Herberts Sils

1896

no cikla „Dēli un tēvi”

 

Pirmās latviešu gleznu izstādes dalībnieki etnogrāfiskā izstādē 1896. gadā. No kreisās sēž: J. Rozentāls, A. Baumanis, Ā. Alksnis, J. Valters un S. Birnbaums. Stāv: P. Balodis un V. Purvītis.

Lai rakstītājs saprastos ar lasītāju, nepietiek, ka abi „pārvalda” vienu un to pašu valodu. Vārdiem ir saturs, nozīme, kas katram no mums ir vairāk vai mazāk citāds. To nosaka vecums, pagasts – kuŗa skolā sācis iet, autori – kuŗus cienījis pēc tam, lielpilsētas strāvojumi tagad u.t.t.

Ar vārdu sakot, būtu jāsaskaņo pagātnes. Tā kā tas ir mūža darbs, tad izveidojas vieglāka un praktiskāka attieksme: saskaņo nākotnes! Tas nozīmē: vienādas programmas „mūsu grupā” atļauj mums vienam otru paslavēt neatkarīgi no dzīves faktiem. Kā redzēsim, kādreiz tas nemaz nav bijis par ļaunu (jālūkojas distancēti!)

Te arī izglītība neveicina neko, vairāk zināšanu nepakalpo skaidrībai, ja ļaudis mīl dzirdēt atbildi vienā sauklī, ar noteiktu jā un nē. Šī „īsā kursa” gudrība ir t.s. vienas grāmatas lasītāja skaidrība. Runās par „ilgām pēc skaidrības”, šīs dažādās pieejas patiesības meklējumiem, liekas, netiek šķirotas.

Kopš katrs aistētisks pārdzīvojums (radītāja un baudītāja) ir ļoti personiska lieta, dabiski, radusies pārliecība, ka viss ir gaumes lieta, resp. kritika beznozīmīga.

Nu atliktu it kā gaidīt, ko „laiks” vēsturē izšķiros. Pirmkārt, ir taču reizēm bijis jāgaida 200 un vairāk gadu, ko nevaram sagaidīt.... Otrkārt, šis t.s. vēstures spriedums arī nav nekas objektīvs, tas taču tāpat ir cilvēku vērtējums , kas padots uzskatu un kaislību maiņām cilvēkos, un atzīšana vai neatzīšana notiek tikai šo maiņu gaismā. Tā ļaudis, kas it kā toreiz sprieduši galīgi aplam, nav nekādi ģeķi, kaut arī mēs tādi varam likties citiem nākamajos gadsimtos. Gudri mēs jūtamies pašreiz, un tas arī viss.

Laiks pārvērš arī pašus darbus, – sevišķi freskas, tāpat pavirši nostrādātas eļļas gleznas (akvareļi un grafikas izturīgākas). Reizēm nomelno un iznīcina pavisam, citreiz – pagaidām – apmaigo, saliedē asumus, it kā apgaro. Mēs tās redzam citādas un – citādi, ar jaunu, ar citu „prāta aci” nekā gleznas taisīšanas laikā.

Modernie ļaudis bez žēlastības izrauj vecmeistaru darbus no to oriģinālās apkārtnes un apgaismojuma, kam tie bija speciāli pielāgoti.

Visu to papildina apskaužamais vieglums, ar kādu – bez redzamām grūtībām – rakstītāji par mākslu lieto tādus vārdus kā, piem., māksliniecisks, latvisks, dziļš, skaists u.t.t. Tie ir termini, par kuŗiem aistētikā, vienā no filozofijas pieciem plauktiem, ir biezi nenobeigti sējumi. Bieži liekas, ka „stostīšanās” šajos jautājumos būtu drīzāk nopietnības pazīme. Izbrīnu rada fakts, ka neviens mūsu vēstures filozofs nav pieminējis metodes trūkumu definītīvai pačalai, piemēram, par latviskumu mākslā. Mums ir tik daudz akadēmiski izglītotu ļaužu, bet līdz šai dienai nav parādījies neviens kaut cik nopietns darbiņš par šo jautājumu.

Traucē arī tas, ka mums nav izstrādāta tēlotāju mākslu technisko un filozofisko terminu paskaidrojumu vārdnīca, kas – lai cik nepilnīga – dotu cerību technisku paskaidrojumu (recenzijās jo sevišķi) vienveidībai. Kopš grāmatas par tēlotāju mākslu latviešu valodā iznāk gandrīz vai vienīgi Rīgā, liekas, tas būs turienes latviešu uzdevums.

