DZĪVE UN DARBI
Andris Vītoliņš
SARUNA AR ALBERTU JĒRUMU
Londona, mūsdienu Bābele! Ielās drūzmējas gan tumšāk vai gaišāk melni nēģeŗi, gan dzelteni brūnganie no Rietumindijas salām, gan pelēki dzeltenie no tālās Austrumāzijas. Indieši naktskrekliem un pidžamām līdzīgajos apģērbos, ēģiptieši melnām ūsiņām un sarkaniem spainīšiem galvās, Vīnes zēnu koris īsās melnās biksēs, koši sārtiem kamzoļiem un baltām zeķēm – dažādu pasugu baltie pagaidām vēl pārsvarā. Starp tiem arī pulciņš latviešu. Kā visur citur, tā arī te dzīvo un strādā, organizējas un plēšas. Jaunieši labprāt sarunājas latviski, kaut netrūkst tādu, kas izvēlējušies mazākās pretestības ceļu un bez manāmiem vecāku iebildumiem sarunājas savā starpā angliski. Daļa tautiešu daudz runā un reprezentē, bet dara ļoti maz vai nemaz; diemžēl, daudz mazāka daļiņa runā ļoti maz vai nemaz, bet dara daudz. Nekad neesmu cienījis pirmo grupu, tāpēc uzmeklēju skaņradi Albertu Jērumu, kas nu jau vairāk nekā desmit gadus ar līdumnieka sīkstumu un neatlaidību liek kvēlot Londonas un daļēji visas Anglijas latviskās mūzikas dzīves dzirkstelei. Kas vēlas tuvāk par viņu zināt, lai uzšķiŗ Latvju Enciklopēdiju, kur arī daudz viņa rakstu par latviešu skaņu mākslu.
Atrodam kādu skotu krodziņu, kur kādā nomaļākā kaktiņā varam netraucēti izrunāties. Mani ziņkāro Jēruma domas par latviešu trimdas mūzikas tālākām attīstības iespējām.
Traki smags jautājums, atrūc dobja balss, domīgajos sejas vaibstos iezogas it kā skumjas. – Maz iespēju. – Piere savelkas grumbās, biezās acenes aizsedz drūmāku ēnu. – Ļoti svarīgi, kā pati sabiedrība uz šo jautājumu reaģē. Mūzika rodas tikai tur, kur ir tai nepieciešamā vide. Neatkarīgās Latvijas laikā Rīgā mums bija sava opera, savs radiofons u.t.t. Varējām atskaņot lielus skatuves un simfoniskos darbus. Trimdā šādas iespējas nav. Daudz gan prātots par iespiešanos patvēruma zemju mūzikas dzīvē. Līdzšinējā pieredze diemžēl rāda, ka tas tikpat kā neiespējams. Igauņiem, piemēram, ir Stokholmā lielisks Eiropas mēroga skaņradis Tubins, kam līdzīga mums nav. Zviedru sabiedrībā viņš tomēr tikpat kā nav pazīstams! Atliek vienīgi kamer- un vokālā mūzika. Būtu ļoti ieteicams it bieži sarīkot latviešu jaundarbu koncertus ar labākajiem latviešu un cittautu atskaņotājiem. Kādreiz to spējām Londonā. Ap 1949.-1952. g. tur ik gadus rīkojām 4-5 koncertus ar latviešu mūziku. Piedalījās čellists Jānis Ozoliņš, dziedone Marija Vintere, kā arī dažs labs izcils angļu mūziķis. Angļu prese par šiem pasākumiem rakstīja daudz un visai atzinīgi. Svētīgi būtu, ja ko tamlīdzīgu varētu atdzīvināt gan Londonā, gan citur. Tāpat absolūti nepieciešams izdot latvisku klavieŗu spēles skolu pašiem iesācējiem. Te nu organizācijām būtu jānāk talkā. Beidzamais laiks tām izbeigt bezvērtīgus sarīkojumus tikai pašas rīkošanas dēļ. Mums pārāk daudz organizāciju, bet pārāk maz satura, kas attaisno to esmi. Jāsamazina sarīkojumu skaits, bet jāceļ to kvalitāte.
