespējamiem jautājumiem visdrīzāk nekad netiks saņemtas, jo visu vienkārši izrēķināt nav iespējams nevienai mašīnai un nebūs nekad – tā pašsaprotamā iemesla dēļ, ka aprēķināmais „materiāls”, tas ir aptver pastāvošo, kura apjomi ir bezgalīgi, nekādās sistēmās līdz galam neietilpināmi. Mēs katrs sava laika ierobežotajā „no dzimšanas, līdz nāvei” daļējās pasaules piedzīvojumā daudziem jautājumiem varam vien pieskarties.
Iespējams, ka tieši šis uzstādījums, mūsu apziņas, un tātad arī radošajām spējam piedāvātā laika ierobežojums pretstatā visa esošai bezgalībai, ir tas punktā velkošais atvara virpulis, kas griežoties pasaulīgajā plūsmā visu uztverto liek mēģināt iekodēt simbolos, mumificēt noslēgtos pazemes labirintos zem pasaulīgi sabūvētām teoriju piramīdām.
Doties atklātā okeānā apzinoties briesmas no nezināmā, turklāt zinot, ka nekur nebūs „miera ostas paradīzes salā”, tāda ir šajā pētījumā pieļaujamā antimēmisma prasība radošajam garam.
Tāpēc dažkārt ir arī:
„bail runāt
bail zaudēt vārdus”[2]
Mūsu cilvēciskās, psihes dzīlēs ieslēptās sajūtas arī dažkārt mēģina ievilkt apziņu slazdos. Tekstu autori reizēm mēģina šīs sajūtas pārvērst simboliskajās sakārtās piešķirot tiem prāta jaudām tveramu jēgu (tekstā – valodas simbolos, citos mākslas veidos arī kustību, žestu, skaņu un citu zīmju simbolikā), citi vienkārši mētājās „neapstrīdamiem” apgalvojumiem, vēl daži mēģina tulkot bezapziņas raidījumus tekstos un tā tālāk – pieejas ir daudzas un dažādas, katrā laikmetā sastopamies ar visdažādākajiem veidiem, kā organizēt radošo darbu noteiktās plūsmojumu gultnēs – paradigmu iestādījumos.
Annas Kristas krājumā nodaļa „komunikācija” norāda uz dabisku cēloni, kāpēc neviens apgalvojums (manis paša ieskaitot) nekur neapstājās, kā „jau gatavs” un „neapstrīdams”, vienkārši tāpēc, ka:
„vienvārdsakot,
atbildes man nav,
un arī jums nav,
tikai tas, ka gan viņus gan jūs es visus patiesi
mīlu”[3]
Tas nenozīmē mēmisko noliegumu „abonents nav sasniedzams” vai „sistēmā ir kļūda”, tas nozīmē, ka laikam ejot domāšanā ir nepieciešami jāplūst tam līdzi, nekad neapstājoties. Tas nozīmē dabiskos mērķus „dzīvot” un „sasniegt radoši”, lai viss šajā bezgalīgajā bāku (lai neteiktu vadošo zvaigžņu) Visumā turpinātos un neaprautos depersīvā izlādes stāvoklī.
Sāpes ir eksistenciāli plašs jēdziens, to nekad neizdzīvot pilnībā, jau tāpēc vien, ka ciešanas nomoka un biedē to vēstījums par lielākām nelaimēm arī turpmāk. Tās prasa nekavējoties atgūt līdzsvaru. Kristas Annas 28.-29. lappusēs atvērtais dzejojums par sāpēm ir pārāk garš, lai to citētu šajā ieskata tekstā, tomēr no jēgas viedokļa tas ir blīvs un uzstājīgi pieprasa risinājumu.
Tūlīt un tagad. Bez regresa iezīmēm, kā daudzkārt mēdzam paskatīties uz vienu vai otru simboliskās sakārtas veidojumu, tas varētu būt no Delēza un Gvatari manis aizņemts skatījums uz jēgas veidošanos loģisko secību: teiktajā nav jēgas, ja to neuztver tas, kuram ar simboliem jāsastopas, savukārt ieguvis jēgu, viņš veido jaunu simbolisku veidojumu, kuram atkal jāmeklē pielāgojums pēc jēdzieniskā nepieciešamības, un tā līdz bezgalībai. Tāpēc jau neloģiskā sāpes arvien uzbango un to mutuļojumā ietvertie eksistences jautājumi cērt un cērt nervos nebeidzami.
Kamēr neizlaužamies no burvju apļa!