Paradoksālā kārtā šī situācija jo brīvāka, – jo nepilnīgāka, chaotiskāka, jo uzliek slogu –lielāku atbildību nevien darbos, arī runās. Un ja ne nu katram, tad vismaz – t. s. galotnēm.

Smieklīga kādreiz likās angliskā prasība pēc kravatēm un melnām kurpēm bērēs un citās svinīgās, respektējamās vietās. Nu esam tik tālu, ka muzejus jau apmeklē peldkostīmos (Sidnejā). Liekas, labi vien būtu, resp. atkristu sieviešu līdzšinējās rūpes par nepūderēta deguna spīdumu gleznas virsmas spogulī, vai sagriezušos zeķi. Un tomēr, tas veids, cik nelaimīgi un citreiz ļoti laimīgi, šie ļaudis raugās apkārt, apliecina tikai antiaistētisma vilni, kuŗa mugurā sēž šīs pludmaļu brīvās masas.

Tā ar mūsu piekrišanu „Lielais brālis” – reklāmas šefs domā” mūsu vietā un dara to tik veikli „pa prātam” mums, pa spalvai, ar tādu komfortu, ka ir mīļš padomdevējs arī mākslā. Mākslā, kas atmaksājas, protams – ne tikai „galeriju” īpašniekiem, bet arī gleznošanas piederumu fabrikantiem: jo rotaļāties antiaistētiski var katrs... Dažbrīd rodas ķecerīga doma; nez’ kāda gan izskatītos, piemēram „šacha māksla” pilnīgi brīva un citas taml. ačgārnības.

Vecas inerces gaitā tēvi gan vēl noņurd par vietējās preses un sabiedrības vieglprātību, bet 15 gadi bēgulībā nav īsais cēliens. Māju iekārtas, apģērbi u.t.t. pamazām iekļaujas vietējā modes „karnevālstilā”, un mazie mīluļi latviskā un glītā Mazputniņa vietā cītīgi lasa lēto Chucklers Weekly, ko izdod pasaules „disku”, filmu un „komiķu” tirgoņi. Šinī izdevumā nav nevienas dzejiskas, aistētiskas rindas vai līnijas! Tur ir Debijas un Edija „afēra” (man pagadījās vecs numurs!), M.M. izmēri, fotomūzikas ģēniji (burtiski) ar ģitāru... u.t.t. Tas vēl nebūtu nekas („arī mēs tā kaut ko lasījām...”), ja pēcāk skolā vai darba vielā būtu iespēja tikties ar citāda gara ļaudīm. Diemžēl, šī sistēma ir totāla, sākot ar universitātes profesoru, kas kūko pie TV, un beidzot ar fabrikas strādnieku, kas dara – to pašu. „Presē” viņi abi izlasa pēdējo lappusi: Krikets, Futbols, Zirdziņi! Tas nav „starp citu”, nē.

Vēl nevienā tumsonības vai apgaismības gadsimtā nav apliecināta tāda antiformas, antiromānu, antigleznu, antiaistētisma tendence. Ka vitalitātei bija (šādā veidā?) jānāk un jāatslogo nabaga cilvēka gara nomāktība no augstkultūras smalkumiem, ir bijis paredzēts, bet tas ir cits jautājums – par motīviem, iemesliem u.t.t. Ja nu gleznās izteicas mūsu modernās dvēseles „vibrācijas”, tad nebrīnīsimies – kādas tās ir savos simbolos un izvedumā.

Vai atkal vainosim cionistus, sociālistus, freudistus un nezko – tikai ne sevi? Varbūt tāpēc tikai vaimanāšanu, Žēlošanos, apmāšanos šinī lietā varētu nosaukt par „Dieva kaitināšanu”. (1)

*     *
 

*

 

V. Purvītis. Studija

Fedders. Pagalmiņš ap 90. gadiem

 

Aktuālā dēlu un tēvu resp. paaudžu aina sākama apcerei jebkuŗā vēstures gadā. Sakarā ar šo reto, mums tuvo grupas uzņēmumu, sākšu ar 1896, kas ievērojams ar pirmās latvju gleznu izstādes piemiņu.

Šinī gadā ūsainie dēli ir sekojošā vecumā: Rozentāls 30 gadus vecs, Baumanis tāpat, Alksnis – 32, Valters – 27, Birnbaums ir vecākais no viņiem – ar 33 un Purvītis jaunākais – ar 24.

