ALJA-s KONGRESS ŅUJORKĀ
Saulains, dzidrs decembra rīts. Automašīnas logiem gaŗām pazib mājas, lauki, meži un citas automašīnas. Šad tad paveŗos šo automašīnu logos, mēģinādama saskatīt kādu, kam būtu tāds pats ceļa mērķis kā man, jo dodos uz ALJA-s 9. kongresu Ņujorkā. Lūk, tur ātri tuvojas mazs sarkans „pērkoņputniņš” ar trim brašiem zēniem. Viņi smaida, kaut ko saka. Kad uzsaucu skaidrā latviešu valodā, vai arī viņi brauc uz kongresu, tie tikai parausta plecus, smaida vēl vairāk, bet aizdrāž man garām. Tātad latviski viņi tomēr nesaprata.
5. avēnija, 2. avēnija, tad 11. iela. Klāt esmu. Pārāk vēlu gan, lai jaunatnes konferencē ko dzirdētu par tematu „Atbildība jaunatnes audzināšanā”. Par to neatliek laika pat pukoties. Pašreiz ir lielais starpbrīdis. Pretim man māj te kanadieši, tur klīvlendieši, redzu meitenes no Bostonas, te zēnus no Filadelfijas (tiešām, Filadelfijā ir zēnu vairākums). Satiekas veci draugi un paziņas. Visiem tik daudz ko pārrunāt, ka kongresa rīcības komitejai vairākkārt jālūdz klātesošie sēsties savās vietās.
Pilnās krēslu rindas liecina par interesi – pat mūsu jaunākajos jauniešos, kuŗus ALJA-s priekšsēdis Juris Šlesers vēlāk dēvē par tā saucamo „trešo paaudzi”.
Kongresu atklājot, runā mācītājs Ozols – runā par to, kā iegūt mūžīgo dzīvošanu – ziedojot sevi visu – un par to, ka katrs liels, cēls mērķis prasa sevis ziedošanu.
Pēc gaŗas apsveicēju rindas, kas tiešām bija bezgalīgi gaŗa – jaunievēlētais kongresa prezidijs stājas savās vietās un sāk pirmo kopsēdi. Par ALJA-s valdes darbību ziņo ALJA-s priekšsēdis un arī citi valdes locekļi, rakstveidā un mutvārdiem. No tiem izriet, ka ALJA-s darbība pēdējā gadā bijusi gurdena. Visaktīvākais bijis Vidienes apgabals, bet gribētos pieminēt arī dažus austrumu piekrastes pulciņus – Bafalo, Vašingtonas, Ņujorkas un Filadelfijas, pēdējam arī kongresā bija vislielākais delegātu skaits. Bijis kontakts arī ar Rietumu apgabalu.
 ALJA-s jaunā valde. No kreisās sēž: biedrzine Sarmīte Juberte (Bafalo), priekšsēdis Uldis Grava (Ņujorka), sekretāre Judīte Jauntirāne (Filadelfija). Stāv: sekretāre Ruta Bumbēre (Vašingtona, D.C.), priekšsēža vietnieks Uldis Kāpostiņš (Ņujorka), kasiere Māra Perlbacha (Ņujorka) un vicepriekšsēdis Juris Jauntirāns (Filadelfija). Iztrūkst: vicepriekšsēži Aivars Zeltiņš (Omaha) un Juris Bluķis (Sietla). Foto B. Rozītis |
 Filadelfijas delegāts Dzintars Bērziņš parakstās ALJA-s 9. kongresa viesu grāmatā. |
Organizātoriskie grozījumi, kuŗu rezultātā radās apgabalu valdes un apgabalu kongresi, nav sevi attaisnojusi, jo nav spējuši ALJA-s darbību aktivizēt. Priekšlikumu izbeigt apgabalu kongresus un valdes un atgriezties pie vienas centrālās valdes un gadskārtējas kongresu sistēmas pieņem ar visām balsīm. ALJA-s valdes locekļu skaitu paaugstina no 7 uz 9, to starpā paredzot 3 apgabalu vicepriekšsēžus. Šis ir kongresa pirmās dienas svarīgākais lēmums.
