AUTORITĀRĀS LATVIJAS IDEOLOGIJA

Gunars Irbe

 

Avoti un kommentāri.

"Lai minam tikai Jūliju Cēzaru, Bismarku, Garibaldi, Gambetu, Kromvelu, Vašingtonu, Ulmani, Musolini, Hitleru, Pilsudski, Smetonu.

Šādu lielu personību polītiskā intuīcija tad nu ir visjaunākais un modernākais ceļš, kādu mūsdienu sabiedrība atradusi valsts iedzīvotāju nogrupējumu samēru, interešu, spēju konstatēšanai, un šādu valsti, kur nācija nedalītā vienprātībā un paļāvībā valsts lietu kārtošanu uzticējusi šāda no spējīgākiem par spējīgāko un gudrāko atzītā polītiķa intuīcijai, asajam prātam, gaišajam skatam un enerģiskajai un apsvērtajai rīcībai, sauc par autoritāru vadonības valsti".

Cand. jur. A. Alnis, Sējējs, Rīgā, 1939. gadā.

1934. gada 15. maija apvērsums Latvijā ir liktenīgs notikums mūsu valsts un tautas dzīvē. Demokratiskās iekārtas vietā šajā dienā Latvija ieguva totālitāru iekārtu. Latviešu tauta, lai gan iekšēji nestabila politiskās pieredzes trūkuma dēļ, piecpadsmit gados bija izveidojusies par nāciju savā valstī. Šai dienā tajā radās šķirtne, kas skaidri samanāma vēl šodien, laikā, kad apstākļi traģiskā veidā ir citādi un meklējumi pēc kopējā ir vairāk kā nepieciešami. Šī šķirtne izdzīta starp tiem, kas vai nu labprātīgi vai kā masa ietekmēti, pakļāvušies diktātūras režīmam, un tiem, kas tādu iespēju neuzskata par cilvēka cienīgu.

Polltiskā emigrācijā diskusijas abu nogrupējumu starpā uzliesmo un atslābst. Tas, tā sakot, pieder pie mūsu "iekšpolitiskās ikdienas". Šeit liela nozīme ne tikai pārliecībai vai ticībai, bet arī dažādiem sentimentiem. Taču lielai daļai ir vai nu aizmirsies vai viņi - sevišķi jaunā paaudze - vispār nezina, kāda bija 15. maijā tapušās Latvijas autoritārās iekārtas ideoloģija. Bet nezināšana atstāj brīvu spēles laukumu jauniem sentimentiem un bezpamata pieņēmumiem. Ir vajadzīgs zināt. Atsaukšanās uz Latvijas ekonomisko uzplaukumu pirmskaŗa augstās konjunktūras laikā ir būtiski mazsvarīga jautājumā, kam ideoloģisks raksturs. Ir jāzina, kādu ideoloģiju pārstāvēja autoritārās Latvijas vadītāji. Nekādi memuāri vai vēlāki "izskaidrojumi" šajā ziņā nevar līdzēt, ir jāiet atpakaļ pie tā, kas pausts minētajā laikā.

Autoritārās Latvijas vadītājiem ideoloģiski tuvs bija mēnešraksts latviskās dzīves veidošanai "Sējējs", ko izdeva A./S. Zeme un kuŗa atbildīgais redaktors bija. Jānis Lapiņš. Šī mēnešraksta 1939. gada jūlija un augusta numuros publicēts plašs cand. jur. A. Alņa raksts "No parlamentārisma uz autoritāra vadonības valsti". Šajā rakstā ir sakopotas domas, kas jāuzskata par autoritārās Latvijas politiskās ideologijas kopsavilkumu. Tās šeit izmantotas, un ar tām iepazistinām mūsu lasītājus nolūkā iegūt skaidrību. Pats par sevi saprotams, ka iespējams publicēt tikai izvilkumus.

