Ainārs Zelčs

 

LATGALIEŠU VALODA

VAI AUGŠZEMNIEKU DIALEKTS,

VAI LATVIEŠU VALODA?

 

1999. gada 9. decembrī Saeimā tika pieņemts Valsts valodas likums,[1] kuŗa 3. pantā (4) noteikts tā:

„Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.”

Lai gan šie vārdi izvēlēti un virknēti ar lielu veiklību un izmaņu, neskaidrību tur nav mazāk. Pieņemsim, ka tā nav liela neskaidrība, ja rakstu valoda tiek dēvēta par latgaliešu, nevis latgaļu valodu. Bet ja vienai latviešu valsts valodai ir arī otra latviešu valsts valoda, kas gan tiek apzīmēta par paveidu vai par rakstu valodu, tad neskaidrība ir – tik un tā – liela, un var rasties nevēlami pārpratumi.

Tātad var teikt, ka līdz 1999. gada 9. decembrim bija pastāvējusi viena latviešu valoda. Šai valodai bija trīs dialekti[2] un neviena paveida. Vienu no dialektiem runāja Latgalē.

Dialekta vārds nav mazāk cienījams par valodas vārdu. Kāpēc ir bijis vajadzīgs dialektam izcīnīt valodas vārdu?... Vai tam ir bijis stingrs pamats?...

Latgaļu dialekts skan līdzīgi, kā tas ir skanējis gadu tūkstošiem, un tā ir neizmērojama latviešu valodas bagātība un pamats. Ja valoda skan, kā skanējusi senlaikos, tad tā ir pārejošā, zūdošā laika uzveikšana – un šinī saulē nav lielāka spēka par to, kuŗš spēj noturēties pret laika varu.

Bet kāpēc ir vajadzējis atjaunotā Latvijā, 2013. gadā uzbūvētu koncertzāli Latgales svarīgākajā, Rēzeknes pilsētā, saukt vārdā, kāds tiek lietots starptautiskās divu valstu attiecībās – saukt koncertzāli nevis par koncertzāli, bet par vēstniecību?... Kāpēc ir bijusi vajadzība runāt par Latgales saeimu?... Un zilibaltzils ir uzradies Latgalei karogs, kaut gan vissenākie avoti liecina, ka latgaļu karogs ir bijis sarkanbaltsarkans.

Šie jautājumi varbūt ir lieki. Latgales tagadējā platība arī bez vienas desmitās daļas zaudēšanas, bez 1944. gadā Krievijas atņemtiem sešiem pagastiem un Abrenes pilsētas, ir 14,574 km2, iedzīvotāju droši vien nav mazāk par divsimt tūkstošiem, tātad, Latgale ir kā parastu izmēru Eiropas valsts un, kā jau latgaliešu valstsvīrs Francis Kemps ir rak­stījis, tad „pusmiljona tauta ir tikpat dzīves spējīga kā arī miljons”.

Bet ko ir domājuši latgalieši, kuŗi izsenis dzīvo savā novadā, – kādā valodā viņi runā un kādai tautai pieder?... 

Pirms kāda laika manās rokās nonāca grāmata Latgalīšu literaturas vēsture, ko sarakstījis Meikuls Apeļs (1901-1942), rakstnieks un literātūras vēsturnieks. Tulkojis arī kādus sacerējumus no krievu valodas, taču ir tāda godbijība pret lielo un vareno Krievijas literātūru nav glābusi no apcietināšanas, izsūtīšanas un nāves Krievijā.

Latgalīšu literaturas vēsture nākusi klajā 1935. gadā un der kā robežstabs latgaliešu literātūras gaitā – tā sarakstīta neatkarīgās Latvijas tikpat kā pastāvēšanas beigās, kad pētnieka brīvības vēl ir bijis gana daudz, lai pētītu latgaliešu literātūru un vērtētu, ko latgalieši sarakstījuši pirms 1940. gada nelaimes, pirms ārkārtīgi lielām pārmaiņām un pavisam citādiem laikmetiem.

Latgaliešu literātūras sākumu M. Apeļs sauc par burtniecību, un tās ir „tautas dzīsmes, teikas, pōrsokas, sokomvōrdi, meikles”. Mezglu vai tāšu raksti netiek pieminēti, bet varam nepūlēties neauglīgās pārdomās, vai tādi raksti seniem latgaļiem būtu bijuši. Ir ticami, ka tādi ir bijuši.