Esam mazliet novirzījusies no temata. Iejautājos tāpēc, kādas Jēruma domas par latviešu mūzikas nozīmi latviskās trimdas pastāvēšanā. –
Izšķirīga nozīme. Gan Andrejs Eglītis sūdzas, ka māksla tiekot degradēta tikai par līdzekli latviskās trimdas dzīvības uzturēšanā. Lai šo dzīvību uzturētu, mums jāizlieto visi līdzekļi. Vecākā paaudze pamazām izmirst un pagurst. Lai latviskā trimda pastāvētu, nepieciešamas dzīvīgas pašdarbības vienības–koŗi, teātŗi, tautisko deju grupas un taml. Īpaši koŗos jāmēģina arvien vairāk iesaistīt jaunatni – no vecajiem labus koŗus vairs neizveidot. Galvenā grūtība – korī jāieaug. Nereti šo jauno ieaugšanu apgrūtina veco koristu uzpūtīgā izturēšanās. Panākt visu koristu kopēju solidāritātes sajūtu ir koŗa vadītāju un apzinīgāko dziedātāju svarīgākais uzdevums. Diemžēl, nav nekādu patentētu recepšu, kā to panākt. –
Gribas zināt, kādas dziesmas Jērums atzīst par piemērotākām trimdas koŗiem. Izdzēris malku alus un brīdi padomājis, viņš turpina lēni, mierīgi, gandrīz vai rezignēti: – Labākā atbilde rodama nupat kā izdotajā Reitera monogrāfijā – neņemt grūtākas dziesmas, ko kori var izdziedāt. Mazam korim ar apm. 30 cilvēku, bet labu balsu kvalitāti, būs pa spēkam gandrīz vai visa mūsu koŗu literatūra, kā piem., Zuikas vīru koŗa ziedu laikos pirms apm. 5 gadiem. Lielisko otro basu dēļ, kam intonācijas nostiprināšanai milzu nozīme, ahromatiskie pustoņu gājieni tiem nekādas grūtības vairs nesagādāja. Ja ir liels koris ar apm. 70 dziedātajiem, kā piem., „Dziesmu vairogam” Kalamazū, var dziedāt it grūtas dziesmas, kaut arī visu dziedātāju muzikalitāte nebūtu pārāk augsta. Visgrūtākais stāvoklis nelieliem koŗiem ar 30-40 dziedātājiem ar necilu balsu sastāvu. Diemžēl, tāda ir lielākā daļa mūsu trimdas koŗu. Te nu vienīgā izeja izraudzīties vieglākās Melngaiļa vai Vītola dziesmas. Daža laba Norviļa dziesma šinī sakarībā arī nav zemē metama. Pārāk maz dzied tautasdziesmu, kaut visos koncertos tām milzīga atsaucība. Ļaužu sirdis tomēr jāiesilda. –
Jo kupls un vērtīgs mūsu tautasdziesmu apstrādājumu klāsts. Vaicāju Jērumam, kādus darbus viņš uzskata par vispiemērotākajiem trimdas koŗiem.
– Graubiņa, kā arī Ābeles lielākie darbi būs caurmēra koŗiem par grūtiem. Visvairāk laikam varēs izmantot Melngaiļa sabalsojumus. Varētu ieteikt arī Alfrēda Kalniņa, Voldemāra Ozoliņa un it īpaši Volfganga Dārziņa darbus, kas reizē ir ļoti pateicīgi, viegli iemācāmi, bet arī augstvērtīgi. Labākais piemērs šķiet „Ar brālīti dancot gāju” un „Rotaļa”. Latviešu skaņražu jaunākajai paaudzei te paveŗas plašs un maz izmantots darba lauks. Tautasdziesmu apstrādājumiem piemēroti gandrīz vai visi mūzikas stili, arī 20. g.s. modernismi. Vienīgi jāizvairās no 19. g.s. romantisma un tā audžu bērna franču impresionisma, kuŗu skaņu krāsu izcelšana, balstoties uz melodisko līniju un formu galīgi neiederas skaidrajā, lakoniskajā tautasdziesmu pasaulē. Cita starpā, pavisam lieliski apstrādājumi gan solo balsij, gan klavierēm ir Tālivaldim Ķeniņam un nupat pieminētajam Volfgangam Dārziņam.
Saruna neatvairāmi novirzās no latviešu koŗiem un koŗu mūzikas uz pašiem skaņražiem. Tā kā Jērums pats arī aprakstījis ne vienu vien nošu lapu, viņš principiāli izvairās vērtēt kollēgas. Taču vienu otru atziņu viņš neliedz.
– Ļoti cienīju Jāņa Mediņa trimdas stilu. Flautas sonatīna meistardarbs, tāpat kā svīta čellam un klavierēm. Grūti iedomāties ko skaistāku kā dziesmu ciklu „In signo Domini” vai „Zem augstiem kokiem”. Tālivaldim Ķeniņam līdz šim labākais darbs liekas grandiozi uzrakstītā Čella sonāta. Volfgangs Dārziņā ļoti attīstījies beidzamajā laikā. Ļoti laba otrā sonāta un svīta klavierēm. Daudz labu interesantu solo dziesmu Eduardam Šēnfeldam, taču to klavieŗu pavadījumi pa spēkam tikai teicamam pianistam. Beidzamos gados jo interesantu attīstību parādījis Helmers Pavasars. Viņa „Rīts” vai visai skaistā „Klusās dienas brīnums” ir arī trimdas koŗiem izdziedamas.