 

Valsts forma

Vecajā Eiropā veidojas jauns, liels laikmets - raksta A. Alnis - parlamentārisms sabrūk, un tā vietā veidojas jaunas valsts formas; to redz un saprot katrs, bet kas īsti tās par jaunām formām, par to dzird ļoti maz. Nav sen atpakaļ, kad jaunās valsts formas Italijā, Vācijā un citur daži naīvi pielīdzināja monarchijām vai arī visas šīs valstis vienkārši apzīmēja par fašistiskām. Retāk, bet samērā bieži nākas dzirdēt arī vadonības valsts jēdziena sajaukšanu ar duālistiskās republikas jēdzienu, sevišķi valstīs, kur uzglabājušies vēl parlamenta rudimenti, kā, piemēram, Vācijā. Neviena no minēto klasifikāciju pamatos liktām pazīmēm neder un nav piemērotas moderno vadonības valstu iedalīšanai tādā vai citādā jau pieņemtā valsts formu grupā. Viegli pārliecināties, ka augstāko valsts varas orgānu ievēlēšanu vai neievēlēšanu nevar uzskatīt par pazīmi vadonības valsts pieskaitīšanai monarchijai vai republikai, jo nav jau no svara pati ievēlēšana, bet gan tautas faktiskā piekrišana, uzticība un atbalsts valdībai un viņas soļiem. Nevar nerēķināties ar tiem vēsturiskiem faktiem, kur dažādās demonstrācijās, svētkos un pasākumos spontāni un nepārprotami izpaudusies tautas sajūsma par valdības soļiem, kā to vairākkārt nācies piedzīvot arī pie mums Latvijā, un kur tiešā referenduma ceļā tauta ir izrādijusi nepieredzētu solidāritāti un uzticību valdības politikai, kā tas ir noticis dažos gadījumos Vācijā. Tā tas bijis ari Padomju Krievijā.

Juristam jāmeklē dzīvā valsts dzīve, nevis tikai tukšās formulas, kuŗās zināmā laikā momentā aptuveni ietvertas šīs dzīves forma un funkcijas. Izejot no augstākās valsts varas nesēja varas avota pazīmes, visas valstis varētu iedalīt divās grupās: 1) valstis, kur šī vara sakņojas tautā un tieši vai netieši izriet no tautas un 2) valstis, kur šis varas avots atrodas ārpus tautas. Runājot konkrēti par mūsdienu raksturigākām autoritārām vadonības valstīm, nevar būt ne mazāko šaubu, ka tās pieskaitāmas pie pirmās grupas. Pierādijums tam ir daudzās un dažādās šo tautu simpatiju izpausmes savām valdībām dažādos svētkos un pasākumos, dažos gadījumos arī referendums.

 

Parlamentārisms

Parlamentārisma būtība pastāv apstāklī, ka iedzīvotāju grupu spēju, interešu un svara konstatēšanai vēlēšanu ceļā tiek mākslīgi no vairākām personām radīta zināma pārstāvniecības iestāde - parlaments, turpina A. Alnis, kuŗam jābūt it kā visas tautas grupu un nogrupējumu miniatūram atspoguļojumam. Parlamentārisms ir uzbūvēts uz fikcijas, ka parlaments atspoguļo pašu tautu un izpauž tautas nogrupējumu patieso samēru un ka parlamentāra valdība valda saskaņā ar tautas vairākuma gribu.

Tālāk Alnis aprāda, ka, pēc viņa domām, parlamentārisms ir saistīts ar politiskām partijām, kuŗās brīvprātīgi apvienojas ļaužu grupa, kas par mērķi spraudusi savas programmas reālizēšanu ar tautas pārstāvniecības iestādes palīdzību. Šādas brivprātīgi tapušas grupas nevar atspoguļot kāda faktiska iedzīvotāju nogrupējuma intereses, spēku un svaru. Tādēļ arī parlaments nav pareizs un tiešs tautas nogrupējumu atspoguļojums. Bez tam parlamentārā iekārtā izšķīrējs ir vairākums parlamentā, pie kam ieguvējas ir partiju koalīciju mazākās partijas, no kuŗām atkarīga vairākuma nodrošināšana valdībai parlamentā. Tādā kārtā par samērīgu visu iedzīvotāju grupu interešu aizstāvēšanu pie parlamentārās valsts iekārtas nevar būt nemaz runas.