Drukas aizlieguma laikā cariskā Krievija (kas bija uzkundzējusies Latgalei kopš 1772. gada) sakarā ar latgaliešu piedalīšanos poļu brīvības cīņās aizliedza latgaliešiem iespiest grāmatas. Jāpiebilst, ka zem krievu varas Latgale krita vēlāk nekā Vidzeme, par pusgadsimtu.

Svarīgs literātūras novads ir garīgā rakstniecība. 1730. g. Viļņā tiek iespiesta Katoliszka Dzismiu grōmota Dìwam Wysswarygam por gûdu un Latwiszym por izmociejszonu, tātad – šis latgalisks raksts ir latviešiem paredzēts, ir latviešu raksts.

1737. gadā Viļņā tiek iespiesta Latvīšu gramatika. Nevis „Latgaliešu gramatika”.

Praktisku padomu laukā ievērojama ir 1850. gadā izdotā Pavuiceišonas un vysaidi sposobi zemnīkim – latvīšim. Tikai ar kārtas vārdu nav pieticis – ir skaidri un nepārprotami pateikts, ka grāmata sarakstīta un iespiesta latviešu vajadzībām.

1915. gadā Rēzeknē iespiež Latwišu tautas meikles. Grāmatiņā ir 500 mīklas, kuŗas savākuši Rēzeknes tirdzniecības skolas audzēkņi. Kā redzams, Latgalē savāktas mīklas paši mīklu vācēji nosaukuši par latviešu mīklām.

Skolotiem ļaudīm vairojoties, rodas arī pirmā latgaliešu laicīgā biedrība, kas dibināta 1902. gadā un saucas „Latvīšu muzykaliskō bīdreiba”. Tātad, latviešu mūzikālā biedrība.

1903. gadā latgalieši nolemj uzlabot savu pareizrakstību, izmetot no tās poļu čupu burtus. Kā redzams, tas iesākas piecus gadus agrāk par jaunās ortografijas pieņemšanu uz rietumiem no Aiviekstes, un ortografijas uzlabošanas darbs „poļu Vidzemē” tiek pabeigts 1907. gadā, vēl pirms to iesāk „zviedru Vidzemē”.

Par Latgali domājot, gribot negribot uzmācas salīdzinājumi par to, kuŗš novads ir labāks vai kuŗš ir bijis atpalicis. Gana daudziem tādas domas ir, un arī savi atzinumi.   

Atrazdamās tālāk no ostām, ar varu pievienota Iekškrievijas guberņai un nespēdama baudīt – būtībā – Baltijas autonomijas augļus, Latgale šos augļus saimnieciskā laukā patiesi nav dabūjusi. Bet to ir atsvērusi bērnu svētība, kad latgaliešiem nav bijis jābēdājas, ka varētu izmirt. Sevišķi mūsu laikmetā redzam, ka saimnieciska turība nav tautas pastāvēšanas pamats.

Lielāka naudas kule nav vienīgais, kas cilvēkam vajadzīgs. Paskaitīsim ko citu! Tieši seno latgaļu karogu pārējie novadi ir atzinuši par savu karogu, un uz latgaļu lietotiem antīkvas burtiem ir pārgājuši visu mūsu novadu lasītāji un rakstītāji. Arī zemes un valsts, un tautas nosaukums ir no latgaļiem.

Vai var uzdrīkstēties teikt, ka no seniem latgaļiem ir cēlusies arī latviešu valoda? Vai tā varētu būt?... Vidzemnieku, kurzemnieku, zemgaliešu, latgaliešu izloksnes taču ir diezgan atšķirīgas.

Tad no kurienes un no kā ir cēlusies latviešu valoda?...

Indriķa chronikā tie, kuŗi dzīvojuši uz ziemeļiem no Daugavas un nav bijuši lībieši, it visi tiek saukti par letiem jeb latgaļiem (Letti, Letthi, Leththi, Letthigalli). Tā viņi ir saukti. Par to nav šaubu.

Laikam gan piemīt tā īpatnība, ka tas neļauj nevainojamā skaidrībā saskatīt pat to, kas noticis vakar, un vēl jo mazāk to, kas noticis sen. Neskaidrība mēdz būt par it visu – nekas nav nevainojamā skaidrībā aptveŗams un noskaidrojams, nekas nav pilnībā izzināms. Mūsu prāts nespēj aptvert visu un nespēj izprast visu.

