Dr. P. Vasariņš
PIEZĪMES PAR VELTAS TOMAS ROMĀNU "ALDAUNE"
Velta Toma, ALDAUNE, apgāds Grāmatu Draugs, 1960, g. , 287 lpp. , Visvalža Upenieka vāks.
Uz visām debess pusēm klīstam mēs
bez prieka, baiļu, laika vēju dzīti;
Reiz tauta, paši, tagad izkaisīti
kā spaļi svešu namu aizdurvēs.
(V. Toma, 1947)
Laikā, kad rakstīts šis pants, dzīvojām kā bēgļi no dienas dienā, domājot tikai par eksistenci, pamestajām mājām un drīzu atgriešanos. Tai bargajā laikā bija dziļa nozīme daudz skandētām dzejnieku vārsmām. Blakus Andreja Eglīša uguns vārdiem pat Bārdas Sauciens tālē ieguva jaunu, aktuālu skaņu, kas atbalsojās ne tikai svinīgos aktos, bet arī nometņu ikdienā.
Ir lieki vārdus šķiest, tēlojot mūs šodien. Pēckaŗa gadu sasprindzinājums ir zudis; iekārtojoties jaunajā pasaulē un strādīgajiem latviešiem iegūstot nenovēršamo materiālo labklājību, nepiederas vairumam no mums arī trimdinieka nosaukums. Radusies klāt arī jaunā paaudze, kas dabiski vēlas izveidot dzimtenes mantojuma un pašreizējās dzīves sintezi.
Beidzamo gadu literātūrā sastopami darbi ar šāsdienas tematiku, kā arī atmiņu grāmatas ar nenovēršamo visu pozitīvo pagātnes sīkumu pārcilāšanu. Reti tomēr šais atmiņu darbos sastapt to intensīvo pārdzīvojumu, ko izjutām cīņu laikā un pirmajos trimdas gados. Šo pārdzīvojumu vārdos ietvert nav viegli; patriotiska daiļrunība skan skaisti, bet neatstāj sirdīs to trīsu, kas radās toreiz.
Kā darbu, kuŗā nacionālās un patriotiskās jūtas dominēja bez pozes un daiļrunības gribas, varam atcerēties Veltas Tomas pirmo pēckaŗa dzejoļu krājumu Latvieša sieva. Tas radīja dzīvu atbalsi manā ģimnazijas laikā; kaut nebija skolu programmā un oficiālā kritika bija mazliet rezervēta, mēs, toreizējie skolēni, lasījām un citējām to ar daudz lielāku aizrautību nekā dažus klasiķus. Skolniekus aizraut var tikai īsta, intensīvi pārdzīvota dzeja.
Šāds intensīvi pārdzīvots darbs ir Veltas Tomas pirmais romāns Aldaune. Par latviešiem jaunajā pasaulē rakstīti daudzi feļetoni un daži romāni, kas mēģina noskaidrot emigrantu psīcholoģiskās īpatnības. Aldaune, manuprāt, ir pirmais darbs, kuŗā mūsu gaitas Latvijā, Vācijā un šai zemē nav aprakstītas, bet pārdzīvotas. Autore nav šais gados stāvējusi malā, bet bijusi cīņu centrā - frontes lazaretē, Berlīnes drupās, nometņu kultūras dzīvē, un ir mūsu vidū šodien, turpinot, tāpat kā Aldaune, "degt ne tikai no abi galiem, bet vēl pa vidu".
Kā lasīt Aldauni - kā romānu vai literārizētu autobiografiju? Priekšlapā autore uzsver - šī ir "variācija par kādas nosapņotas dzīves temu." Bet vai katra lappuse ir atgādinājums par kādas dzīves traģēdiju, kas norisinājusies ne kādreiz tālā sapņu pagātnē, bet mūsu vidū, mūsu paaudzē.
Tikai ieliekot savu sirdi, savu personību, var rasties darbs, kas izraisīs sirds stīgu rezonēšanu ja ne literātūrvēsturniekos, tad noteikti likteņbiedros - lasītājos.
Aldaune "staigā ar sirdi uz delnas, ar domām uz mēles" - no bērnības līdz tagadnei. Šo darbu nevar lasīt kā vienkāršu romānu, meklēt kļūdas fābulas izveidojumā vai personās. Galvenos vilcienos autores dzīves gaitas parallēlas Aldaunei Eglei, un tas liek pieiet romānam ar zināmu pietāti. Tādēļ kritiskas recenzijas vietā lai šīs rindas būtu tikai daži iespaidi par grāmatu, kas pārdzīvo mūsu likteņus beidzamos 15 gados, un sveiciens dzejniecei, kuŗas grāmatas un personība simbolizē daudz tā, kas mūsu paaudzes krūtīs dedzis - toreiz un tagad.