Kamēr nepieņemam iespēju pastāvēt tekstā arī neatbildāmajam un loģiski nesavienojamam.
Te vērā noteikti būtu jāņem psihiskā plūsmojuma dalība jēgas izpratnē un arī satura veidošanā, savā ziņā tā ir bezapzināta līdzradīšana, nojautu pārvēršanās jēdzieniskajā simboliskajā sakārtā, ko esmu sapratis kā intensijas aktivitāti.
Arī agresīvas sadursmes taisnīguma vārdā nav nekāds risinājums, nav goda jautājums, lai gan daudzi vecākas domāšanas pārstāvji to tā allaž ir centušies pasniegt. Ir arī vienkārši mobings, kad „citādais” vienkārši jāiznīdē. Tātad taisnīgums tiek saprasts kā savtīgs ieguvums (vienalga materiālā vai garīgā nozīmē) un tādā gadījumā abpusēja agresija raisa tikai naidu un risinājuma nav tik un tā, jo netaisnīgā uzvara nav nekāda uzvara – tā ir zaudējums ieģērbts dekoratīvās „vinnētāja bruņās”. Tātad – ja abas puses plātās ar „sev piederošā” iegūšanu, neviens neko neiegūs nekad, lai kādi rezultāta cipari nepaceltos uz mākslīgā intelekta tablo.
Jebkura rezultātu pasludināšana būtu jāuztver vismaz kā drauds, ja ne „miršanas apliecība”.
Būtu jāpiebilst, ka „dalīties ar jūtām” – tas nozīmē „mīlēt” – būs iespējams tikai tad, ja šāda afektīvā enerģija tiks uzkrāta un šis spēka lauks vērs vaļā slūžas, darbinās iekārtas, un viena enerģija pārplūdīs citu organismos vai apziņās. Tas notiks tikai tad, ja enerģijas vārstuļi tiks atvērti, ja teksta izpausmes būs atbrīvotas radošā lādiņu straumēm un līdz ar to tiklab fantāzijas kā racionāla prāta izpausmēm.
Viss sākas un beidzas mūsos, ja vien nezaudējam dabisko kontaktu ar apkārtējo reālo, ja neizvēlamies dvēseli plosošo – to, kas pirmajā brīdī var izlikties kā „izeja no problēmu spaida”. Tā fabulā par viena karaļa (jo kurš gan sevis noslēgtībā nejūtas „pasaules centrs”) citam karalim dāvāto „vienas vēlēšanās piepildīšanās” zelta olu.
Visa sabiedriskā vide visapkārt spriež par to, kas būtu jāvēlas „labam karalim”, tiek veidoti zinātniski traktāti par pētījumiem šajā virzienā, paralēli vēl žurnālisti rīko diskusijas raidošajos kanālos, kuras izvēršas asiņainos dueļos, un droši vien spontāni izraisās demonstrācijas, kurās tiek pieprasīti „risinājumi”, turklāt nekavējoties!
Karalis zina, ka kļuvis diktators, kuram visi klanās, viņš tik un tā paliks zaudētājs. Iegūt kaut ko tikai sev citam atņemot, nozīmē kļūt atkarīgam no apkārtējo spriedzes, un tādējādi dzīvot nebeidzamā trauksmē tikt pārējo skaudības saplēstam gabalos.
Tas, kuru nepazīst, drīzāk atjautīs sevi miera salā, nekā influenceris, kurš meklē sev sekotājus kā derīgos izrakteņus.
Lūk, tad karalis izvēlas iespējams saprātīgāko veidu – viņš izvēlas harmoniju – es pats un mani ietverošā pasaule savienojas, vismaz uz mirkli, tādā veidā, ka tā mirkļa valdnieks atsakās no „pārpasaulības” dāvanām. Viņš tik vien kā apēd neatrisināmo problēmu.
Te varētu drusku pārfrazēt visiem jau izsenis zināmo pārliecības formulu no Mateja evaņģēlija: ka tiesāts visdrīzāk tiks tas, kurš pats nebeidzami kārpīsies mēmes paraugu pārmetumos pret citiem. Un tiesājot ietverošās pasaules kļūmes centīsies uzspiest tai savu ticību ar draudiem un lišķēšanos.
Tālāk fabulā nekas nav teikts, tomēr viegli iedomāties, ka šādu sava karaļa rīcību standartizējošā publika tūlīt pat uz vietas varētu nodēvēt par valdošās personas „mugurkaula trūkumu”, par bailēm no izvēles, par atkāpšanos neizlēmības, saprāta un godaprāta trūkumu dēļ.