Pēc ledus laikmeta latviešu tautas priekšteči šeit ienāca no austrumu[3] vai dienvidaustrumu, vai dienvidu  puses, vai no tām visām. Viņu nebija daudz, bet ir tad viņi visi nav bijuši no vienas pavisam viendabīgas cilts.

Tiek uzskatīts, balstoties uz archaioloģijas atziņām, ka latgaļi ir dzīvojuši līdz pat tagadējai Valmierai un tālāk; bet ja tie ir bijuši latgaļi, tad kāpēc valmierieši vairs nerunā latgaliski?... Ja tie ir bijuši latgaļi līdz Valmierai, tad nav domājams, ka viņi kādā dienā vairs nebūtu pratuši savu izrunu vai būtu to atmetuši citu iemeslu dēļ vēsturiskajos laikos, piemēram, vācu mācītāju iespaidoti, jo līdz pat mūsu dienām luteriskajā Vidzemes malienā ir skaidri saklausāmas augšzemnieku dialekta savdabības.

Pie Valmieras, Pekas kalnā ir atradusies Tālavas valsts slavenā Beverīnas pils.[4] (Beverīnas pils atrašanās vietas mīklu, manuprāt, ir pareizi uzminējis nevis izcilais Ernests Brastiņš vai Pēteris Abuls,[5] bet gan attapīgais senatnes pētnieks Ojārs Ozoliņš (1929-2014).

It viegli var iedomāties, ka Tālavas nosaukums cēlies no vārda „tāls”, jo Tālava ir bijusi gana plaša, lai tās pavalstnieki aizdomātos par tālumu. Bet igauņu un somu valodā „talva” nozīmē ziemu. Kam būtu jānotiek, – izņemot nejaušu vārdu līdzību baltu un somugru valodās – lai varenā senlatviešu valsts izvēlētos sevi saukt vārdā, kam izcelsme no svešas valodas?... Jānotiek tam, ka senlatvieši to zemi iekaŗojuši, atņēmuši senigauņiem. Bet senigauņiem taču tā nevarēja būt ziemeļu zeme, jo senigauņiem – sakaliešiem, sontaganiešiem tā atradās viņu zemju dienvidos…

Senie zemgaļi ir saukti arī par ziemgaļiem. (Leišu valodā: žiemgaļi.) Ziemas, ziemeļu gala iedzīvotāji…

Augšzemnieku (latgaļu) dialekts ir ļoti tuvs vidus (zemgaļu) dialektam. Nevienas citas valodas dialekts kaimiņu tautās nav tuvāks kā šie divi viens otram. Var pieņemt, ka aizvēsturiskos laikos abu šo dialektu runātāji ienāca tagadējās Latvijas zemē tikpat kā viena tauta vai pat kā viena tauta, vai kā tādi, kas vēl pirms ienākšanas bija bijuši viena tauta. Zemgaļu senči varbūt ir gājuši pa priekšu, tikuši līdz to laiku Tālavas robežām un tad pagriezušies uz dienvidiem, uz tagadējo Zemgali. Zemgaļu senči varbūt ir ienākuši arī pa Daugavas kreiso krastu, no aizmugures vēlāk ierodoties senajiem sēļiem,[6] kas arī ir tikpat tuvi seno zemgaļu radi, kā latgaļi. Tāda staigāšana varēja būt notikusi visdažādākā secībā.

Mīklas, mīklas... Nav bijis, nav un nebūs pētnieku, kuŗi spētu šīs mīklas neapstrīdami un neapšaubāmi atminēt un mums smalki pateikt, kā tas viss ir noticis.

Ka tagadējā Vidzemē izrakumos atrastas latgaļu senlietas, var liecināt arī par seno Vid­zemes zemgaļu un seno Latgales latgaļu tautisku vienādību. Varbūt tie ir bijuši tikvien kā rietumu un austrumu latgaļi.

Kur rodama neapšaubāma skaidrība?...

Par seno zemgaļu valodu tikpat kā nekas neesot zināms. Bet varbūt tā ir bijusi tā pati valoda, ko runā tagadējā vidus dialektā?...