 

Autoritārā vadonības valsts

Kamēr parlaments ir fikcija un nepareizs sabiedrības spogulis, izrādās, ka piedzīvojis, bagātu intuīciju un asu prātu apdāvināts kultūrāls, plaša vēriena polītiķis bieži vien var ārkārtīgi labi ar savu izsmalcināto intuīciju uztvert pat sīkākās nianses sabiedrības dzīvē un savos spriedumos un paredzējumos bieži vien nekļūdas pat tad, kad visi reālie apstākļi un fakti šķietami loģiski it kā runātu tam pretim. Ar šādām izcilām spējām bagāti polītiķi, ja tie vēl apveltīti ar stingru, nelokāmu gribu un gaišu raksturu, un ja tie pratuši iekarot sabiedrības uzticību, vēsturē bieži izvirzījušies par sabiedrības un sabiedrisku kustību vadoņiem un vēsturisku pārvērtību laikos ievadījuši lielus un jaunus laikmetus valstu dzīvē. Lai minam tikai Jūliju Cēzaru, Bismarku, Garibaldi, Gambetu, Kromvelu, Vašingtonu, Ulmani, Musolini, Hitleru, Pilsudski, Smetonu.

Autoritārā valsts atšķiŗas no monarchijas. Kamēr monarchs varu ieņem uz sava paša tiesību pamata, autoritārās vadonības valsts augstākais varas nesējs ir vārda vispilnīgākā nozīmē tautas vadonis un savu varu pamato tieši uz tautas visplašāko slāņu simpātijām, atbalstu un uzticību... vadonis tieši un tikai pateicoties savām izcilām augstajām personīgajām īpašībām par tādu no tautas ir atzīts. No šī viedokļa Musolini pareizi apzīmē fašistisku valsti kā organizētu, centrālizētu autoritāru demokratiju.

Ar demokratiju šeit būtu jāsaprot autoritārās vadonības valsts augstākās varas pamatojums tautā un tautas atzīšanā. Ir demokratiskas valstis ar parlamentu un citas ar vadoni priekšgalā.

No monarchijām autoritārā vadonības valsts atšķiŗas vēl ar to, ka monarcha vara principā var tikt no tautas izvirzītām iestādēm aprobežota, turpretī autoritārās vadonības valsts vadonis ne no vienas citas tautas radītas iestādes principā nevar tikt aprobežots. Autoritārās vadonības valsts vadonis ir savā augstākā varā neierobežots ne tāpēc, ka viņš šo varu ieņem ar tautas piekrišanu, bet viņš ir neierobežojams tāpēc, ka tauta tieši viņu ir atzinusi par savu vadoni un uzticas tieši viņa augstākām personiskām īpašībām un atbildības sajūtai. - Autoritārā vadonības valsts iekārtā nevienai tautas izvirzītai iestādei vai personai nav tiesību ierobežot vai traucēt vadoni valsts vadīšanas darbā. Ja tauta ir uzticējusies vadoņa intuīcijai, spējām un rīcībai, tad vadonim savukārt ir tiesība ari prasīt, lai neviens viņa spējas, intuīciju un rīcību netraucētu. Arī pati tauta nevar vadoni aprobežot, jo vadonis savā būtībā ir neaprobežojams, tauta var tikai viņam vai nu kā vadonim pilnīgi uzticēties, vai ari viņam neuzticēties un viņu par vadoni neatzīt. Autoritārās vadonības valsts vadoņa principiāla aprobežošana iznīcina pašus autoritārās vadonības valsts iekārtas pamatus.

 

Latvija - pārākā vadonības valsts

Alnis pieskaras indivīda un valsts attieksmēm un citē Musolini: "Runāt par liberālismu nozīmē runāt par individu, bet runāt par fašismu nozīmē runāt par valsti" un vācu teorētiķi Kriecku, kas darbā "Nationalpolitische Erziehung" raksta: "Viena otrai pretī nostājas divas personības uztveres, no vienas puses liberālā, racionālā, individuāli brīvā pilsoņa, un no otras - ticošā, aktīvā, heroiskā pilsoņa, kas dzīvo savā pienākuma apziņā valstij un kalpo un uzupurējas valstij."