Lai kaut cik šo gada skaitļi konkretizētu, der atcerēties, ka no mūsu vidū esošajiem māksliniekiem Jaunsudrabiņam tobrīd bija 19 gadu un Kugam – 18 (Tillbergam, kas ir Rīgā – 16).

Kas tad šinī gadā notiek pasaulē? Angļu aistētu barvedis Oskars Uailds ir cietumā. Bernards Šovs vēl ir drāmas kritiķis, un viņa dzimtenē Īrijā vēl tiek sadedzināta kāda sieviete kā ragana!

Šajā gadā miruši Alfrēds Nobels un Viljems Moriss. Sākās urāna pētīšana un patentēts „kinetographs” (Méličs). Parādās Bergsona otrs lielākais darbs Matērija un atmiņa. Parīzē šinī laikā 32 gadus vecais Tuluzas Lotreks publicē pirmo litogrāfiju albumu. Gogēns ir tikko ieradies atpakaļ Tahiti salā un pūlas ap saviem dekoratīvajiem audekliem, kamēr Sezans nomokās ap figūrām savās gleznās. Impresionisti Monē un Renuārs (abi tuvu 60) dūšīgi ceļo (Norvēģija, Holande, Anglija). Tas – īsumā.

Pārskatāmības labad nu jāmin ap 1896. g. dzimušie, toreizējie zīdaiņi, kuŗu dēli pašreiz ir tādi augumā un vecumā kā min. attēlā.

Tieši 1896. gadā dzimuši gleznotājs Romāns Suta (2) un mākslas vēsturnieks Jānis Siliņš. 1895. gadā: Bīne, Kazaks, Liberts, Šveics. 1894. g.: Jānis Liepiņš, Uģis Skulme, Niklāvs Strunke. 1893. Augusts Annus un Konrāds Ubāns. Un 1897: Svemps un Tīdemanis. Cielava dzimis 1890., Grosvalds – 1891. un Tone – 1892. Vēl jāmin Eliass (1887.). Šī ir mūsu glezniecības stiprākā paaudze, tā, ko mēdz dēvēt par Rīgas skolu. Šo nosaukumu der paturēt, lai atšķirtu to no trimdas dēlu Ņujorkas – vai citas „esperanto” – skolas.

Attēlā redzamie puiši ir mācījusies un dzīvojuši cēlienā, kad sajukums mākslas izpratnē vēl nebija vispārējs. Turpretī dažādu citu, arī sociālu apstākļu un pašu mākslinieku dabas dēļ no attēlā redzamās grupas „tikai” trīs ir lielmeistari; Rozentāls, Purvītis un Valters. Pirmais mira tieši spēka gados, trešais aizklīda svešumā un kaut kā panīka modernismā. Savu gaŗo mūžu izgleznojās pa īstam un audzēkņus vairumā skoloja vienīgi Purvītis, kuŗa darbu liels vairums pazuda pēdējā kaŗa beigās.

Jāpiezīmē, ka mākslinieks žanrists P. Balodis, vēlāk dzīvodams 24 gadus „ārzemēs” – Archangeļskā par zīmēšanas skolotāju, galīgi atsvešinājās no Latvijas un agrākajiem draugiem.

 

J. Valters. Zēni

 

 

Mazās Latvijas dēliem dzimtenes ainava vienmēr bijusi mīļa, noteikti tuvāka nekā citu lielpilsētu skolām, un Purvītis ir mūsu ainavas dižmeistars, kam cienīgi vēlāk blakus nostājās Ubāns un daži Purvīša paša skolnieki .

Jūsmošana par dabas skaistumu nav pārāk sena parādība. To pa daļai radīja romantisma ēras rakstnieki un gleznotāji ar sekojošo reālismu un naturālismu. Impresionisms bija īstais ainavu virziens. Iepriekš bija veseli posmi ar bībeles un vēstures tematiem gleznās, īsti žanra darbi, kur dabai nepatstāvīga, dekoratīva nozīme.

