Velta Sniķere
PARAFRAZES
• Jānis Poruks
Kad būs as'ras izraudātas, Kad būs izpriecājies prieks, Mīlestība izmīlēta, Mani pārņems nāves miegs.
Kad būs as'ras izraudātas, Kad būs izgulējies miegs, Illūzijas izmīlētas, Mani pārņems dzīves prieks.
• Veronika Strēlerte
Vienprātīgi esam. Ka šī dzīve, ko Pazemīgi nesam, Smalki piemuļķo.
Vienprātīgi esam, Dzīve, kamēr to Pazemīgi nesam, Smalki piemuļķo.
• Mirdza Bendrupe
Mana dvēsele, tev arī Nesaistītai jāiet pāri Tam, ko nīsti, tam, ko mīli.
Mana dvēsele, tev arī Starojošai strāvot cauri Tam, kas pelēks, tam, ko mīli.
• Fricis Bārda
Mīlestība un atziņa, ir viens, un ciešanas ir viņu mērs. Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs. Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs. Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība ir viņu mērs. Mūžība un mīlestība ir viens, un Dievība ir viņu mērs. Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir, un mūžībai nebija vārda, ar ko atbildēt...
Samērs Ticība un zinātne ir viens,
TROKŠŅAINĀ VILCIENĀ
Es iemīlēju tavu kreiso vaigu,
un klusums ar debess zaigu
Es iemīlēju tavu kreiso vaigu,
* * *
Vaimanas, vaimanas vien.
PUĶES UN DŪJA
Dūja pastaigājas pa grantētu kājceliņu, Puķes zied. Dūja tām neskatās pat virsū. Vai viņa tiesām domā un saprot, Ka puķes nav pietiekoši skaistas?
Labā dūja, vai patiešām Tu esi Vienīgā mīlas būtne? Dūja man neatbild. Viņa taču pārstāv manu vēstuļošanu. Lido. Diezgan spraigi Un noskurinājās ar knābi Saules gaismā uz jumta.
Bet - puķes - baltas stāv pagriezušas Ziedus kā lielas ausis pret sauli. Vējš trīsina zāli. Te nu būtu mazs dabas apraksts. Viļņojošā zāle aicināt aicina Spēlēt tautas bumbu, bet Te, svešumā, Šo sporta veidu, Diemžēl, nepiekopj.
PĀRLIECĪBA
Cik viegli, atpestīts no grēkiem, Kas visu zemi tumsā sien, Reiz cilvēks ļausies debess spēkiem Kā putni tālēs tie jau skrien Un viņu spārnu vēdas teic, Lai elle ļaunprātības beidz.
Cik jauka brīve zvaigžņu zēniem, Kad vēju pūsmas matus jauc, Tie reti iet ar soļiem lēniem, Nē, it kā lidmašīnas trauc. Tiem tikai mīla visu dod, Kad jaunus dārgumus tie rod.
Kā puisītis mazs puķes plūkšu Es Dzimtenē, kas svēta man, Ar katru vārdu Dievu lūgšu – Visvarenais to dzirdēs gan. Vēl lielāks prieks man sirdī būs Kā tas, ko jaukās dziesmās gūst.
Pār mani plandīs karogs baltais, Kas Dieva vārdu teiks un smies Un pazudis būs sātans saltais Neviens tur nebūs, kur viņš ies. Vairs sliktus vārdus nesmīnēs Un rotaļāties katrs spēs.
Jau tagad sveicu jauno dienu, Kas it kā skaista sieva nāk. Tā mani neatstās vairs vienu, Kas viņai līksmi dzejot sāk. Pār mani saule paceļas, Un debess vārti atveras.
ASTRONAUTS
Sen jau debess zīmes vairs nepazīst skats, neatmin sauļu elpošanu, skanīgos eklīptiku ceļus. Zvaigžņu gaismu noskriet alkato prāti, dziedošos megaciklu spārnos plivina laiks...
Gorgonu mēlēm murmina miglāji – nebulas tālās, spirāļu zelta rati bezgalību virpo, dzirksteļu universi šķīst...
Telpa raucas. Metalla vairogs dūc. Laiks vēl ir? Nezinu. Kurp nācu? Kurp eju? Kas esmu? Vairogs dūc. Telpa raucas.
