Dzintars Freimanis
KRUSTCELES
Mans skolas biedrs Pāvils Arājs, kam nu jau vairākus gadus pieder pašam savs ārsta kabinets, nesen man pastāstīja sekojošu pieredzējumu.
"Tas bija toreiz," viņš teica, "kad es, tikko Amerikā iebraucis, strādāju par sanitāru slimnīcā", pelnīdams naudu studiju atsākšanai. Vienu nakti pie mums ieveda vecu vīru, kas nesamaņā bija pakritis uz ielas. Pēc pāris stundām viņš nomira. Tas nu vēl nebūtu nekas sevišķs. Bet kabatā viņam atradās aploksne ar svešā valodā aprakstītām lapām. Dakteri prasīja man, vai es, eiropietis būdams, nevarot tās izlasīt. Apskatījos, un - ko domā! - skaidra latviešu valoda. Tas nebija ne testaments, ne cits kas oficiāls, tādēļ paturēju tos papīrus pie sevis. Man tie ir vēl tagad. Tā kā mums abiem šovakar nav nekā cita ko darīt, es tev izlasīšu priekšā, kas tur bija rakstīts. Pašu sākumu es izlaidīšu, jo tur ir tikai lietišķīgi pastāstīts par to, kā šis cilvēks drīz pēc 1905. gada ņēmis un atbraucis uz Ameriku. Kaut kur no Kurzemes kājām aizstaigājis uz Liepāju, iesēdies kuģī un - prom. Kad devies ceļā, tad pie krustcelēm atvadījies no tādas kā iecerētās, aizsoļodams pats pa labi, bet viņa - taisni. Bet nu klausies, kas rakstīts, sākot ar šo vietu:
"... Naktīs arvien biežāk es sapņoju un sapņoju vienu un to pašu sapni. Simtām reižu esmu to redzējis, bet nekad neesmu varējis aizsapņot līdz galam. Tāpat kā toreiz, mēs stāvam krustcelēs. Ir tas pats lielais ozols, akmens zem tā, smilgas grāvmalā. Mēs atvadāmies. Viņa aiziet taisni, es - pa labi. Bet tad es piepeši apgriežos, steidzos atpakaļ. To darīdams, es atceros, ka toreiz, priekš gadiem tā nebija, toreiz es gāju un aizgāju; es atceros arī, ka iepriekšējos sapņos neesmu ticis atpakaļ tālāk kā līdz krustcelēm; un man liekas, ka šoreiz beidzot es tikšu tālāk un ka šī reize nav vairs sapnis, bet jau īstenība. Es steidzos un nonāku pie ozola; es pagriežos uz to pusi, kur aizgāja viņa; liekas, ka ceļa līkumā pazib baltais lakatiņš; bet tanī brīdī mans sapnis ir galā.
Nomoda esot, man nereti liekas, ka man vajadzētu tikai drusku, drusku piespiesties, lai tomēr reiz spētu sapni turpināt. Un es gaidu nākošo nakti un nākošo izdevību; un mani nepamet dīvainā cerība, ka reiz es, varbūt, aiziešu pa ceļu taisni un viņu panākšu. Un ja tas tiešām notiks, varbūt ka tad es būšu atradis to ceļu, pa ko man vajadzēja aiziet, to dzīvi, ko man vajadzēja izdzīvot.
Vai tā dzīve, ko mēs, cilvēki, savā mūžā neizdzīvojam, vai tā kaut kur ir, vai arī tās nav nekur? Nav taču šķietami arī tās dzīves, ko mēs dzīvosim rīt, parīt, aizparīt. Un tomēr mēs zinām, ka tā būs. Mēs nevaram izbēgt savai rītdienai. Tās vēl nav, bet tā mūs gaida; kaut kur tā jau ir. Bet vai ir tikai viens rītdienas veids, tas, kas patiesi notiks? Varbūt ir tūkstoši un miljoni rītdienu, vismaz tūkstoši un miljoni rītdienas iespēju. Ja tā ir, tad arī toreiz, priekš gadiem, kad es vēl nebiju aizsoļojis pa labi, bija vismaz šīs divas rītdienas iespējas: aiziet pa vienu ceļu vai pa otru. Kur palika tā rītdiena, ko es pametu? Mūžība taču esot bezlaicīga; vai mūžībā vēl mīt mana pamestā, toreiz neizraudzītā rītdiena? Vai mans sapnis reiz mani pie tās aizvedīs?
Šīs domas, varbūt, var likties sajukušas. Bet vēl es neesmu izteicis visu. Dažu brīdi es domāju: varbūt ir ne vien neskaitāmas rītdienas, bet arī es pats esmu visos šajos neskaitāmajos veidos, kaut arī apzinīgi dzīvodams tikai vienu veidu? Varbūt savā atkārtotajā sapnī es tuvojos vienam no tiem citiem sevis paša veidiem, kas arī kaut kur ir un kas katru brīdi izdalās, izzarojas no mūsu apzinīgās dzīves? Un ja tā, vai tad nevar notikt, ka es arī apzinīgi reiz tomēr pārslēdzos tajā? Varbūt tas notiks jau nākošu nakti! Es iešu pa ceļu; piepeši es apstāšos, apgriezīšos, steigšos atpakaļ; tuvāk un tuvāk nāks ozols, akmens, krustceles; es tās sasniegšu; iegriezīšos otrā ceļā, tajā, pa ko man vajadzēja iet; speršu vēl soli - un aiziešu īstajā, pareizajā, toreiz pamestajā un beidzot atrastajā dzīvē..."