Jānis Jaunsudrabiņš

Tā dēvētais „vecais zaldāts”, kas pārnācis dzimtenē pēc gaŗiem ķeizaram nokalpotiem gadiem, ir iecienīta figūra latviešu teikās. Viņš cīnās ar burvjiem un raganām; viņā necieš pesteļošanos un nocērt svētos kokus. Viņš ir bijis Kaukāzā un zina stāstīt par turienes kalniem, kas esot tik augsti, ka sievas, velēties beigušas, aizbāžot vāles aiz mākoņiem. Viņam netrūkst pat ziņu par sumpurņiem, kam tikai viena kāja un roka un pierē viena liela acs kā ciba. Par spīti gadu nastai viņš ir pārgalvis un nebēdnieks, kas uzņemas darbus, no kuŗiem citi baidās un vairās. Reizēm, sevišķi ap 19. un 20. gadsimta miju, viņš pavīd arī mūsu rakstniecībā, kaut gan parasti vairs ne kā varonis un viszinis, bet kā invalids un grūtas pieredzes mācīts rezonētājs. Pavisam neapskaužams jau ir Jaunsudrabiņa sirmais turku kaŗa veterāns Toļķis, ko viņa niknā Ieva grūsta un sit, un kam „jātīra ķesteram un mācītājam ķemerķini, lai nopelnītu maizes garozu”.

Visiem literāriem „vecajiem zaldātiem”, bez šaubām, bijuši vairāk vai mazāk noteikti prototipi; arī vairums no teikās minētajiem pēc dažādām pazīmēm droši lokalizējams 19. gadsimta robežās. Te nu vērts palūkoties, kas par šiem cīnītājiem atrodams vēl citur nekā tradīcijās un daiļliteratūrā.

Pirmā kārtā interesanti konstatēt, ka latvieši piedalījušies arī Napoleona laikmeta kaŗos Itālijā un Francijā.

L. Harmsena, ievērojamā latviešu tautas dziesmu krājēja J.G. Bitnera meita, 1913. gadā izdeva atmiņu grāmatu, kur neparasti iejūtīgi tēlota dzīve Kurzemē ap 19. gadsimta vidu. Plašāk aprakstījusi barbarisko, krievu režīma ieviesto „rekrūšu ķeršanu”, viņa pastāsta, ka Zlēkās viņas bērnībā dzīvojis kāds latviešu vecis, kas saukts par Krievu Indriķi. Autorei tuvāk nezināmu apstākļu dēļ viņš jau kā zēns pārkrustīts pareizticībā un aizsūtīts kaŗa dienestā uz Krieviju. „Pēc daudziem gadiem”, turpina Harmsena, „Indriķis atgriezās mājās, gan greznots ar dažādām goda zīmēm, taču kā salauzts, vientuļš sirmgalvis. Visi viņa tuvinieki starplaikā bija miruši, un Zlēkās neviens vairs viņa nepazina. Tad viņš ļoti iepatikās manam tēvam. Indriķim vajadzēja bieži apmeklēt tēvu un stāstīt par kaŗa gājieniem, kuŗos viņš piedalījies (viņš bija Suvorova vadībā pārgājis Alpus), tāpat par savu ciešanām pārpilno dzīvi. Protams, arī galds viņam bija klāts katrā brīdī”.

Ja nu Harmsena piemin Alpu pārgājienu, tad tas nozīmē, ka Indriķis bija kalpojis vienā no tiem trim Krievijas armijas korpusiem, ko 1799. gada sākumā cars Pāvils I nosūtīja uz Ziemeļitaliju, lai palīdzētu likvidēt nesenos Napoleona iekarojumus. Feldmaršals Suvorovs, šo spēku virspavēlnieks, pa ceļam uz dienvidiem bija viesojies arī Jelgavas pilī pie trimdas karaļa Luija XVIII un viņam apgalvojis, ka nevajadzēšot izšaut daudz pulvera, lai sakautu revolucionāro Franciju un atjaunotu tur Burbonu varu. Upurēdams mazāk pulvera nekā masveidīgos uzbrukumos dzītu kaŗavīru, Suvorovs tiešām piecos mēnešos „atbrīvoja” gandrīz visu Itālijas ziemeļdaļu un ieguva blakus savam līdzšinējam pievārdam „Rimnikskij” vēl otru – „Italijskij”. Tomēr viņa militāros panākumus anullēja Krievijas sabiedroto intrigas un savtīgā politika, un vēl tā paša 1799. gada rudeni viņa korpusiem nācās atkāpties uz Šveici. Šķērsojot Alpus pa Sv. Gotharda pāreju un nemitīgi saduroties ar ienaidniekiem, no Suvorova 18.000 vīriem galu galā atlika 6.000, kas tad, badā pamiruši un skrandās tērpti, lēnām virzījās uz dzimtenes pusi.