Un kur palikuši latgaliski runājoši Vidzemes latgaļi, ja tādi ir bijuši? Nekas tik briesmīgs ap to laiku nav noticis, ka šī valoda būtu izzudusi tāpēc, ka izmiruši tās runātāji. Vidus dialekts – zemgaļu valoda. Izklausās neticami? Vēl jo vairāk tāpēc, ka latgaļu un zemgaļu zemes skaidri atdala ne tikai zinātnieku un archaiologu pētījumi un atradumi, – kas vienmēr ir lielāku vai mazāku kļūdu pilni – bet arī nemainīgā, nepavisam ne viegli šķērsojamā Daugava. (1567. gada pavasaŗa plūdos Daugava gan pārrāva kāpas un līdz ar jaunu ieteku jūrā savu tecējumu nedaudz mainīja.)

Neticami. Neticami, ka tagadnes vidzemnieki runā no seniem zemgaļiem cēlušos valodu. Bet ja zemgaļu valodas ietekme tomēr būtu jāatzīst, tad taču latvieša lat- ir neapstrīdami tuvāks lat-gaļa vārdam nekā zem-gaļa vārdam. Šis lat- ir kā akmenī cirsts. Šis lat- liek domāt, ka noteicēja tomēr ir bijusi vai tapusi latgaļu valoda, vai arī no latgaļu valodas ir nācis tikai nosaukums – latviešu valodas nosaukums. Varbūt, šis lat- ir ienācis un nostiprinājies vācu lietotā Let-, Letten dēļ.

Nav zemviešu, vidviešu, kurviešu, bet ir latviešu valoda. Lat-viešu. Letu. Latgaļu.

Ja izzudušo kuršu valodu arī varētu atzīt par tuvu vidus dialektam, tad šis apcerējums dabū trūkties, jo kā gan izskaidrot to, ka arī senie kurši runājuši tik līdzīgi vidus dialektam?... Bet to seno kuršu valoda ir bijusi pavisam citāda nekā latviskā Kuršu kāpās runātā.[7]

No rietumu baltiem cēlušos un no dienvidiem vai tikai gar jūras malu tagadējā Latvijā ieceļojušo kuršu skaits ir bijis mazs, jo nav izturējis vēlākās tautu kustības un pārtautojies, pārlatviskojies, zaudējot arī seno kuršu valodu.

Ja Daugavas un Gaujas zemju vislielāko vietējo tautu vācieši sauca par lette, poļi par łotysze, lībieši par letti, – bet vietējie paši sevi tā varbūt nesauca?... Mēs taču bieži vien saucam sevi tikai dzimtās puses, nevis visas tautas vārdā. Mēs bieži un joprojām esam rīdzinieki, malēnieši, suiti, daugavpilieši.

Un kas ir bijuši senkrievu chronikās pieminētie ssoli, kas 1060. gada pavasarī kaŗodami aizgājuši līdz Pleskavai, kas tagadējās krievu valodas vīzē Pskova, un Izbarstei, kas tagadējās krievu valodas vīzē Izborska, un tās nopostījuši?[8] Kāds teiks, ka tie ir bijuši sēļi. Vai tālavieši (tālavi)? Atzelieši? Pietālavieši? Purnavieši? Daudz ticamāks ir tas sōlieša noslēpuma atminējums, ko bez lielas galvas lauzīšanas atklāj sōlas vārda nozīme seniem latgaļiem – ciems starp purviem un mežiem kādā augstākā, sausākā vietā. Sōlieši tad nu 1060. gadā sapulcējās no daudzām sōlām un kā lielāks kaŗapulks devās sirojumā, iebrūkot kaimiņu zemēs, jo tā nav bijis, ka mūsu senči ir bijuši tikai nevarīgi cietēji, kuŗu zemēs iebrūk svešzemnieki. Mūsu senči arī ir bijuši uzbrucēji. 

