IVARS ALKSNIS – DEGOŠU PAGAĻU METĒJS

Vienas nakts sarunas pietika, lai sazīmētu viņā vienu no tiem, ko sabiedrība skaļi nosodīs, bet kam tā beigu beigās ir pateicīga par savu dzīvību. Viss tas sākās tā: Kad ievajadzējās īsas iepriekšējas informācijas, par ko Baltiešu studentu dienu debatēs Hamburgā runās ievadreferents Ivars Alksnis no Adelaides Austrālijā:, jautāju: Tavs temats izteikts vaicājuma formā – vai ir iespējams sekot patriotiskiem mērķiem trimdā? Kāda būs tava atbilde, pavisam īsi savelkot. Ne mirkli nepadomājis, Ivars atbildēja: „Teikšu – nē!” Kā vēlāk izrādījās, tas gan atkarīgs no „patriotisko mērķu” definīcijas.

Lūk, šāds īsumā Ivara Alkšņa ievadreferāts.

Piederu pie tās jaunās paaudzes, kas nonākusi pie bēdīgā secinājuma, ka vecākā paaudze, it sevišķi tā, kas dzimusi starp 1905. un 1915. gadu, trimdā izrādījusies – ar dažiem izņēmumiem – par garīgi bankrotējušu. Pati nezinādama, kur glābties, jo laika garam tā neiet un netiek līdz, tā dzīvo joprojām, patvērusies uzskatos, kas valdīja pirms 1939. gada, nereti mēģinādama ierobežot arī jaunās paaudzes garīgo attīstību. Pēdējais šķiet smieklīgi, bet ja ir jādzīvo vietā, kur ir daži tūkstoši latviešu, kas savā sabiedriskā dzīvē ir gandrīz hermētiski noslēgušies no tautas, kuŗas vidū tie dzīvo, lepojas ar savu tā saukto patriotismu un nacionālo kultūru, man jājautā – vai viņi aizmirsuši, kāpēc viņi vispār bēguši?

Manuprāt katru tautu var iedalīt divi cilvēku grupās – aktīvajos un pasīvajos. Pirmā grupa ir tā, kas – mūsu gadījumā – cenšas ietekmēt otru tā, lai no šiem cilvēkiem iznāktu vērtīgi cilvēki, ne tikai vērtīgi latvieši vien (kas labi dzied un dejo latviski). Emigrācijā izbēgušās latviešu inteliģences procents ir ļoti liels. Un te man jājautā: vai viņi izbēguši tādēļ, ka viņiem Latvijā aizliegts kļūt par tautisko deju dejotājiem? Nē, man liekas, ka daudzi no viņiem bēga tālab, ka viņi – tādā sistēmā, kādu latviešu tautai uzspieduši okupanti – nevar paši sevi brīvi attīstīt, viņu uzskati nespēja akceptēt iekārtu, kas atņem cilvēkam šās brīvās attīstības iespējas.

Šiem cilvēkiem bija jāizšķiras par divi iespējām – vai nu dzīvot tēvzemē, vienalga, kādos apstākļos, vai – dzīvot, vienalga kur, ja vien garantētas to brīvās attīstības iespējas. Ja mūsu inteliģence izšķīrusies par otro alternatīvu, tad tai vajadzētu būt konsekventai. 1945. gadā mēs bēgām. 1948.-50. g. mēs izceļojām. Ja dzimtenes tuvums būtu bijis izšķirīgais, daudzi būtu varējuši palikt Eiropā. Bet toreizējā Eiropa (Vācija) daudziem bija „līdz kaklam”, tie domāja par savu mieru un par bērnu nākotni, devās uz ASV un Austrāliju. Pirmajos piecos gados visi strādāja, lai tiktu pie mantas un tādējādi iekļautos jaunajā sabiedrībā. Kad tas uz reizi neizdevās, radās arī pretreakcija: viss vietējais tika nonicināts un latviskais celts lielā godā.

Te nu jāpiemin vēl kaut kas. Tā paaudze, kuŗai šodien ap 50 gadu, neizcīnīja Latvijas neatkarību (to darīja tās vecāki un vecākie brāļi). Šie bija tie laimīgie, kas uzauga daudz maz normālos apstākļos, pieredzēja Latvijas uzplaukumu. Idejas nebija vajadzīgas – mierīgu prātu, bez briesmām varēja dziedāt patriotiskas dziesmas, un vairumam arī materiāli klājās labi. Otra pasaules kaŗa katastrofā viņi zaudēja savu mantu un sabiedrisko stāvokli. Un izceļoja, lai pie mantas un stāvokļa atkal tiktu. Tas ir izdevies. Bet tas kļuvis par mūsu priekšrakstiem arī garīgā ziņā – ideju nav! Labākie, jaunības laiki bija Latvijā – ļoti pareizi. Nu vairs nav šo Latvijas laiku, bet turpinās runāšana, ka tikai tur viss bijis labi un pareizi. No tā izejot, sajūk kopā subjektīvais ar objektīvo realitāti. Subjektīvā atmiņu prizmā skatoties, šeit „nekā nav” – ne ideju, ne gara. Bet paši cenšas – un viņu bērni cenšas – pēc labākas vietas šejienes ekonomiskajā skalā”. Piemērs: no kādiem 120-150 latviešu studējošo, kas beiguši studijas vai studē manā universitātē Adelaīdā, visi vīriešu dzimuma studenti studējuši tās zinātnes nozares, kuŗās vēlāk var „naudu taisīt”. Līdz šim esmu vienīgais students, kas beidzis humanitāro fakultāti. Citās augstskolās, liekas, ir līdzīgs stāvoklis.

