Gunars Saliņš
VELTAS SNIĶERES DZEJA
Nemitas minamais - Alfrēda Kalnāja apgādā -1961. g.
Rietumpasaules 20. g.s. dzejas jaunā valoda aizlocījusies trijās galējībās. Vienā tā gluži kā filmu chronika piesātināta ar acīm un ausīm tveŗamo laikmetību, otrā kļuvusi tīrais skaņu raksts, trešajā atgriezusies pie jēdzieniem un priekšstatiem, kas atvīd jau senos ticējumos un teikās un izklausās pārlaicīgi - kā no pasaules radīšanas, Ēdenes dārza vai Orfeja un Euridikes mītiem. Tikai retais dzejnieks mājo vienā galējībā vien - vairums ir daudzpusīgi. Bet latviešu dzejas jaungaitnieki, sākot ar Dzintaru Sodumu un beidzot ar Valdu Dreimani, visumā turējušies pie laikmeta priekšmetības. Viņu vārsmās lietām gan neredzētas kustības un sakari, dzejoļu jēga. - pārpriekšmetīga. Taču savās sastāvdaļās šī dzeja tikpat vispusīgi spoguļo tiešo apkārtni kā kādreiz dainas un pasakas.
Veltas Sniķeres lirika turpretī tāda nav, un viņas tikko iznākusī grāmata "Nemitas minamais" šai ziņā mūsu jaunajā dzejā novietojas savrup. Kaut cik radniecīga viņai varbūt vienīgi Erna Ķikure Austrālijā. Valerī, Rilkes un reizē hinduisma valdzināta, Sniķere skatījusi mūsdienu pasauli (Eiropu, Indiju, Ameriku), it kā tikai lietu nozīmi - ne to apveidus - tveŗot. Viņas galvenā mīkla ir orfejiska; ceļš uz atminējumu - pārlaicīgu "vārdu atvari" (11. lapp. ). Bet Sniķere nirst tajos ar kustībām, kas liek senajiem līmeņiem laikmetīgi trizuļot - no prāta pāri alkām un minēšanai uz aizprātu. Tā ir
Aivaloda
Tikai nesaprotot atprot saprašanu.
Lai tiktu pie minēšanas,
Jāiet cauri prātam
Un pāri alkām,
Lai tiktu cauri minēšanai.
Lai nepārprastu,
Jāspēj nesaprast,
Līdz neatliek nekā
Ko neaptvert. (22)
Brīnišķīgi uzrakstīts padoms - tāds, ka to tūdaļ var izmēģināt, šo pašu dzejoli pārlasot. Visi vārdi tur ar prātu atslēdzami, bet atslēgti tie iesāk dzīļoties cits caur citu un sazvanīties. Skaņu valoda saplūst aizvien vairāk ar nozīmju valodu, šūpo to dīvainos apļos jau viņpus prāta - minēšanā - un tad vēl tālāk -
Līdz neatliek nekā
Ko neaptvert.
Un tāpat cits caur citu dzīļojas un sazvanās visi šis grāmatas dzejoļi.
Savā pirmajā krājumā, kas parādījās vienos vākos ar Ojāra Jēgena un Dzintara Soduma dzeju ("Trīs autori", 1950), Sniķere biežāk paļāvās tīrajiem buŗamvārdiem vien - tādiem kā "šķīsta čūska čivina". Tagad tiekšanās valodas pirmslāņos šķiet ciešākā kopsakarā ar pārējo, varbūt vairs tikai reizes divas vai trīs ir iemesls izsaukties:
Bet kur šim izlēcienam ir ieskriešanās? (53)
Vispār "Nemitas minamajā" Sniķere vairs neatļaujas izkliedēties vai izklaidēties. Dzejolis pēc dzejoļa (daudziem nav pat virsrakstu) liktenīgi lenc vienu un to pašu - bez ikdienišķas smeldzes, bez ikdienišķiem priekiem vai noskumšanas. Gandrīz necilvēciski tīri - līdzīgi Valerī. Tikai Sniķeres dzejoļi neliekas "mīti par to, kā nemaz nav", - drīzāk par to, kas noteikti ir, ko
Dzīles tumsība.
Tin un neatdod (11)
vārdu dzīles tumsība. Un citā vietā - it kā ar filozofiskā hinduisma pieskaņu:
Dzidruma skalota, peldu tālāk uz tā,
Kas plūst caur mani. (50)
Visspalgāk, bet arī visblāzmaināk "Nemitas minamais" kāpinās Sniķeres sarunās ar to kas viņu sauc no "citas dzīves un cita laika" (68) un bez kuŗa "nav ūdenim garšas, ne mutei" (72). Te orfejisms skan visā tiešumā, ja arī ar hinduisma virstoņiem. Bet īstenībā visi dzejoļi, kaut tie būtu par "Cimdu rakstiem" vai "Pavasari", šai grāmatā ir Orfeja dziesmas: atkalatrasties - mīlestībā, visumā. Kā mājiens uz to krājuma sākumā tulkots Rilkes pēdējais sonets Orfejam.