Protams, ikvienam varētu rasties jautājums – „vai tad atteikties tas tiešām būtu kāds risinājums, nav jau nemaz tik sarežģīti tik vien kā atmest problēmu, jā, un vai tādā gadījumā neatgriežamies prokrastinācijas midzenī?”
Viens no svarīgākajiem drošības jautājumiem varētu būt diendienas rakšanas darbi – nebeidzama izlaušanās no solipsisma krātiņa Kristas krājumā šādi sprosti tēlojās kā „es vārda atkārtošanās kvadrāti”, tie ir atkal un atkal nojaušami meklējumi, kur varētu būt iespēja iz”lavīties no paštīksmināšanās slimnīcas palātas, kā cilvēkam beigu beigās būt noderīgam neatbildamam, tikai nojausmās peldošam sabiedriskas nojausmas veidojumam: „piemērotam un vajadzīgam būt tiklab sev kā citiem, ja tie vēlas”.
Ir svarīgi vērt prātu un intuīciju apcerei, tāpat iztēles jaudas komunikācijām ar tuvu un tālu slīdošajām līdzīgi domājošo dvēselēm, un tādā ceļā gūt simboliskās izpausmes gaitām nepieciešamo tēlainības iegulšanu no iepriekš minēto universāliju piedāvātajām vērtībām, no izrietošo refleksiju kosmiskās ainas un vētrainajiem trauksmes stāvokļiem, daļēji kā jau gatavu iekārtu mašinērijas ražojumiem un arī kā jaunrades meklējumu plūsmas snieguma atklāsmēm – kā vērpetēs un viļņos zibsnījošiem dzīvību radītāja spīdekļa gaismas atspulgiem.
Un papildus drošībai – nekad neļaut sevi izmantot pret paša gribu.
Saule – tu mūžam esi un būsi ugunīgs un radošs spēks! Atveries atspulgiem teksta autora apziņas laukā.
Taču iespējams ir arī pretējais, un jādomā, ka antimēmiskajā procesējumā tāda situācija sastopama bieži – arī neatrisināmība ir jāpieņem kā vētraina parādība, kā radošo enerģiju raisošs procesējums, kā pieteikums jaunām fantāzijas izpausmēm, tālākām fabulām, nevis padošanās un apstāšanās dēļ prokrastinācijā ievelkošs stāvoklis. Ja lodveida zibens lādiņu nevar pārvērst izmantojamā enerģijā, kad nav skaidri saprotams, kur tas ir radies, tad būtu vērts kaut mirklīgi pajūsmot par tā spožumu un gaidīt nākošo iespējamo šādas atklāsmes uzplaiksnīšanos.
Un atvērties jaunai teksta interesei. Tā būtu tumsas klājumu, sapņu izraisītāju piedalīšanās, klusējot veroties pretī spožumiem un nost no gaismas vērstajās tikpat reālās dzīves norisēs.
Vienmēr ir vērts ieskatīties problēmās no citas puses, pie kam nebaidoties, ka arī šajā gadījumā simbolu konstrukcijās ietērpjama risinājuma var nebūt.
Antimēmisms piedāvā mīklas un labprāt pieņem tās minēšanai. Un arī atteikšanās no mīklas nav padošanās, tā ir vienkārša gatavošanās citam meklējumu ceļam, kā Kristas Annas jautri piedāvātā citātā:
„ap ezeru visapkārt var apiet divu stundu laikā ja ir 15. oktobris
un pusstundas laikā ja ir 3. decembris
18. oktobrī un 14. novembrī ap ezeru apiet apkārt nevar jo ir jāsēž kojās un jāārstē tulznas”[4]
Kaut gan spēle būs aktuāla katram radošajam prātam pa savam:
„7. Var arī nespēlēt vispār”[5]
Nesasniegtais aicina. Vilšanās var bagātināt, ja universālijas tās viļņo un pārvērš jautājumos. Klusums, iespējams, jau dreb pirms eksplozīvas izlādes. Atkārtojumi nomoka. Risinājumi nekad nesakrīt.