Atceros, pirmajos gados latviešu sarīkojumos Austrālijā valdīja sērīgs, bet sirsnīgs noskaņojums. Bet jo turīgāki kļuvām, jo skaļāks un tukšāks viss kļuvis. Tai „jaunajā Latvijā”, ko šeit taisījās celt, tikai eukalipti, ne bērzi noraugās mūsu tautiskajās dejās, bet mūsu sabiedrībā atdzimuši gan – dīvainā kārtā – visi vecie rēķini, vecās pretišķības – un šajos rēķinos iesaista arī mūs, jaunos. Un jaunatnei ir tikai divi izejas – vai nu pamest visu latvisko vai cīnīties pret veco sabiedrību, jo, paliekot tajā, viņi nejūtas labi.

Nevienam nevajadzētu tik ļoti baiļoties, ka mēs, jaunie, saiedamies ar šejieniešiem un šejienes sabiedrību, automātiski aizmirsīsim mūsu zemi un tautu. Kaut kas neaprakstāms, vārdos netverams latvisks mūsos visos dzīvo tālāk, bet veids, kā to kopt – un kopt un veidot ir mūsu uzdevums, ne tikai saglabāt un saglabāties – mums bieži vien ir citāds nekā mūsu vecākajai paaudzei. Un tā ka liktenis, vai kā nu to sauktu, mums devis vienreizēju iespēju mērīties ar citām kultūrām, mums šī iespēja jāizmanto, esot par katalizatoru, lai tā paši augtu. Noslēdzoties no apkārtnes un tā, ko šejiene dod, no mums iznāks garīgi sakropļotas būtes, jo pievienojos Henrija Bejla domām: „Cilvēki, kas noslēdzas no savas apkārtnes, var iegūt visu, tikai ne raksturu”. Apmēram tādējādi var skicēt to ceļu, pa kuŗu ejams, sekojot patriotiskiem mērķiem – ejams tā, lai tie nākotnē dotu kaut ko pozitīvu un paliekamu arī mūsu tautai.

Referāts izraisīja pārrunas, tajā teiktie pārmetumi – zināmu uztraukumu. Atskanēja domas, ka bijuši nelabvēlīgi apstākļi – Alksnis domā, ka klišeja par nelabvēlīgajiem apstākļiem nav jāiepotē arī jaunajai paaudzei, jo īstenībā šādu „nelabvēlīgu apstākļu” nav.

Tā nu ir bijis atkal kāds, kas uzdrošinājies mest degošu debašu pagali – lai debates būtu, nevis iepriekš noslavējot sevi pašus. Ivars Alksnis, dzimis Berlīnē 1937. gadā; līdz 1939. gadam tēvs bijis Latvijas sūtniecības atašejs Parīzē. Ivars studējis vācu un franču valodu un filozofiju Adelaidē. (MA disertācija: Hans Fallada and Social Realism in Germany of the 20s). Viņam piešķirta stipendija materiālu vākšanai un studijām doktora darbam.

Vienas nakts saruna Hamburgas Altonā, Ivara istabā. Jā, viņam interesē literātūra, bet arī sabiedriskās zinātnes, varbūt pat vairāk. Domā tulkot latviešu literāros darbus vācu vai angļu valodā. Ir nemierā ar latviešu kūtrumu, jaunu ceļu nemeklēšanu, kas vajadzīga, lai izrautos no anonimitātes rietumu pasaulē. Nemiera gars viņā ir, izstaigājis Hamburgas antikvariātus, tagad, mājās braucot, problēma, kā visu savākto nogādāt atpakaļ Austrālijā. Atradis vecas latviešu grāmatas dzeltam antikvariātu plauktos svešā pilsētā. Caur caurim pilns latviskuma, pilns dinamisma, nenorūgušas, bet rūgstošas tiekšanās pēc latviešu kultūras. „Bet grūti atrast draugus un domu biedrus,” piebilst sarunu biedrs. „Šeit, Hamburgā, atradu Ivaru Albertu, vēl vienu otru, bet ne daudzus”. – „Kad iebraucu atkal Eiropā, biju pilns ar atmiņu un nostāstu priekšstatiem par Eiropu. Atklāju kaut ko citu – jaunu, pārveidojušos Eiropu. Arī Vāciju, no kuŗas man bija atmiņā tikai drupas”.