Kongresa otras dienas darba sēdes sākas ar novēlošanos, piedaloties tikai nepilnai pusei no delegātiem. Iesniegto rezolūciju pētīšanai tiek sastādītas īpašas komisijas. Visčaklāko darbu šeit paveic statūtu komisija Juŗa Jauntirāna vadībā. Pārrunājot jaunatnes apgāda „Ceļinieks” lūgumu dot morālu un praktisku atbalstu, kongress vienojās, ka apgāda atbalstīšanai turpmāk būtu jākļūst par vienu no ALJA-s galvenajiem mērķiem un jāmēģina atrast ceļi, kā labāk reklamēt apgāda darbu.
Gaŗākas debates izraisījās ALA-s darba un studiju stipendijas jautājumā. Pēc pašreizējiem noteikumiem šo stipendiju praktiski var pieprasīt tikai nedaudzi studējošie. Bija ierosinājumi gan paturēt pašreizējo noteikumu prasību par pētījumu kādā latviešu jautājumā, bet nesaistīt šo pētījumu ar stipendiāta maģistra vai doktora grāda darbu universitātē. Otra ļoti ieteicama izeja būtu šis stipendijas sadalīšana vairākiem kandidātiem uz īsāku laika sprīdi.
Blakus šīm komisijām darbojās arī īpaša komisija, kas sastādīja un nosūtīja Jaunā Gada apsveikumus sūtnim Spekkem un latviešu organizācijām.
Par jauno ALJA-s priekšnieku aklamācijas kārtībā ievēlēja Uldi Gravu no Ņujorkas. Kas Uldim cits atlika kā pateikties „par akmeni, ko esat man uzvēluši”, jo veicamā darba ir daudz, un tas ir smags. ALJA-s vadība ir pārgājusi „austrumnieku” rokās ar Ņujorku un Filadelfiju centrā.
Judīte Jauntirāne
 Olafs Stumbrs un Lolita Lejiņa lasot Dzintara Soduma balādi. |
 Kongresa laika Līgo Dunkanes mākslas galerijā notika jauno latviešu mākslinieku darbu skate. Ausma Matcate savas gleznas fonā. |
 Kongresa raibajam vakaram Vašingtonas jaunatnes teātris bija iestudējis Ed. Vulfa komēdiju „Līnis murdā”. Uzņēmumā redzami Juris Cālītis un Anda Uršteine. Dekorācijas – Ilzes Freivaldes. |
JAUNAJĀ
GADĀ
ALJA-s IX kongresa Jaungada sagaidīšanas balle
Amerikas latviešu jaunieši 1962. gadu sagaidīja pāris soļus no Svētā Marka laukuma. Nē, ne Venēcijā, bet Ņujorkā, Manhetenas salas lejas galā. Laukumā ir arī baloži, tikai ļaužu pūlis bezkrāsaināks, un putnu spārnu vietā vējā vairāk švīkst avīžu lapas. Netālu ir arī slavenais Uniona laukums. Tur no laika gala runas brīvību izmanto komūnisti, fašisti un septītās dienas adventisti. Tātad – vieta ALJA-s kongresam piemērota...
31. decembŗa rītā, kamēr delegāti grozīja statūtus un veica citus darbus un darbiņus, „īstie” jaunatnes darba veicinātāji, tātad – Latvijas nākotnes glābēji, balles zālē enerģiski piepūta balonus. Trūka tikai spārniņu pie pūtēju pleciem, un skats būtu vecmeistara gleznota rīta vēja paraugs. Tie paši pūtēji vēlāk uz galdiņiem novietoja taurītes (šoreiz nepūstas) un citus dažādus trokšņu taisītājus (divkājainie saradās vēlāk). Viņi arī, ak posts, demonstrēja savu pāramerikanizēšanos un, pēc labākajām amerikāņu tradīcijām, izsniedza papīra cepures. Tur bija ciklopu acis, klaunu turziņas, dzelzceļnieku naģenes un vēsturiska dienvidus kaŗavīra galvas sega, saglabāta vēl no pilsoņu kaŗa.