Kā Kristas divos gandrīz vienādos dzejoļos (53. un 59. lpp), kuros sākumi sakrīt, bet fināli atšķiras, atkal un atkal zem grīdas „peldēs trīs sarkani sami”, tikai vienā gadījumā bezapziņas vilkmē uz iztēles ekrāna paceltie „sarkanie sami” gaidīs pamošanos pēc modinātāja zvana tieši septiņos un sekos līdzi ikdienā, bet otrā gadījumā – tie jautīsies bezjēdzīgi, kā septiņu vēstītājs modinātāja zvans, kam piemīt tik vien kā formāla jēga un nekāda tālāka risinājuma.
Es teiktu, ka tas ir spilgts atkārtojumu paņēmiena lietojums, kas „gandrīz vienādajā” uzrāda mainīgas jēgas pārslīdējumus.
Apziņas trauksmaino pārlēcienu gaitās kaut kas it kā spoguļveidīgais šodien var kaitināt salīdzinot ar to, par ko esi jūsmojis vēl vakar!
Ugunīgās vēlmes mūs var tiklab ierosināt, kā nomākt.
Kuru ceļu tu iesi šodien, lasītāj?
Vai tu maz esi labi iepazinis šo vilkmi sevī?
Doksa jeb ikdienas uzskatos pārvērsti prātojumi par to, kā ir pareizi, kā nepareizi, drīzāk sniegs iluzoru miera un kārtības stāvokli: būt iekārtam pie pašsaprotamībai pievērsto prātu formulām, būt piesietam standarta viedoklim un pakļauties uzbāzīgā standartvērtējuma diktētām prasībām un manipulācijām, līdz ar to finālā – samierināšanās risinājumiem. Tad lauzies caur paradoksu:
„Būs cilvēki, kuri teiks, ka šis dzejolis nemaz nav dzejolis”[6]
Ir taču visiem labi zināms neveiksminieka augšupcelšanās likums: kaut ko patiesi vērtīgu sev iegūst tie garīgie un organiskie nesēji, kuri piedzīvojuši ciešanas un godīga atbalsta trūkumu, bet spējuši jebkādas posta pazīmes izvērst simboliskā saturā, lai gūtu sev norādes, kurp ved tālākais ceļš. Arī šajā nojausmā, šķiet, vējo konceptuāla spriedze.
Ļaunums it kā piemērojas vērtību nesēja statusam.
Ja šādas zīmes kāds sev neatrod vai saņēmis nesaprot, tad parādīsies doksas statiskā krātiņa iespaids – dzīve ieslodzīta ikdienas važās – vajadzībās un to vārdā piemērošanās liktenim.
Finālā es vēlētos atzīties, ka nepretendēju uz pilnīgu šī ārkārtīgi oriģinālā un nākotnē vērstā dzejkopas darba nozīmes pilnīgu izklāstu. Šīs jaunās idejas un risinājumi ir tik plašas amplitūdas, ka labprāt gaidīšu arī citus vērtētājus izsakāmies.
Tomēr jau tagad manā skatījumā uz kultūras nozīmīgākajām parādībām, uz radošo atklājumu negaidītajām izpausmēm Kristas Annas Belševicas krājumam ir īpaša nozīme.
Šī grāmata noteikti veras kā jauns, oriģināls skatījums caur šī gadsimta jauno laiku daudzveidīgo radošo plūsmu, intensijas gaitā vērpjoties cauri agrākā un tagadnē uzviļņojušām un nebeidzamajām jebkura autora sevis apziņas spoguļojumu versijām, un iespējams tieši šī antimēmiskā pieredze atklās nākotnē jaunu radošo pētījumu un risinājumu izpausmēs plīvotu kultūrvēsti.
Saule var uzaust arī citādi, ja to vēros īpašā skata leņķī.
Tumsa var jausties kā glābjoša.
Nav nekādu totālu simbolu, visi tie slīd pa savām trajektorijām tikai formāli gatavās sistēmās.
Patiesības var viļņos sadurties un izjukt vienskatījuma šļakatās.
Piemēram, šī varenā darba jaudas fascinē, kā nākotnē vēl tikai gaidāmās kultūras realitātes šodienīgi celts spoguļojums, apliecinājums agrāk nenojaustām vērtībām un šobrīd šajos tekstos paustiem varbūt plašāk nolasāmiem mēģinājumiem tēlot tieši šī laika cilvēka dabu un izdzīvošanas trauksmi. Tās var būt kopēji uztvertas jēgas, vai arī – tikpat labi – tikai viena lasītāja prātā vērptās antimēmisma intensijas.
Laiks rādīs.
Tomēr man nav liegts jau šodien apsveikt Kristu Annu Belševicu ar gūtajiem panākumiem – ar šo jauno dzejprozas krājumu.