Šāds pretnostatījums Alnim šķiet nepareizs un dibināts uz autoritārās vadonības valsts sajaukšanu ar absolūto monarchiju vai autoritāro valsti vispār. Vismaz latviešu vadonības valsts nestrādā vācu vai itāliešu garā.

Citētie autori lietojuši nepilnīgu vadonības valsts definīciju. Autoritārās vadonības valsts vadonim neapšaubāmi pieder tiesības piespiest katru pilsoni netraucēt un neaprobežot visu valsts vadīšanas darbā, bet nekādā ziņā nevar runāt par plašu pilsoņu tiesību ierobežošanu vai pat atņemšanu. Vadonības valsts ir ieinteresēta savu pilsoņu spēcīgā un harmoniskā individuālā attīstībā - tāpēc arī autoritāras vadonības valsts, pie kādām pieskaitāma arī Latvija, atzīstamas par tiesiskām valstīm, kā to pareizi uzsvēris mūsu tieslietu ministrs H. Apsītis. Monarchija un parlamentārisms sekmē individa verdzību. Tikai autoritārā vadonības valsts iezīmējusi jaunu, īstu un pareizu ceļu vispilnīgākai individa brīvībai. Tā vienīgi prasa visu indivīdu labprātīgas to savu brīvību un tiesību daļas deleģēšanu vadonim, kuŗu realizēšana no paša indivīda puses varētu novest visu sabiedrību pie anarchijas un padarīt individus atkal nebrīvus.

No autoritāras vadonības valsts augstākās varas nesēja īpatnējā, dziļi individuālā stāvokļa valstī tālāk izriet, kā tiešs viņa varas neaprobežojamības secinājums ir viņa varas nedalāmība. Autoritārās vadonības valsts vadonis ir reizē augstākais likumdevējs, augstākais administrātors un augstākais tiesnesis valstī, jo vadoņa augstākās varas dalīšana nozīmētu reizē ar to arī viņa varas aprobežošanu. Vadonis var sev organizēt plašu uzticamu palīgu kadru, bet viņam pašam tomēr paliek izšķirīgais vārds visos valsts dzīves jautājumos.

Vēsturiski modernā vadonības valsts iekārta izveidojās kā spontāna reakcija pret parlamentārisma trūkumiem, tāpēc tā sastopama reti tīrā, konsekventā veidā, bet biežāki ar piejauktām tādām vai citādām vēsturiskām parlamentārisma paliekām, kā, piemēram, it kā uz partiju pārstāvniecības pamatiem organizētais reichstags Vācijā un fašistu partija Itālijā, Kaut arī šīs partijas ir vienīgās visā valstī, taču tās ir un paliek tikai partijas. Parādība, ka vienas partijas institūts tiek padarīts par valsts institūtu, jāatzīst par dziļi nepareizu un vadonības valsts idejai pretī runājošu. Vēsturiskais izskaidrojums šo partiju pastāvēšanai minētajās valstīs ir tas, ka tieši šīs partijas sagrāva parlamentārismu un organizēja jauno vadonības valsts iekārtu. Latvija, varbūt tāpēc, ka te jaunā iekārta tika ievesta no ārpus partijām stāvošas valsts aizsardzības organizācijas, kuŗā ņēma dalību visplašākās tautas masas, šinī ziņā stāv nesalīdzināmi tuvāk vadonības valsts ideālam nekā augstāk minētās valstis.