Sniķeres valodā daudzkārt vienā veidolā saplūst divas gluži atstatus parādības:
Es jaužu tevi staipām blāzmu locekļus... (49)
Šāds sapludinājums nav parastā metafora - viena parādība nav pielīdzināta, nav pakārtota otrai. Abas vīd kopā - un piešķiŗ viena otrai agrāk neapjaustu jēgu. Sniķeres gadījumā - vai tas nepieciešams vai ne - jāiedomā Buda, viņa "kosmiskais ķermenis". To atgādina arī dzejolis "Aiziešana" (70) u. c.
Citreiz tamlīdzīgs valodas veidols tūliņ izvēršas tālāk salīdzinājumā:
Ej, savērp klusumu
Un nostaigā kā virvi. (53)
Ik vārds te rauj uz priekšu septiņjūdžu zābakiem, divās skopās rindās lasītājs aizrauts no "visa ierastā" un mudināts paveikt to, ko īsti spēj tikai jogs. Bet nav nekāda nelaime, ja lasot te jāapmierinās ar skatītāja lomu - kā baleta izrādē - kā indiešu dejotājā noraugoties.
Straujus paātrinājumus un pagriezienus Sniķeres dzejā rāda arī pareti lietoti un rāvējslēdžiem līdzīgi vārdi un izteicieni:
Atvēti mani
No katras pieturēšanās,
Lai es krītu kā akmens un atsitos beidzot pret tevi.
Atšķetini no aplinkus ceļiem. (80 - 81)
Satumsis drīz
Un necelsies rīts
Nekad, kā vien tavās acis. (18)
"Nemitas minamajā" vārdi nereti kā ogķekari no cera, kas trīs un četrkārtīgi acots un mulsina ar trīs un četrkārtīgām garšām. Tikai Sniķerei, man liekas, nav šādi ceri vairs mākslīgi jākopj - viņa tiem uzduŗas, savā valodas mūžu mežā lauzdamās - ar pētnieka apsēstību un ar pētnieka patiesīgumu (pret sevi un tamlīdz arī lasītāju). Viņas valodas mākslu neraksturo šāds vai tāds paņēmiens, ko lēti apgūt vai izskaidrot. Tā lielāko tiesu ir dzeja, kur katram vārdam - un arī katrai skaņai - noteikts uzdevums: atklāt, virzīt, precizēt. Ne daiļrunība vai daiļskanība, bet dzejiska lietišķība. Otrkārt, Sniķere prot to uzturēt, arī no katras priekšmetības atraisījusies - tieši un tvirti rīkodamās tikai ar jēdzieniem (kā, piem., dzejolī "Aivaloda"). Treškārt, Sniķeres valoda, lai gan daudznozīmīga, ir ļoti vienota - ar tīrskaņotu pasaules ieskatījumu pamatā. Tajā neiedzīvojoties - nepaļaujoties, piem., Sniķeres orfejismam - "Nemitas minamais" var palikt pusbaudīts. Un, beidzot, Sniķere ar valodu nekavējas virspusīgās rotaļās, bet allaž risina esamības mīklas - un aizrisina tās tālās un neierastās varbūtībās:
Viens otra lielceļš nāvē esam mēs.
Un margodamas atraisījušās no mums,
Kad saplūdušas savienos mūs takas,
Mūs pašu izmisušo, vientiesīgo
Nebūs vairs. (33)
Gandrīz neticami, ka tāda dzeja mums patlaban var rasties - tik pārpasaulīga. Kur laikmeta šausmas? Kur tautas posts? Vai Sniķere pret to nejūtīga? Varbūt. Jeb varbūt tikpat jūtīga un tikpat nejūtīga, kā katrs, kas tic kādai pārlaicībai. Un Sniķere jau neprasa, lai visi lasītāji un rakstītāji pārietu viņas ticībā:
Virs manis ūdens dziļš un kluss,
Es šķetinu savus apvāršņus. (11)
Spirgtu apvāku un rotājumus "Nemitas minamajam" zīmējis viens no mūsu Čikāgas abstraktistu spēka vīriem - Ojārs Šteiners. Grāmatas priekšlapā Valdemāra Tones skicēts Sniķeres atspulgs.