Uzaust vēl nedzimušu galaktiku spožums, atspīd ir tas, ko meta sen izdzisuši zibšņotāji atpakaļceļā uz visu sauļu sauli...
Telpa liecas, raucas un zūd. Sudraboti skanēdamas plaukst lapas laiku naktī zeltītam vispasauļu kokam...
Domāju? Jaužu? Esmu vēl? Nezinu.
Zinu: Dievam bijušā un pēcnākamu lietu nav - tik tagadne mūžīgā pati!
TAVA MIESA IR BALTA
Tava miesa ir balta cauru vasaru - It kā saulei gar to nebūtu daļas, It kā pati sev tu būtu saule. Tāpēc Tev piestāv naktis, Jo, tikai tumsai tavu miesu skaŗot, Tās baltums sāk starot kā trejdeviņas saules. Tu esi, Tu laikam esi diena - Visu miesu augšāmcelšanās diena Šonakt, Tikai šonakt.
SIEVIETE UN ŪDENS
Es varētu būt saule pār ūdeņiem milzīgiem, Ja tu būtu mans ūdens un pasaule Mēs dzīvotu kopā ar mežiem, ar gaisu un kustoņu, Un visu esību ieelpotu kāri, Būdami tikai divi un elementāri. * Bet nu - katra sieva jau ir daļa no mūžīgā ūdens, Šīs cēlās vielas, kas aizlaikiem cauri Prata glabāt pirmās dzīvības sēklu Un kuŗas mātišķā klēpī pēc tam, tumšu nojautu pilni, promenēja ichtiozauri. * Mēs ilgojamies pēc sievām tāpat kā pēc braucieniem pa ūdeņiem plašiem. Abiem tiem kopēja dvēs’le un mērķis: Aizvest mūs arvien no jauna pie tā, kas sens, Jo atrasties sievu skavās vai ūdenī ir mūsu elements. * Kā ūdeņi plūst un neaizplūst, Tā arī sievu mīlestība, mūs atstājot, neatstāj; Šai aklajā pārmaiņā ir augstākas viedības dīgļi Un lielākas mīlestības vēsts: Mēs esam pirmvējš, kas sievas un ūdeņus bango, Plēsīgi putni, kas zivju un sievu maiguma kāro, Bet kuŗu dvēseles nārstos ļoti savādas zivis dzimst, Zivis, kas nekad, nekad uz debesīm peldēt nenorimst. * Dārgā, esi man ūdeņu plašums! Un es būšu putns, tavu ūdeņu putns, kuŗa spārnos Būs mūsu nākošo pasauļu plašums.
MEITENEI KARSTĀ JŪNIJA DIENĀ
Tavās acīs un gaitā šodien ir saules karstuma īpašības: Tu nāc un ej it kā savu staru apsēsta, Laiska un liktenīga, Uzvarēdama ar padošanos pati savai svelmei. Tu skaties un neredzi, Un tavs tuvums vieš aklumu arī manos soļos, Arī man tagad ir kārta padoties Tavas saules mēnessērdzībai.
ATĒNAS ATCEROTIES
Liekas - vēl vakar būts tavās ielās un krodziņos Un tavu medaino vīnu skavās. Liekas, ka olīvkoks aug tikpat labi Arī manas dvēseles liesumā No brīža, kad redzēju sauli Sadegam tavu marmoru baltumā.
Tevi redzēt man nāktos ik reizi, Kad dvēseli grasās nodurt Debesskrāpji, akvavits un citi samēri Nepareizi.
Tad atkal, tavu vēsmu šūpots, Es paceltos spārnos, ko dāvā Tikai gudrības dievietes lūpas.
ORIENTĀLS MOTĪVS
Caur krēslas sinagogu slīdam Drīz gaišās mājās būsit jūs. Bet man kā Mūžīgajam žīdam Vēl ilgi naktī jāklīst būs.
Spalgs mēness stars cērt ēnas Kā Raudu mūris migla māj. Es mīlu jūs, kaut jūsu rasi Senlaikus lāstu zīme klāj.
Nakts lēni teic: Drīz skūpstu dzersi Ko gadu gadus neaizmirst. Uz paklāja, ko auda pērsi, Grēks maigās skavās dzimst un mirst.
Pie zieda pieglaužos, pie zīda. Pie maigas ādas liecos kluss. Caur krēslas sinagogu slīdam, Kur mušu abu dzīves dus.
|