Pirmais īstais, ievērojamais ainavu gleznotājs mūsu glezniecības vēsturē ir Jūlijs Fedders (1838.-1909.), kas studējis Pēterpilī. Par viņu astoņus gadus vecākais Kārlis Hūns, ievērojams Eiropas klases portretists un žanrists dzīvoja vēl tanī laikmetā, kad daudzi latvieši it kā kaunējās savas zemnieciskās pagātnes un sajuta cienību pret vācu pilsonisko un pseudoaristokratisko kultūru. (Par K. Hūnu, cik zināms, to gan nevar sacīt.) Latviešu garīgā dzīve tikko sāka vēl mosties, – vēl latviešiem nebija nopietnu žurnālu, laikrakstu u.t.t. , kur spētu informēt tautu par tās labāko dēlu darbību. (4)

Pēc Feddera nāves rīkošanās (mūsu izvēle rīkoties) ar dabas iespaidiem, novērojumiem dabā, ir zīmīga ar savu tendenci pakāpeniski, soli pa solim, nenovēršami atsacīties no perspektīvas, ēnām, apjomības, anatomiskas uzbūves figūrās, zīmējuma, kompozīcijas, ģeometriskas formas, formu loģikas, priekšmetības u.t.t. Beigās, pēc 50 gadiem, pāri palicis tikai krāsu zieds un faktūra (virsmas apdare).

Pirms vēl stilizācija, dekoratīvs vienkāršojums padarīja gleznu galīgi ornamentālu , pirms izzuda saturs, bija jāpanāk tāda lieta, ko sauc par latvisku žanru. Pirmais, kas savos darbos „piegrieza vērību tieši latvietim, latviešu vēsturei un latviešu gara pasaulei” bija nelaikā mirušais Rūķa aktīvists Adāms Alksnis (1864.-1897.). Gadu pēc mūsu attēla uzņemšanas māksliniekam izdarīja operāciju, kas beidzās ar asins saindēšanos un nāvi. Un līdzīgu gadījumu tik daudz!

Piecdesmit gadus vecs mira Jānis Rozentāls, vispusīgs meistars ar „cildeno artistiskumu un tieksmi uz skaidru un aistētisku, gleznas izkārtojumu”(5). Rozentāls ir pietiekami nenovērtēts lielums mūsu vēsturē.

Tikko pagājuši 65 gadi, kopš izstādē Rīgā pirmo reizi latvieši organizēti reprezentē „bauru” tautas radošo garu uz ielogota audekla un iegūst dzintarzemes „kungu” labvēlīgu atsauksmi (Rigasche Rundschau N.173, 1896.).

Jau iepriekš bija latviskas izcelsmes gleznotāji un labi; bet tikai pēc Kr. Valdemāra Pēterburgas Avīžu u.c. progresīvi nacionālu izdevumu parādīšanās radās vajadzības apziņa un drosme apvienoties savā pulciņā, ko sauca par Rūķi. „Rūķi” ir celmlauži mūsu īsajā neatkarības ideju posmā. Viņi arī ir tie, kas piedalījās min. 1896. g. latviešu etnogrāfiskajā izstādē Rīgā. V. Plutes kataloga 10. nodaļu sauc Daile, un tur minēti 10 autori. No gleznām 10 bija Rozentālam, kas – pēc liecībām – bija izcilā vietā. Pirms Rozentāls tika pie profesionālas portretu gleznošanas, viņš (kopā ar bēdu brāli Pēteri Balodi) izkrāsoja pārtikas preču veikaliem Lieldienu olas (5 kap. gabalā) un tml. pelnījās.

*

Nelaiķis A. Prande 30 gadus vēlāk (1926.), salīdzinādams Rozentāla un biedru glezniecisko bagātību ar neatkarības sākuma laika „grandiozo progresu” (proti – sava akadēmija, divi muzeji, vairākas lielas mākslinieku apvienības, pat „mākslas padome” u.t.t.) rakstīja: „Kāda nabadzība sižetos un kāds vienmuļš tukšums”. (Il, ž. N.6., 1926.).

*     *
 

*

Par mūsu glezniecības vēstures starpcēlienu sk. nāk. turpinājumā Pirmie desmit gadi ir grūtākie.

 

1. „Tautas dziesmās žēlošanās ir Dieva kaitināšana”, raksta M. Rozentāle (Akadēmiskā Dzīve N. 3, 1960.). Raksta nosaukums – Laikmetu gaume latviešu saviesīgo dziesmu tekstos.

2. R. Suta priekšlaicīgi mira Krievijā 1945. g. Atmiņas par viņu žurnālā Jaunā Gaita 28. num.

3. Konrāds Ubāns (agrāk Ūbans) ir viens no vecākajiem Rīgas mākslinieku grupas biedriem-dibinātajiem. 1945. gadā palika Latvijā, kur 1958. g. viņam izdota krāsainu reprodukciju mape ar 21 attēlu no darbiem, kas darināti starp 1932. un 1957.

4. J. Dombrovskis. Latvju māksla. 1925