JG34 Gunars Grava. Pieviltie - Stabili viduvēja filma

Latvijas padomju mākslinieku, architektu, komponistu, kinematogrāfijas darbinieku savienību un teātra biedrības žurnāls MĀKSLA publicējis 1961. g. 2. numurā Michaila Saviska rakstu „Kāpēc atkal viduvēja filma?” Rakstā analizēta pēdējā Rīgas kinostudijas filma „Pieviltie”, kam scenāriju rakstījušas Vizma Belševica un Janīna Markulāne, bet režisore bijusi Ada Neretniece. Filmas pamatdoma – nost no baznīcas! Tas, ka baznīcu reprezentē katoļu baznīca, nav izšķirīgs fakts – filma ir tipisks padomju aktuālās pretreliģiskās cīņas produkts.

Bet – kā izriet no Savisko apcerējuma – filma iznākusi pavisam jocīgs radījums, vērojot no padomju perspektīvas. Jau ievadvārdos autors saka, ka „īsteni lielas, izjustas un nemierpilnas atbildības par svarīgāko no mākslām aizvadītajos gados nav pilnam pieticis ne latviešu padomju kinematogrāfistiem, ne radošajām savienībām”. Un tāpēc jaunā filma, tāpat kā vairums agrākās (pārējās sliktākas), ir tikai „viduvēji stabila”, kā atzīts arī Latvijas kinematogrāfijas darbinieku sanāksmē.

Pāris vārdiem Savisko cildina scenāristu „apņēmību pievērsties ļoti aktuāliem” tematiem, jo tas norādot uz viņu „radošo drosmi”. Jājautā gan šeit, vai vajadzīga drosme, lai Padomju Savienībā producētu antireliģisku filmu. Bet izrādās, ka filmā nemana „kā apkārtējās dzīves ietekmē baznīca sairst iekšēji”. Vēl vairāk – šādam iekšējam sairšanas procesam būtu bijis jāatklājas „kā objektīvai likumībai, ko nosaka konkrētas padomju īstenības neatturamā attīstība”. Nekas tāds īsteni filmā neparādoties, un – aplūkojis īsumā filmas saturu – Savisko jautā: „Jā, patiesi, kur izpaužas padomju dzīves ietekme šo konfliktu risinājumos?” Tādas vilšanās un novēršanās no klostera dzīves un baznīcas notikušas arī agrāk un ir individuālas izšķiršanās rezultāts. Tātad padomju iekārtai nav bijusi izšķirīga nozīme šajā konfliktā starp baznīcu un cilvēkiem, kas tajā pievīlušies.

Bet ar to „kļūmju” saraksts nav beidzies. Filmas „pozitīvais varonis” skolotājs Jānis, ko tēlo Eduards Pāvuls, iznācis tik vārgs, ka autors rakstā izsaucas, ka viņam tā „vienkārši žēl”. Jānis ierodas ciemā kā aktīvs ateists, „staigā pa ciemu, neenerģiski rīkodamies un nepārliecina runādams, ne reizi vārdu cīņā nesvinēdams nopietnu uzvaru”. Toties „savu prasmi piešķirt vārdam milzīgu spēku scenāristes spoži apliecinājušas bīskapa runas tekstā”. Tātad! Tālāk rakstā vēlreiz apliecināta autora sajūsma par, kā viņš saka, „ticības pīlāriem”, kas „jāatzīst par patiesi spēcīgiem un gudriem ienaidniekiem”, kas parādās „meistarīgos tēlojumos”, kuŗiem „mēs noticam”.

Uztraukums jaušams Savisko rakstā ne par to, ka filma īstenībā nebūtu antireliģiska, bet gan vairākkārt par to, ka tās „pozitīvie spēki” parāda sevi, nebalstoties uz padomju varu. Pārmests, ka scenāristu „galveno varoņu likteņu sarežģījumi risinās izolēti no apkārtējās vides”, ka jaunās mūķenes Annas nokļūšana klosterī ir kā miglā tīta un tādējādi „var sagrozīt priekšstatu par mūsu īstenību”, ka padomju fons, uz kuŗa filmas darbībai vajadzētu risināties, „mēģināts aizstāt ar sižetiski nesaistītām vai vāji saistītam šāsdienas dzīves ainām vai rekvizītēm”. Nav izdevies pat Antona, mācītāja, kāpiens pāri krustam „pret gaišāku nākotni”, jo tas veikts – nepietiekami atklājot varoņa „uzskatu un pārdzīvojumu dialektiku”.

No sacītā jāsecina, ka iecerētā padomju filma īstenībā ir reālistiska dzīves aina, kur par novēršanos no baznīcas cilvēki izšķiŗas vairāk vai mazāk individuāli. Tā būtu viņu pašu darīšana, bet padomju valsts ar to nevar un nespēj būt mierā – kā greizsirdīgs mīlētājs tā grib redzēt katrā cilvēka rīcībā savu un tikai savu ietekmi. Trūkst tās – pat padomju iekārtas oficiālai ideoloģijai atbilstoša rīcība nav pietiekama! Savisko runā par baznīcas patiesajām briesmām – jaunās paaudzes zaudēšanu, kas ir patiesība. Bet nav mierā, ka šo briesmu cēlonis nav tikai padomju iekārta! Pats dīvainākais ir tomēr scenāristu un arī režisoru un tēlotāju „grēks” – tā ir baznīca un tās kalpi, kas filmā ir īstie, pārliecinātie cīnītāji; pret baznīcu noskaņotie ir tikai vairāk vai mazāk pasīvi vērotāji, kam trūkst pārliecības par sava tēla patiesīgumu. – Un par sava uzdevuma patiesīgumu?

Vai filma nav reālistiskāka par reālistisku – kā tautas noskaņojuma attēlojums? Jāmāk lasīt neoficiālais zemteksts.