Vietējā tauta, ap kuŗas nosaukumu visa mūsu jaunākā vēsture tad nu ir aplipusi kā bites ap bišu māti, ir latvieši, kas saukušies tieši tādā vārdā jau kopš laikiem, par kuŗiem trāpīgi un atbilstoši ir ticis lietots un joprojām lietojams senlatvieša vārds. Prof. Francis Balodis grāmatā Jersika, kas 1940. gadā paguva iznākt vēl pirms okupācijas, dod tuvāku norādi: „No 1211. gadā bīskapa Alberta un Folkvīna salīgtās jauniegūto latviešu novadu sadalīšanas dokumenta, kas uzglabājies Krakovā, Čartorisku bibliotēkā … vēl konstatējams, ka Jersikas karaļa zemi mēdza dēvēt arī par Latviju ('Lettia')”. Lettia. Lettigallia. Lettgallia. Pāvesta kanceleja jau kopš 1210. gada (domājams, jau agrāk) ir lietojusi Lettia’s, tas ir, Latvijas vārdu, un ja dažu, ne tikai no mūsu senčiem neatkarīgu iemeslu dēļ pāvestu vara, kas gadu simteņiem bija bijusi noteicēja par valstu likteņiem, nav devusi Latvijai starptautisku atzīšanu jau 13. gadsimtā, tad tik vien tam ir nozīmes – ne pierādījuma, ka Latvijas neesot bijis līdz pat 1918. gada 18. novembrim. Latvija ir bijusi kopš sirmas senatnes, kopš latgaļu-sēļu-zemgaļu ienākšanas mūsu tagadējā zemē, un nekrīt svarā, ka tā pastāvējusi bez svešu tiesību kōdekiem.

Savukārt, Rīgas svaram strauji pieņemoties, Lettia’s, Latvijas vārdu pergamentos pastūma malā Līvzemes, Līvlandes, Livonijas vārds, jo Rīga atradās seno lībiešu zemē.

Jersikas valsts sava plašuma un izdevīgā novietojuma dēļ, arī savu karaļu lielās varas dēļ varēja nest visās senlatviešu zemēs latvieša vārdu, ko bija viegli pārņemt arī citām kaimiņos dzīvojošām tautām vai še ienākušiem svešzemniekiem, lai izvēlētos vārdu, kādā saukt zemes lielāko tautu.

Ja ar patiku it bieži tiek uzsvērts, cik daudz vārdu un no kādām tautām ir ienākuši kā aizguvumi, iedējot mūsu prātos domu par latviešu valodu pat kā nepietiekamu, tad var sarēķināt, ka mūsu valodā nav vairāk par vienu tūkstošo daļu vārdi no lībiešu valodas – niecīgs skaits – un der piebilst, ka arī lībiešu valodā ir aizguvumi no latviešu valodas.

Bet tad tie sanāk aizguvumi lībiešu valodā no kaut kādiem it kā latviešiem, nevis latviešiem, jo visi tak tolaik esot bijuši kā tagad pieminamas tautas: vācieši, krievi, igauņi, lietuvieši, lībieši, un tikai latviešu neesot bijis.

Latviešu Indriķis, kuŗš sarakstījis slaveno Livonijas chroniku, arī neesot latvietis bijis, tāpēc labāk saucams par Livonijas Indriķi.

2025. gadā vairs nav jābūt neatzītam pravietim, lai saredzētu Maskavas vesta aukstā kaŗa paņēmienus šādos un līdzīgos apgalvojumos.

1908. gadā Dr. Antons Skrinda saraksta Latvīšu volūdas gramatiku. Kā tas skaidri pateikts, tā ir latviešu, nevis latgaliešu valodas gramatika.

Latgales smalki stīgota rakstniece Naaizmērstule (Neaizmirstule) saraksta (teiku) Kai rodōs latvīši, rakstot par savējiem.

M. Apeļa Latgalīšu literaturas vēsturē pieminētais Kazimirs Skrinda saraksta „Myusu latvīši aug spākā”. (Laikrakstā Dryva 1909. g. Nr. 22.)  

1925. gadā izdota J. Soikāna grāmata Senejō Latgola. Viena atziņa no tās skan: „Prīkš obom tautas nūzarem mums jōlītoj tik vīns vōrds – latvīši. Latvīšu literaturas pīminēkļi latgalīšu izlūksnē ir tikai dažim godim jaunōki par latvīšu literaturas pīminēkļim baļtīšu izlūksnē.”

Piemērus no Latgalīšu literaturas vēstures varētu saukt vēl un vēl, piemērus, kas apliecina un apstiprina, ka latgaļi sevi ir saukuši par latviešiem un savu valodu ir uzskatījuši par latviešu, nevis latgaliešu valodu.

Jo tad ir tā, ka, ja latviešu tautai ir divas valodas, tad tā vairs nav viena tauta. Ar labpatiku latgaļi kā no latviešiem atšķirīga, cita tauta tiek pieminēti Krievijas kūdīšanas un muļķošanas (smalkā, ne bauru valodā: propagandas) raidījumos, piemēram, tā teicis Satanovskis Solovjovs raidījumā Soloviev live 2023. g. martā.