Vakarā zālē baloniem piebiedrojās arī ballinieki – veseli 700! Krievu orķestŗa desmit vīri enerģiski pūta ragos, taurēs un stabulēs, bet vecajai paaudzei atkal iemesls izmisumam: ALJA koeksistē ar krieviem!
Ballē savas ugunskristības piedzīvoja jaunais ALJA-s priekšnieks, jo viņa neapskaužamais amats vadīt polonēzi, prasīja akrobatisku veiklību, izmaņu, aukstasinīgu mieru un dzelzs nervus. Uldis Grava ar savu dāmu – Sarmīti Juberti, tikko ievēlēto ALJA-s biedrzini, veica savu uzdevumu lieliski. Latviskā polonēze latviskos ritmos kā ķīniešu pūķis kustējās pāri zālei. Kad zālē aptrūka vietas, kāpa bēniņos, resp. balkonā. Tur gandrīz nonāca strupceļā: pazuda izeja. Atpakaļ griezties nevarēja – latviešu tautas masa aizsprostoja ceļu. Situāciju glāba pārbijies viesmīlis, izteiksmīgi ar īkšķi rādīdams uz šaurām trepītēm. Pa tām tad jūsmīgie ballinieki atkal laidās dziļumos. Tur no zāles drošības pirmie polonēzes pāri ar sajūsmu un prieku vēroja vēl pēdējos balkonā esošos pārus, kuŗi slaidā riksī lidoja pāri balkonam. Var jau būt, ka pirmie pāri bija gājuši drusku ātrākā solī... Bet tad visi bija atkal zālē, priekšnieks deva brašu zīmi krieviem, latviskā dziesma pārtrūka un atskanēja valsis. Tā – tas darbiņš padarīts... balle atklāta. Lai nu dara paši, ko zina...
Un paši dara. Vispirms, kā jau senču mācīta, tauta dzeŗ. Būtu arī pēc vecām paražām asaras simboliski zirņos apēdusi, bet tā kā zirņu nav, kas gan apstrīdēs, ka asaras nevar arī nodzert? Viesmīļi, sajūsmināti par māņticīgajiem latviešiem, naski rikšo ar baltām, brūnām, zaļām, slaidām, vēderainām un strupām pudelēm. Pa reizei aizlīgo gaŗām arī cienīgas šampanieša pudeles kakls, ko tā baltā apkaklītē uzmanīgi izslējusi no savas ledus vannas.
Un latvieši dejo. Dejo polkas, valšus, tango, fokstrotus, rumbas, sambas, ča-ča-ča. Pēkšņi sasprindzināts, gaidošs klusums. Viens no krieviem pieliecas pie mikrofona un noslēpumainā, aizsmakušā balsī, ar divdomīgu, smaidu ap bezbārdaino muti, nočukst: „Ladies and gentlemen – the TWIST......” Publikā brēciens. Tiek nosviestas kurpes. Sāk ļodzīties vidukļi, griezties gūžas un ecēties kājas. Tautudēli un tautumeitas dejo tvistu, jeb varbūt latviskāk skanētu grīsti, vērpeti vai pīteni. Dejojot rets smaida. Sejas nopietnas. Visi koncentrējas, lai izpildītu vajadzīgās kustības. Vecākā paaudze skatās. Pēc tam runā. Un vēlreiz runā: „Tā, lūk, mūsu bērni dejo – vienās zeķītēs..... Kad mēs, eče, laukos gājām uz zaļumballi, kājās vēl gamašas uzvilkām....”
Ārā snieg. Vienai otrai latviskai dvēselei mostas klusas cerības, ka varbūt iesnigs. Tavu laimi! Tāds pulks latviešu zem viena jumta. Bet nelaimējas – dievi ir pret tautas kopību. Pienāk pusnakts. Sākas tautiskā tuvināšanās. Filadelfija bučo Toronto, Los Andželosa – Bostonu, Ņujorka – Vašingtonu. Visi apmierināti. Arī solītā izloze norit kā paredzēts. Šoreiz apmierināti tikai laimētāji...
1962. gads sācies spalgi un ar vērienu: ALJA-s priekšnieka vadībā jaunatne iegrozījusies vai „ietvistojusi” jaunajā gadā. Ja tāds ir sākums, kāds gan var būt gals?
Maruta Lietiņa