Vēlos zināt, kādi Jēruma uzskati par mūsu skaņražiem okupētajā dzimtenē.
– Bēdīgi. Marģers Zariņš kādreiz rakstīja it veikli, tagad nelabi atšālējies. Jānim Ivanovam bija interesants attīstības posms no 4.-6. simfonijai. Pēc Ždanova nostrostojuma, diemžēl, viņš atkal sāka komponēt gaužām gaŗlaicīgi. Žilinskis viens vienīgs bēdu stāsts. Ļoti spēcīgs talants Aldonim Kalniņam. Režīma nosprausto robežu ietvaros viņš raksta patiešām izcili. Lai radītājs mākslinieks varētu attīstīt visas savas iespējas, valdībām viņš jāliek mierā. Cita lieta, ja skaņradis pats sevi ierobežo. Bartoks rakstīja savu „Mikrokosmos” paidagoģiskā nolūkā, bet kas par ģeniālu darbu, tāpat kā Britena „Let us Make an Opera”!
Mani ziņkāro, ko Jērums domā par lielajiem mūzikas klasiķiem un mūsdienu modernistiem.
– No vecmeistariem vistuvākais man J.S. Bachs. Ļoti patīk Bēthovena beidzamie stīgu kvarteti, kā arī 8. simfonija, bet ne 9. un 5. No vēliem romantiķiem visvairāk saista Vāgners, it īpaši viņa „Parsifals” vai „Tristans un Izolde”. Šēnberga 12 toņu stils faktiski tas pats Vāgnera un Mālera romantisms. Nekādu principiālu iebildumu pret 12 toņu sistēmu man nav – tā tikai izteiksmes līdzeklis, bet ne pašmērķis. Rezultāts atkarīgs vienīgi no skaņraža talanta, ne no lietotās sistēmas. Atbaida Šēnfelda skolnieka Albāna Berga daudz izslavētais „Voceks”. Ne pati mūzika, bet teksta bezjēdzīgā rakņāšanās pa cilvēka zemapziņu. Pretīgi šīs operas nožēlojamie radījumi, kuŗus par cilvēkiem vairs nevar uzskatīt. Pamatīgi esmu izpētījis elektronisko un konkrēto mūziku. Manuprāt te vairs nav runa par mūziku, bet gan par efektiem. –
Man vēl pāris papīra loksnes neaprakstītas, tāpēc iejautājos par Jēruma paša skaņradi.
– Gandrīz visu, ko uzrakstu, esmu iepriekš izdomājis galvā un uz instrumenta izmēģinājis. Tieši uz papīra nerakstu gandrīz neko. It bieži no agra rīta pastaigājoties ienāk prātā kāda muzikāla doma, kas prasīt prasās pēc atrisinājuma. Daba mani neietekmē nemaz – esmu dzimis laucinieks un pārāk pieradis pie tās. Visbiežāk ierosmi man dod noskaņas un izjūtas. Kompozīcijas techniku apguvu pie Jāzepa Vītola. Ilgi cīnījos, lai atbrīvotos no Skrjabina ietekmes. Patlaban rakstu mēreni modernā stilā. Ir tur kas no Honegera, ir no Bendžemina Britena. – Atzīstu, ka skaņradim jāpārvalda visas mūzikas formas. Taču arvien ir kāda nozare, kas padodas labāk vai sliktāk. Hindemita vokālie darbi, piemēram, skan instrumentāli, kamēr Britena instrumentāldarbi pārpilni vokāli dziedošiem posmiem. Vissvarīgākais mākslā man tomēr šķiet visu tās sastāvdaļu līdzsvars. Nav tikai meldija, tikai ritms vai tikai skaņu krāsas kā, piem., Debisī, kas tāpēc arī nevar mēroties ar J.S. Bachu. –
Pildāmspalva izrakstīta, vakars pienācis. Laiks atvadīties no Jēruma un mazā skotu krodziņa. Ir atkal Londonas ielas ar sarkanajiem divstāvu autobusiem, neskaitāmām reklāmu ugunīm, ņirbojošo ļaužu jūŗu. Vai spēsim tajā nepazust? Spēsim, ja mazāk runāsim, vairāk darīsim!