Grāmatas galvenais motīvs - mēģinājums "sasiet un iztaisnot savas bērnības saites ar reālo šodienas dzīvi". Reālā ikdienas dzīve noris Kanadā. Garīgi un fiziski sakropļoti Eiropas bēgļi klīst šai vidē kā dzīvei pāri palikuši, kā vakardienā aizsapņojušies. No Kanadas vides paliek tikai virspusīgi iespaidi, palaikam negātīvi. Vērīgs skats uztver daudz tipisku sīkumu - iezemiešu nevainojamās neīsto zobu divrindas, ierēdņu pieklājīgo vienaldzību, žurnālistu aplamos rakstus; ir apbrīnojami precīzi māju un viesību attēlojumi. Dziļākas saskares ar iezemiešiem nav - un nevar būt, jo zem plānā ikdienas domu slāņa ir visa pagājušā dzīve ar nemiera pilnu atmiņu vulkānu, kas bieži izlaužas cauri. Pat jautras kanadiešu preses balles burzmā atmiņu spogulī pazīts Pāvils Rozītis,"bālu vīpsnu dzīrotāja - mīlētāja sejā", "kā toreiz 1936. gadā."
Kanadas vides vērojumi un jaunieceļotāju dzīves ainas mijas ar atskatiem uz pagātni. Romāna ietvara kompozīcija atļauj autorei pirmā personā rakstot, bet, pašai nepazītai paliekot, izlietot Aldaunes Egles atstātos manuskriptus un atmiņas. Biežās vides un noskaņas maiņas aizvien intensīvi izjustas, atstāj lasītājā iespaidu, ka Aldaunē ir šķeltās personības, šizofrēnijas iedīgļi. Patiesība gan pretēja - Aldaunes viengabala personība ir par cietu, lai nošķeltu pagātni un ļautu pārpalikušajām drumstalām mirdzēt tagadnes gaismā.
"Aldaune raud, plosās iekšēji, iet pa dzīvi kā zvērs ar slazdā aizcirstu kāju". Tik dziļi dzimtenes zemē iesakņojusies ir Aldaune, ka dzīve bez tās nevar būt pilnīga.
"Es taču miru, kad Kurzeme tika atdota ienaidniekam... Bez sirds neviens nedzīvo , man tā palika mājās..." Ar dzimteni, mājām saistās visas patiesās Ilgas. "Tur katram no mums ir maza paradīze... Tikai mūs visus no tās izdzen par agru... Es laužos tur atpakaļ, nakts sapņu un nojautu dzīta un sāpu."
Reālā ikdiena noris šai zemē, kuŗā būtu jāieaug, tai jāpiemērojas. Bet to Aldaune nespēj. Kompromisa nav. Pozitīvo šai zemē viņa nemeklē un neatrod. "Cik māju tad īsti cilvēkam var būt? Vai bez dzimtenes var būt pilna dzīve, iekšēja saskaņa pašam sevī?" Tikai mājās viņa var būt "apgarota, pacilāta un pati". Tik zīmīga šai teikumā personības, individa esme, kas nevar iekļauties svešā sabiedrībā.
Ne sevi, ne bijušo nevar lēti nomest, kaut arī jādzīvo - negribētā un nemīlētā svešumā. Šis svešuma pārdzīvojums ir tik intensīvs, ka tas dienu no dienas dragā Aldaunes pretestības spējas. Kad tam pievienojas vientulība personīgā dzīvē, intrīgas latviešu sabiedrībā un svaiņa pēkšņā nāve, iestājas pilnīgs nervu sabrukums.
Jau iepriekšējos Veltas Tomas darbos apbrīnojām viņas tuvumu dzimtajam novadam un tā valodai. Kaut daudzi gadi pavadīti pilsētā, viņas valoda, runājot par Sēļzemi, iegūst siltumu, krāsainību, konkrētu tēlainību. Pat mazākajām lauku puķītēm viņai atrodas īstie vārdi... sastopam druvenītes, zilvārpīšus.
Īpatnēju stilu viens otrs rakstnieks rada, sajaucot dabisko vārdu kārtību, saskaldot teikumus, izgudrojot neparastus vārdus un izteicienus. Veltas Tomas valoda ir dzīva, nesamākslota, atskaitot pirmos divus teikumus romānā. Kā mazs grēciņš būtu jāpārmet cilvēku raksturošana ar attiecīgi izmeklētiem, piemērotiem skaistiem vai neglītiem uzvārdiem. Melniem vai baltiem, kā mākslinieciski pārliecinātājiem tēliem tiem jāpastāv arī bez Neikena vai Apsīšu Jēkaba laikmeta palīglīdzekļiem.
Īpatnību piešķiŗ novadvārdu lietošana, ne tikai tēlojot Sēļzemi, bet arī citur.
Velta Toma nobeidz Aldauni gaišā noskaņā. Kā upe Sēlijā, kas nekad neaizsalst, tā arī Aldaune ir tik pilna dzīvības spēka, ka viņa nevar uz visiem laikiem sastingt ledū. Šāda garīga sastingšana ir sveša autorei. Zīmīgi, ka viņas beidzamo gadu dzejā ir jauni strāvojumi, gan ietverti stingrā, klasiskā soneta formā, gan brīvā pantā, tā pierādot, ka ir iespējams veidoties, mainīties un augt, nezaudējot sevi.