Bet ir taču gana daudz dzirdēts par latviešiem kā par čiuļiem un čangaļiem. Abu šo vārdu izcelsme ir no labības. Lamuvārdi tie nav, un gluži dabīgs ir ļaužu kopu atsevišķums un savu īpatnību kopums.

Kā iesākās juceklis ar latviešu valodu? Juceklis ar to, ka latviešiem esot divas valodas – latviešu un latgaliešu? Prof. Endzelīns 1913. gadā Dzimtenes Vēstneša 295. nr. ir rakstījis, ka tad, kad Vitebskas guberņā katoļu latviešos bija sākusies tautiskā kustība, tad viņi paši sāka dēvēties par latgaliešiem. Var teikt, ka šo jucekli iesāka Latgales valstsvīrs un sabiedrisks darbinieks Francis Kemps, no tautas daļu apvienošanas, kam viņš dedzīgi nodevās vismaz kopš 1905. gada, vēlāk sākdams rīkoties par labu Latgales autonomijai vai pat domai par Latgales patstāvīgu valsti. Kemps esot izjutis lielu sarūgtinājumu, uzzinot, cik necienīgi pret laukstrādniekiem no Latgales izturējušies Kurzemē, Vid­zemē, Zemgalē. Ap to laiku latgalieši jau bija daudz gājuši peļņā uz Iekškrieviju, sevišķi uz Pēterburgu, un tur pret latgaliešiem esot izturējušies labāk. Bez šaubām, turīgs pret nabagu nekad un nekur nav izturējies un neizturēsies kā pret sev līdzīgu. Tāda ir cilvēka daba. 

20. gadsimta sākumā turpināja pastāvēt arī ievērojama, reformācijas laikā radusies nepatika starp latviešu katoļiem un latviešu luterāņiem kristīgās ticības jautājumos.

Vēl tagad, 21. gadsimtā, esmu dzirdējis kādā Vidzemes pagastā teicienu par katoļu nabagu; pēc gadu simteņiem tas manās ausīs jau ir izskanējis kā patīkams apliecinājums, ka mutvārdu folklora nezūd.

Fr. Kempa uzskatu maiņas sakarā nāk prātā dzejnieks L. Laicens no Vidzemes malienas. Ka Laicens no Latvijas patstāvīgas valsts vaduguns atkrita marksisma-ļeņinisma maldugunīs, par to laikam vainojama aizraušanās ar saimniecisku labumu nevienādas piederēšanas jautājumiem un šai sakarā uznākušu sarūgtinājumu „pasaules sāpju” stiprumā. Laicens tika strādājis par skolotāju Valmierā. Var nešaubīties – un arī ja apstiprinājumam nebūtu rakstītu liecību – ka ja viņa runāšanā būtu skanējusi malēniska izruna, valmierieši par tādu skolotāju zobotos. Bez šaubām, tāda zobošanās var sarūgtināt un pat sacelt naidu, bet tāda zobošanās nāk no tādiem cilvēka dabas dziļumiem, ka nav izskaužama līdz pat dabīga cilvēka pastāvēšanas galam, ja uz pasaules gala skatuves uznāks mākslīgais cilvēks, kad dabīgais cilvēks būs vai nu iznīdēts vai iznīcis. Laicena dzimtā Jaunrozes pagasta ļaudis savuties zobotos par Apes gadatirgū iebraukuša, aiz pāris mežiem tālāk dzīvojoša alūksnieša izrunu. Ja tādu zobošanos neuzlūkojam labsirdīgi, bez saprašanas par mūsu valodas izlokšņu lielo skaitu un bagātību, jo savas atšķirības ir pastāvējušas tikpat kā visos aptuveni piecsimt pagastos, tad iekrītam maldugunīs, kādās iekrita arī dedzīgais Fr.Kemps, no apvienošanās gudrības aizejot šķelšanās neceļos.   

Vēl dzīvs ir seno cilšu gars, kad savrupības dziņas – savrupība ļauj dzīvot un izdzīvot – liek nicināt tos, kuŗu izruna atšķiŗas no paša, no sev līdzīgo izrunas.