– Un kāda šķiet šī jaunā Vācija.

Ivars izvelk kādu uzmetumu, manuskripta lapu, labā, tīrā latviešu valodā rakstītu – savu vērtējumu.

Kāds izskatās „Wirtschaftswunder” cilvēks?

Pa ielu ripo kāds pelēkā uzvalkā tērpies pārbarots resnītis ar cigāru zobos – pretim nesas gandrīz tikpat labi paēdusi, pēc vācu uzskatiem eleganta „madāmiņa”, ar krāsotiem matiem un vienu no trīs frizūru pasugām: peroksīda blonda – rokoko; brūnēta – Farah Dibah vai, ja mati vēl nav apcirpti, Brigita Bardo visādos glītos un neglītos izdevumos.

Dzīves simbols ir druknais „Merzedes” vāģis (ar labām atsperēm), kuŗā pēc labas maltītes ielien modernie vācieši. Vāciešiem klājas labi – neapšaubāmi, bet viņu labklājības līmenis parādās ļoti nesimpātiskā veidā. Viņa lielais, smagais ķermenis staro kalorijas, kā viņa, tā arī viņa pavadoņi – suņi. Visa dzīve, liekas, sastāv tikai no ēšanas un baudīšanas. Nekur citur lokālos pusdienas laikā vai vakaros nevar sastapt tik daudz vīriešu ar pilniem makiem un vēderiem, kas 15-20 gadus vecāki par savām jaunajām pavadonēm. Runcis noēd savu zivi, lēnām aplaizās un tad izstrebj krējuma bļodu!

Visā šai lietā drausmīgākais tas, ka šeit, lielpilsētā Hamburgā, neviens neatšķiras no otra. Nivelācija pārsteidz un pamēģini tu būt citāds! Vācu tradicionālais „Gehorsam” ir no militārisma pārcelts uz materiālo dzīvi. Visi cilvēki dara tieši to, kas tiem nosacīts, gan modes, mēbeļu, gan kultūras ziņā.

Individus var satikt gandrīz vai vienīgi antikvariātos, kas ir vienīgās vietas, kur vēl izskatās pēc vecās Vācijas garīgās kultūras. Antikvāriātu īpašnieki ir vīri starp 55 un 70 gadiem, un cilvēkam kļūst siltāk ap sirdi, iegriežoties šajās oāzēs. Toties ir arī antikvāri (starp 40 un 50 gadīgiem), kas ir milzīgi laupītāji zem kulturālās fasādes.

Beidzot vārds „fasāde” ir izsprucis. Šis vārds raksturo visu neveselīgo atmosfairu šāsdienas Vācijā – un vācieši to zina.

Vācija ir blefa zeme „par excellence”. Ar izgāztām krūtīm, izteiktu nepieklājību un skaļu balsi var panākt visu. Aiz šīs maskas slēpjas mazvērtības kompleksu kamolītis, kas pēc 3 alus glāzēm kādā krodziņā raud katrai „Snulcei” („Snulce” ir sentimentāla vācu dziesmiņa) līdzi un izplūst mīlestībā pret tēviju un cilvēci. Drusku vēlāk tas pats cilvēks guļ notekā.

Nelaimīgā kārtā vācieši ir apdāvināti ar ģeniāli īsām atcerēšanās spējām un ar traģisku dzīves uztveri. Proti, viņš sevi uzskata par traģisku būti, pret ko visa pasaule sazvērējusies .

Redz šādas reklāmas: Die groesste Tragoedie des XX Jahrhunderts... Die Tragoedie des Russlandfeldzuges... Rakstu stils ir lētu dēku romānu, un lielais kaŗa mīts atkal celts godā – varonīgie vīri iebruka Krievijā, lai parādītu krieviem, cik daudz „labāk” būt piederīgiem pie „kultūras zemes Vācijas”. Lai gan šie kultūras sūtņi cīnījās, cik vien varēja, tomēr liktenis bija lēmis citādi un viņus apsita.

Kā tas tā varēja notikt, ir neatbildēts un arī neminēts jautājums. Traģēdija tāpēc, ka neizdevās. Bet nākošo reizi izdosies. Vāciešiem, kas tāpat kā krievi netiek paši ar sevi gala, mesiānisms ir kaulos.

Vāciešiem ir sakāmvārds: Am deutschen Wesen soll die Welt genesen – Un krievu komūnisms ir tikai jauna panslavisma un vecās krievu mistikas izpausme: „Ja netiec pats ar sevi galā, ej citus glābt!”

 

Gunars Irbe.