Ja mēdz sacīt, ka dažs cilvēks izgājis cauri ellei, tad vecais Zlēku Indriķis to būtu varējis teikt ar vislielāko tiesību. Jau pašu kaŗa dienestu toreizējā cara valstī pietiekami raksturo fakts, ka oficiālos pārskatos par tiesātiem noziedzniekiem vissmagāk sodītie bija atzīmēti šādā kopējā ailē: „Izsūtīti uz Sibiriju. Nodoti kaŗa dienestā”. Nevajag arī pārāk spilgtas fantāzijas, lai saprastu, ko Indriķis – nepieaudzis un nepieredzējis, droši vien citādi kā latviski neprazdams – pārdzīvoja gaŗajā ceļā no Kurzemes līdz Apenīniem. Tad – kaujā pie Trebijas, kas turpinājās trīs dienas un kur „Italijskijs” triecis pret franču ieroču stobriem vienu kareivju lavīnu aiz otras – kā stāsta, pats brīžiem izturēdamies kā prātu zaudējis. Par notikumiem Alpos nav lieki jātērē vārdi, atceroties, ka Suvorova korpusu atlikums tur izglāba vienīgi kailu dzīvību – zaudēti bija ari transporta līdzekļi, visi zirgi, lielgabali, par pārtikas rezervēm un līdzīgām lietām nerunājot. Nožēlodama Indriķa „ciešanām pārpilno dzīvi”, Harmsena īstenībā ir izteikusies visai mēreni.

Reizē varam iedomāties, ka Indriķa atceres, kas tik ļoti valdzināja mācītāju Bitneru, Zlēku un apkaimes latviešiem, bez šaubām, atgādināja pasakas. Cik zemniekiem tolaik bija kāds priekšstats par Itāliju un Šveici? Varbūt vienīgi dažiem modrākiem muižu kalpotājiem, kas bija iemācījušies svešvalodas. Turpretim vairumam „vecā zaldāta” vēstis par tālām, svešām zemēm, kā jau redzējām, deva iemeslu un vielu viņa pārvēršanai teiku tēlā, latviskā Minhauzenā.

1799. gadā krievu atbalstītās koalīcijas cīņa pret Franciju palika nesekmīga, bet savā ziņā līdzināja ceļu Napoleona vienvaldībai. Nepilnus 15 gadus vēlāk, Napoleona varai brūkot, Krievijas spēki atkal atradās dziļi Rietumeiropā, un 1814. gada 30. martā tie ielauzās Parīzē. Tronī sēdās Luijs XVIII, un tā beidzot tiešām piepildījās tas, ko viņam reiz Jelgavā bija solījis Suvorovs.

Arī šai kaŗa gājienā un Parīzes ieņemšanā ir piedalījusies latvieši, un vienam no viņiem droši zinām pat vārdu. Latviešu Avīžu 1828. gada 9. nr. atrodam šādas, tā laika briesmīgajā „kancelejas stilā” rakstītas rindas: „Tiesas sludināšana. Kad priekš to no Rigska Dragoneres pulka izlaistu zaldātu Ansi Kristaperi tā goda zīme par Parīzes pilsētas uzvarēšanu šeit iesūtīta tapusi, bet kur šis uzturas, līdz šim nevarēja izprasīt, tad tā Gubernementes Valdīšana nospriedusi caur sludināšanu, kas šeit notiek, visām policeies tiesām pilsētās un uz zemēm uzdot, pēc to dzīvošanas vietu tā virsū pieminēta izlaista zaldāta, kas no tā kaŗa pulka uz tām iekš Iecavas ķirspēles pie Kroņa Grienvaldes muižas piederīgām Rudnu mājām atlaists tapis, savas raportes iesūtīt. Jelgavas pilī, 15, vevrāra 1828. (Nr. 1090) F. Ebeling, valdīšanas rāts. P. de la Croix, valdīšanas siktērs”.