Summējot - autoritāra vadonības valsts ir valsts, kas pieskaitāma to valstu grupai, kur augstākās varas nesēja vara tieši bazējas uz tautu un uz visas tautas atzīšanu un atbalstu to valstu grupai, kur augstākā valsts vara organizēta visu valsts iedzīvotāju nogrupējumu samērīgai apmierināšanai un kur augstākā vara nav ne aprobežojama, nedz dalāma. Autoritārā vadonības valsts ir solis tuvāk ideālajai valstij, bet tas attiecas tikai uz autoritāro vadonibas valsti viņas tīrā, ideālā veidā. Latvija tādēļ, ka tanī autoritārā valsts iekārta tika nodibināta daudz vēlāk nekā citās tās kaimiņu zemēs, un ka tai tāpēc bija iespējams izsargāties no daudzām tās kaimiņu kļūdām un varbūt arī pateicoties savam nosvērtajam un savu laikmetu dziļi izprotošajam Vadonim, šinī ziņā ieņem izcilu vietu un stāv vistuvāk vadonības valsts ideālam. Tā izvirzījusies pārējām valstīm par ceļa rādītāju, un agrāk vai vēlāk pārējās autoritārās vadonības valstis, kas pašlaik atrodas vēl dažādu vēsturisku tradiciju varā, būs spiestas iet pa to ceļu, kādu ar savu piemēru norādījusi mazā Latvija. Šis ceļš iet uz pilnīgu parlamentārisma tradiciju iznīcināšanu, ievedot valsts varas nedalāmības un neaprobežojamības principu. Šis ceļš ir tas, ko prasa no mūsdienu valsts civilizācijas un kultūras straujais progress.

Tautas, kas iepazinušās ar parlamentārisma trūkumiem, nenovēršami pēc ilgākiem vai īsākiem meklējumiem nonāks pie autoritārā vadonības principa kā pie vienīgā pašreiz cilvēcei pazīstamā dabiskā un loģiskā parlamentārisma aizstājēja. Modernie laiki prasa spējīgu, enerģisku un norūdītu vadoni, tāpēc vienīgais īstais un pareizais ceļš, kas ved tuvāk ideālajai valstij mūsu modernās civilizācijas laikmetā ir autoritārā vadonības valsts. Tās savrups, grūti atrisināms jautājums ir - valsts satversme, kas noteic vadoņu maiņu, kas atrod jaunu vadoni pēc valdošā nāves. Šo satversmi savlaicīgi radis! saka cand, jur. A. Alnis 1939. gada augustā.

 

Kommentāri

Šeit augstāk publicētais ar pāris izņēmumiem, savelkot kopā fragmentus, ir raksta autora oriģinālteksts, izrakstīts no minētajiem mēnešraksta "Sējējs" numuriem. Īstenībā tam nekādu kommentāru nevajag. Ja tos tomēr pievienoju, tad tikai tādēļ, ka dzīvojam citā laikmetā un mums šodien jāatbild uz jautājumiem, kas nebija aktuāli tai laikā, kad raksts uzrakstīts.

Tā kā šis raksts publicēts vaditājā izdevumā, tas neapšaubāmi atspoguļo oficiālo autoritārās Latvijas ideoloģiju.* Raksta ievadījumā autors saka, ka valsts dzīvē un polītikā "tikai daudz vēlāk, kad jaunās formas ir nostabilizējušās un praksē izveidojušas savus institūtus, nāk valsts tiesību teorētiķi un mēģina atrast šo formu juridiskās konstrukcijas un iespiest tās zināmā sistēmā", Sacītais pilnā mērā attiecas ari uz A. Alņa rakstu.

Kā no satura redzams, autors šeit runā par autoritārām vadonības valstīm kā sava laika modernākajiem valstu veidojumiem vispār, ne tikai par Latviju vien. To pašu norāda arī pieminētie "izcilus spējām bagātie polītiķi", kas "apveltīti ar nelokāmu gribu un gaišu raksturu" - to starpā Musolini un Hitlers. Latvija ir tikai parākā vadonības valsts šajā plejādā.

Alnis ir cand. jur. , tātad iizrakstītais ir akadēmiķa raksts. Nav nozīmes analizēt šī raksta kuriozitātes un aloģismus - tāpat kā citās autoritārās valstīs, arī šeit ir rotaļāšanās ar terminiem, nepasakot to īsto nozīmi un jēgu. Pats par sevi saprotams ir arī tas, ka rakstā nav pieminēta drošības un slepenās policijas un līdzīgu "aizsardzības organizāciju" loma, panākot tiesību deleģēšanu vadonim. Tās ir lietas, par kurām visu valstu totālitāristi klusē.

