Pēteris Ērmanis
KVINTETS
Kārlis Ābele jun., Inārs Brēdrichs, Ivars Lindbergs, Gundars Pļavkalns un Eduards Silkalns, KVINTETS, Salas apgāds, 1961. g., 130 lpp., Ivara Lindberga vāks
Mintauts Eglītis, pats, diemžēl, kā rakstnieks apklusis (cerēsim, tikai pagaidām), rosīgi iespiež un izdod citu grāmatas, arī šo antoloģiju. Austrālijas latviešu rakstnieki (atskaitot Jāni Sarmu, pašu vecāko) vispār ir, tā sakot, pasaule par sevi, publicējas tikai Austrālijas Latvietī un reizēm Jaunajā Gaitā. Lai minam tādus īpatņus kā mākslas teorētiķi Herbertu Silu un dzejnieku Raitu Birkmani, kas varbūt arī varētu būt pārstāvēts šai grāmatā - tad būtu Sekstets. Bet Birkmanis tomēr pieder jau citai paaudzei.
Pieci Kvinteta dzejnieki visi dzimuši 30. gados, Latviju atstājuši vēl zēnu gados, Ābele un Silkalns pat agrā bērnībā. Īstu Latvijas motīvu viņu dzejā nav, tikai Brēdrichs (vecākais no viņiem) skumst, ka nav īstu Jāņu. Arī Austrālijas daba nav sevišķi viņus ierosinājusi, vairāk lielpilsētas. Visi pieci visumā uzticīgi klasiskās formas tradicijām, nav tādu "dadaisku" vārdu virknējumu kā, piem., Mierkalnam dzejolī Bāka. Ekstravagantākais no pieciem ir Brēdrichs, kaut vai dzejolī Kubiski, interesanti atkārtodams rindas, vārdus grozot cilā kārtībā.
Nav šiem dzejniekiem arī Mierkalna gaišās gavilēšanas (Mīlas universs), nav Saliņa smaidīšanas, ne Krēsliņa sirsnības, sava saskaņa varētu būt ar Linardu Taunu. Grāmatā dominē smeldze, nopietnas pārdomas.
Grāmatu ievada nelieli Jāņa Sarmas priekšvārdi, kas ir jauks piemērs, cik labi vecāks dzejnieks tomēr spēj saprast jaunos. K ā r l i s Ā b e l e, kaut arī ļoti jauns, nopietns un dziļš mīlas dzejolīšos savu īpatnību sevišķi neizpauž. Pavisam cits iespaids par gaŗākajiem dzejoļiem (Vilcienā sauciens, īpaši Šaubas). Dzejnieks apliecina: "Mēs esam šaubītāju paaudze" un jautā: "Kam lai ticam? Vai vispār kam lai ticam?" Atmirdz gan atmiņa par gaišu laimes dienu turpat Austrālijā, bet "Šādi mirkļi ir reti", atzīstas šis hamletiskais šaubu gars.
I n ā r s B r ē d r i c h s nemierīgākais, gleznās un izteicienos "nerātnākais", varbūt arī spilgtākais no pieciem, kaut arī neaiziet Soduma galējībās. Brēdricha dzejā gan kaislība, gan dzidra sajūsma, gan izmisums, gan arī līksme. Tumšajam dzejolim Plaisa ("Reiz varbūt kaut kur sapūsim blakus") seko prieka dzejolis Pēc. Pavisam īpatnējs Brēdricha Matīsiņš, ne tāds kā Līventālam vai Porukam (dzejolī, kuŗā sastopam bodlerisko vārsmu "Un tavi leknie lieli izvērtīsies maitā"). Liekas, cik Ābele nopietns, tik Brēdrichs smīnīgs, ja ne ņirdzīgs. Bet viņa īpatnība, tematu izvēle īstenībā plaša, ko liecina, piem., dzejoļi ar vēstures vielu, kuŗu šeit nav. Cerēsim kādreiz sagaidīt Brēdricha paša grāmatu.
Arī I v a r a m L i n d b e r g a m, kas zīmējis šai grāmatai vāku, netrūkst drūmuma; viņš "beŗ pelnus no sirds un meklē ogles." Bet viņa dzejā redzama vieta sievišķībai, mīlas izjūtām. Un padzirkst mīlas svētlaime, kaut vai izjustajā Dzejnieka meitenes dziesmā. Izteiksmē Lindbergam droši tverti, "trāpīgi" salīdzinājumi, konstrukcijā dzejoļi īpatnēji. Ironija, kas tuvojas traģikai, visvairāk dzejoļos Balle un Kapsēta un gājējs.
G u n d a r s P ļ a v k a l n s likās Lindbergam tik tuvīns rads, ka es domās viņus apzīmēju par dvīņiem, par "dioskūriem." Nu, kad viņu dzejoli blakus, plašākā izlasē redzama atšķirība. Lindbergs varbūt straujāks, Pļavkalns lepnāks, vientuļāks. To liecina dzejoļi Vienaldzība, Aizejošais un divējādi raksturotais Ārpusnieks, it kā autora pašportrets. No šiem pieciem Pļavkalns īpaši iemīlējis klasiskās noteiktas formas. Izlasē nav neviena dzejoļa brīvajā ritmā vai lauzītā prozā. Pļavkalns pārvalda sonetu, tercinas, ir arī kāda kancona. Kad Ieva Prīmane ļoti savdabīgā vēstules veidīgā recenzijā pārmeta Dz. Freimanim pieķeršanos vecajām formām (JG 28. num.), Pļavkalns (Jaunajā Gaitā) Freimani aizstāvēja. Mīla Pļavkalna dzejoļos retāka, traģiskāka nekā Lindbergam. Bet lepnais Ārpusnieks otrā dzejolī gaišāks:
Ja satrunēs un sabruks daudzi balsti,
Vēl meklēs alkas brīnumaino valsti.
Cits dzejolis izskan: Un mirdzēs gars, kas tagad pamests rūs.
E d u a r d s S i l k a l n s šeit neievietotos dzejoļos, cik gadījies lasīt, bijis "ekstravagants" diezgan. (Atceros tādu kā poēmu ritmizētā prozā, ja nemaldos, virsraksts bija Amanda). Šeit Silkalns parāda sevi par klasiskās formas virtuozu ar īpatnēji konstruēto sonetu viju, kas ir tik grūta forma. Ja esmu autoru pareizi sapratis, viņš vairāk nekā citi runājis tieši par mūsu dzimteni, par Latviju. Kas gan cits varētu būt "zeme, kur daudz laupīts reiz un kauts", ja ne Latvija? Viņš solās: "Tur mīlēšu ik cilvēku un lietu". Maģistrālē saņemts viss, ko dzejnieks cerējis un cer - un tad šī nopietnā grāmata izskan gaiši.
Prieks būs sekot visu šo piecu ī s t o dzejnieku attīstībai, novēlot, kaut viņi sveiki izkļūtu caur dažādām nākotnes brāzmām.