Vai Ansis Kristaperis tobrīd vēl bijis dzīvs un savu goda zīmi saņēmis, nav noskaidrojams. Kārlis Dziļleja romantiskā tēlojumā liek viņam nokļūt Apriķos un sastapties ar Neredzīgo Indriķi, kam tad Ansis klāsta, kā viņš „Parīzi šturmējis un pašu Napoleonu gūstījis”. Hipotētiski tādu satikšanos varam iedomāties. Tāpat nav šķēršļu iztēlē pieņemt, ka Kristaperis, Orleanā vai Parīzē ieejot, saskatījās ar kādu vērīgu, druknu vīru, kuŗa seju greznoja skaista vaigu bārda. Tas bija Stendals, kam okupācijas pieredze minētajās pilsētās lika atstāt dzimteni un doties brīvprātīgā trimdā uz Itāliju.

Nav patīkami atcerēties, ka latvieši, krievu armijā kalpodami, bijuši spiesti vērsties pret ungāru brīvības cīnītājiem, taču par „unguru dumpi” 1849. gadā tautā saglabājusies daža laba liecība, kur galvenā loma atkal „vecajiem zaldātiem”.

Teika stāsta par diviem cesvainiešiem, Stipro Svilīti un Rungu Jēkabu, kas Ungārijā palikuši dzīvi vairākās kaujās un jau raudājuši prieka asaras; viņiem sēžot un raudot, kāda nomaldījusies lode atsitusies pret valni un atlekdama iestrēguši Jēkabam krūtīs. Tā Svilītis zaudējis draugu, bet ieguvis mācību, ka „kam nolikts laiks mirt, tam ir pēc kautiņa lode trāpa”.

Jēkabs Štūlis savās vērtīgajās atmiņās par Bigauņciema un apkārtnes zvejniekiem starp citu tēlo jaunībā pazītu karavīru Priedi, kas kalpojis 25 gadus un arī bijis Ungārijā. „Viņš stāstīja”, raksta Štūlis, „ka dumpja laikā dažreiz bijis jāpavada dienas bez ēšanas, bet izdevības gadījumā mielojušies ar cepešiem un gardā ungāru vīna vātīm, tām vienkārši dibenus uzlaužot”. Laupīšana svešā zemē, cik vērojams, uzlūkota par kaŗavīra dabisku privilēģiju; plaši un pamatīgi Priede klāstījis, ar kādu izmaņu viņa bataljona ļaudis nozaguši kādam ungāru krodziniekam kulīti sudraba naudas, to „iemānīdami” darvas spainī un pēc tam izskalodami verdošā ūdenī, vai arī kā Pētervans, viņa kara biedrs no Mežbeltes, ieguvis zuteni zelta, ko tad „nēsājis uz plikas miesas”.

Jau sākumā minētais Jaunsudrabiņa piemērs, Toļķis, spilgti rāda, cik smagi mājās pārnākušajam, ordeņiem greznotajam veterānam bija jācīnās par savu pieticīgo eksistenci. Štūlis atzīmē, ka Priede, kaŗa dienestā kurpnieka amatu iemācījies, pēc atgriešanās zvejniekciemā uzcēlis zemnīcu, kuŗā dzīvojis un strādājis, kamēr Pētervanam ungāru zelta atlikums ļāvis kļūt par mežsargu. Atsevišķos gadījumos panākts citāds, visai oriģināls atrisinājums: „Daži kaprāļa pakāpi izdienējušie dabūja arī tiesību bez tirdzniecības zīmju izņemšanas un citām nodevu nastām nodarboties ar tirdzniecību, ko izmantoja leišu paunu žīdi, kuŗiem nebija tiesības Vidzemē un Kurzemē uzturēties, bet vecais kaprālis bija to vairogs. Mazs zēns būdams, vairākkārt redzēju vecu, nosirmojušu zaldātu sēžam kā kungu uz žīda drānu vezuma, kurš viņu algoja, apkalpoja un ēdināja”.

Par latviešu dalību Krimas kaŗā, rūpīgi meklējot, būs savācamas jau stipri plašākas ziņas, bet „Pļevnas zaldātu” vai citu varoni, kas „cīnījies ar turku un bažibozuku”, daži vecākie mūsu vidū atcerēsies vēl paši.

 

Literātūra:

L. Harmsen: Ein altes kurlaendisches Pastorat, Reval 1913.;

J. Jaunsudrabiņš: Baltā grāmata, I, 2. iesp. , Rīgā 1923.;

F. Luckvaldt: Das Zeitalter der Restauration, Propylaen Weltgeschichte, VII, Berlin 1929.;

Neredzīgais Indriķis: Dzīve un dziesmas, Rīgā 1938.;

K. Osipov: Alexander Suvorov, London (bez izd. g.).;

P. Šmits (red.): Latviešu pasakas un teikas, XIII-XV, Rīgā 1936-37.;

J. Štūlis: Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki, Rīgā 1937.