- Vai šādu faktu atklājumi kaitē mums cīņā par latviešu tautas tiesībām un par Latvijas neatkarību?

Meli un nepatiesības vienmēr kaitē - taisnai lietai nekaitē patiesība. Latviešu tautai neviens nevar atņemt tiesības cīnīties par tās locekļu - un līdz ar to visas sabiedrības, tautas - brīvību, vismazāk šās tiesības var apstrīdēt otra vadonības valsts, kas turklāt ar militāru pārspēku okupējusi pirmo. Komūnistiskā vadonības valsts, kaut arī - pēc A. Alņa ieskatiem vadoties - "mazāk progresējusi", jo tajā palikuši "parlamenta rudimenti", nevar būt Latvijas politiskās vēstures kļūmju labotāja. Šis uzdevums ir latviešu tautas pašas uzdevums. Bet mums jāzina, kur mēs stāvam. Mums jāzina, kas ir mūsu cīņa un centieni. Divu autoritāru vadonības valstu sadursmē mums ir tikai iespēja pazaudēt, cīnoties par cilvēka tiesībām un taisnību mums ir iespēja uzvarēt.

Mēs nevaram ironizēt par "tautas demokratijām", kādas tās ir šodien un akceptēt pašu "tautas demokratiju", kāda tā bijusi. Bieži mēs to darām gan tikai tāpēc, ka gribam attaisnot savu pagātni un Latvijas godu, un tāpēc, ka šāsdienas situācijā mums mūsu autoritārais laiks - kā tas ari bija - liekas tomēr labāks par šāsdienas citas valsts uzspiesto. Diemžēl, bet varbūt paldies Dievam, mēs nevaram būt nekonsekventi. Vācu tautai neviens neapstrīd tiesības kārtot savu nākotni pašai, - atskaitot komūnistiskās vadonības valstis, arī mūsu tautas dabiskās tiesības neviens neapstrīd un neapstrīdēs tāpēc, ka mums sešus gadus bijusi autoritāra iekārta. Šim jautājumam vajadzētu būt skaidram.

Ādolfs Šilde savā jaunākajā grāmatā ** citē Dr. H. Veinkaufu, Rietumvācijas federālās augstākās tiesas prezidentu, kas 1957, g. 22, novembri teicis cita starpā: "Resistences tiesības prasa visu cilvēku... Tādēļ jautājumu par resistences tiesībām nevajadzētu izslēgt no atklātām pārrunām. Mēs neko neiegūstam, tās noklusēdami un no šī jautājuma izvairīdamies. Vācija var būt lepna ar saviem pretestības kustības cīnītājiem. Var apsvērti teikt: tie bija šīs nācijas dižākie. Tuvu sabrukumam tie palīdzēja glābt vācu tautas godu. Mēs varam godināt šo cīnītāju piemiņu, atzīstot tās tiesības, par kuŗām tie cīnījās. Viņi nebija tiesību pārkāpēji, bet to īstenotāji dzīvē,"

Latvijas valsts vēstures atklāta, kritiska un godīga izvērtēšana ir darbs latviešu tautas labās slavas un nācijas goda labā. Ja nepieciešams, tas ietveŗ arī resistences tiesības pašreiz. Cilvēki, kam nācijas gods ir augsta vērtība, no šīm tiesībām neatteiksies.

 

 

 

* Bij. Latvijas radiofona darbinieks Jānis Rudzītis referātā jaunatnes dienās Vesterosā, Zviedrijā, 1.4.1961. : "Sējējs... šī žurnāla uzdevums bija paust oficiālo ideoloģiju".

** Ādolfs Šilde, Važu rāvēji, Imanta, Kopenhāgenā, MCMLX. Šilde šeit citē Veinkaufa referātu "Ueber das Widerstandsrecht".