Nav gluži neticams, ka Latgalē pēc pirmā pasaules kaŗa varētu izsludināt neatkarību un nodibināt neatkarīgu Latgales valsti. Taču Latgales neatkarībai nebija atsaucības latgaļu katoļu garīdzniekos, kuŗu gana stipra tautiska – latgaliska un latviska, latgaliski latviska, latviski latgaliska – apziņa nepavisam nebija naidīga vienībai ar novadiem, kas pirms reformācijas taču bija bijuši katoliski un kur runāja, gan ar vidus dialekta atšķirībām, tomēr to pašu latviešu valodu. Ja Francim Kempam bija radies sarūgtinājums, tad pavisam citas jūtas no paša piedzīvotā, skolojoties Zemgalē, bija radušās un nostiprinājušās citam Francim – Francim Trasūnam, kuŗa svars Latgales likteņu kausos ir bijis lielāks par Kempa svaru. Katoliskās baznīcas, Vatikāna svars un nozīme Latvijas tapšanā noteikti paturama prātā.

Ja Latgales kaimiņš būtu Luksemburga vai Lichtenšteina, tad Latgale varētu neatkarīga tapt. Blakus šīm īsti mazām valstīm rastos un pastāvētu nepavisam ne maza Latgales valsts, bet ja Latgales kaimiņš ir Krievija, tad Latgales patstāvīgas valsts vai pat autonomijas dibināšana ir neprātīga iedoma. Jau kopā ar Vidzemi un Kurzemi, kopā ar Igauniju un Lietuvu mūsu rupjas varas spēks nav pietiekami liels, lai spētu pastāvēt blakus tik naidīgai lielvalstij, kāda ir Krievija, un pat ja Krievija sadalītos. Nelīdzētu arī Kempa saredzētais piektais sabiedrotais, Baltkrievija. Minska vājinātu visu latgalisko patiesi, nevis tikai iedomās, kad nav trūcis un netrūkst Latgalē dzimušu novērotāju, kuŗi ierauga latgaliskā nomākšanu Latvijas demokratiskā republikā un vainu par to pieraksta kādai milzīgas imperijas galvaspilsētai, kam Rīga vārdā.

Dzimis valstsvīrs (smalkā, ne bauru valodā: polītiķis), Kemps mācēja savas atziņas padarīt pieņemamas dažādām varām. Viņa grāmata „Latgales likteņi” taču spēja ieraudzīt dienas gaismu Kārļa Ulmaņa neierobežotas valdīšanas laikā, kad vienotas Latvijas jēdziens bija sevišķi stiprs un Latgales separātistus modri uzraudzīja polītpārvalde.

Izsūtījumā, no brīva latgaļa tapis par padomju iekārtas vergu, Kemps nebeidza nodarboties ar savu uzskatu izkopšanu, turpinādams rakstīt apcerējumu „Vīna tauta voi divejas tautas?”, un tur tad arī viņu 1952. gada 21. oktōbrī pārsteidza nāve ugunsgrēkā.

Apcerējumu Latgalieši Fr. Kemps laiž klajā 1910. gadā, iespiestu vidus dialektā jeb latviešu literārā valodā. Tikpat kā tai pašā laikā, 1908. gadā latgaļu izdevējs un atklātības darbinieks, rakstnieks Ignats Asāns (Assans) Pēterburgā, savā spiestuvē iespiež apcerējumu Latwiši latgaliski, – abiem tautas darbiniekiem gan rakstot par vienu un to pašu tautu.

Viens teikums no Asāna apcerējuma ir tāds, ar kuŗu savukārt varētu beigt šo apcerējumu, proti: 

„Myusu latwišu wolúda ir wina nu pošas Reigas leidz Ludzaj.”

 

---

[1] <https://likumi.lv/ta/id/14740-valsts-valodas-likums>

[2] Latviešu valodas mācība. Rīgā, 1927. g.

[3] O. Ozoliņš. Atnācēji no saullēktu puses. R., 1990. g.

[4] O. Ozoliņš. Krīvu lāsts. 2007. g.

[5] P. Abuls. Kur atradās Beverīna? R., 1924. g.

[6]  M. Skruzītis. Sēļi, Kurzemes augšgala senči. R., 1898. g.

[7]  J. Plāķis. Kursenieku valoda. R., 1927. g.

[8]  V. Krasnais. Latviskā Jaunlatgale. R., 1937. g.