JG34 Gunars Irbe. It kā spogulī

Gunars Irbe

Kas īsteni ir – mākslas darbs? Mūsu uztvere par „īsto mākslu” ir visai komplicēta, jau tāpēc vien, ka māksla pati izpaužas dažādos paveidos: skaņās, vārdu ritmā un vārdu loģikas ritmā”, krāsās, veidolos. Manuprāt, cilvēka attieksme pret mākslas darbu ir personīga, māksla it kā ir jāsastop vaigu vaigā, kad no tās atlobīts nost ietērps, kas pieder citām sfairām. Tā ir kāda attieksme, kas ir tik nekonvenciāla, ka par tādas eksistenci mēs dažbrīd nemaz nepadomājam. Varbūt mūsu attieksmē pret mākslu ir kaut kas no cilvēka sastapšanās ar cilvēku. Apmierinoties ar cilvēka vārdiem, vaibstiem, atveidu konvencionālo maņu spoguli – jā, vai tā īstenībā ir sastapšanās ar otru cilvēku?

Zviedru filmu režisora Ingmara Bergmaņa (Ingmar Bergman) vārds šodien ir visā pasaulē vairāk vai mazāk pazīstams un šķiet, ka viņš pieder pie mākslas taisītājiem, kuŗus akceptē un cienī – viena grupa – bet totāli noliedz, pat ienīst – otra. Un protams, tas jau ir cilvēcīgi. Ar savām pēdējām filmām, kuŗu starpā tādas kā „Septītais ziegelis”, „Jaunavavots” un tagad „It kā spogulī”, Bergmanis ir izveidojies par mākslinieciskās formulas dzejnieku melnbaltajā filmas pasaulē, saku formulas – tāpat kā Velta Sniķere, piemēram, mūsu lirikā. Viņš uzraksta formulu, varbūt kādu vienādojumu ar daudziem nezināmajiem – un tad noliek to skatītāju priekšā: lūdzu, miniet!

Tas, ka kaut kas jāatmin, mūs kaitina. Bet lietišķīgais sarunas veids, kuŗā nav nianšu, pustoņu – tā jau nav māksla, nav dzeja; vai pareizāk – tā nav māksla tad, ja lietišķīgums nav metode, forma, kā atveidot netveŗamo, nojausto, nelietišķīgā sakustēšanos aiz reālās, t.i. redzamās pasaules objektīvajām lietām.

Ar savu šārudens filmu „It kā spogulī” Bergmanis noteikti daudzus nokaitinās vai ir jau nokaitinājis. Pamatmotīvs dusmām ir tas, ka – Bergmanis kaut ko gribot sacīt, bet ko? Jā, bet ja jau jautājums nostatīts tādā plaknē, tad atliek jautātājam vaicāt, kāpēc viņš negriežas pie zinātnes. Zinātnei ir daudz vairāk ko stāstīt skaidrā valodā nekā mākslai.

Manuprāt – ir vajadzīga tiešā attieksme, bez starpstacijām – kādas filmā bez šaubām ir darbības reportāžas – ar Bergmaņa jauno filmu, tā jātveŗ kā totālitāte, kā veselums, tā jāizjūt ar atkailinātu nervu – varbūt nemaz nemeklējot atbildi uz jautājumu: Ko viņš ar to domā?

Pats stāsts filmā ir gaužām vienkāršs. Darbība aptveŗ tikko 24 stundas, tikai četras personas, un visu laiku notiek vienā telpiski ierobežotā vietā. Formāli tas ir stāsts par kādas garā slimas sievietes pakāpenisko attālināšanos no ikdienas realitātes, ieiešanu savā norobežotajā subjektīvajā pasaulē. Kā tāda, filma varētu interesēt psīchiatrus! Bet filma nav nekāds slimības žurnāls. Tās līdzekļi un tās vēstījums nav ne psīchiatra, ne ikdienas novērotāja. Tās vērtība slēpjas tajās mākslas formulās, ko skatītāja acīs met melnbaltās krāsas mainīšanās uz ekrāna. Un „It kā spogulī” – ko cita starpā režisors veltījis savai sievai Kebi, pazīstamajai igauņu pianistei – šī formula ir izveidota tīrām līnijām, konsekventi.

Bergmaņa rīcībā ir trīs pazīstami un viens jauns aktieris. Bet filma nav skatuve, un filmā aktierim nav nozīmes. Neapšaubāmi – labs spēlētājs ir vērtīgs ieguvums režisoram, bet viņš filmā nav nekas vairāk par līdzekli filmas radīšanai. Radošā režisora un autora uzdevums šeit ir radīt filmu, nevis atstāstīt kādu notikumu ar labu skatuves spēku kā mākslinieku. Filmā, tāds mans uzskats, vienīgais mākslinieks ir filmas autors – jo citādi jau par mākslinieku būtu rakstnieka darbā jāuzskata rakstāmmašīnas burti vai glezniecībā – attēls, portrets, krāsas traips.

Nav jau nepieciešami arī mēģināt minēt Bergmaņa mīklas, izejot, piemēram, no filmas varones Karīnas (Harriet Andersson) runāšanas par Dievu. Viņa jau varētu tikpat labi runāt par kaut ko citu. Dievs jau ir tāpat cilvēkā un nevis ārpus tā kā daudzas citas lietas, jautājums ir vienīgi, vai šīs detaļas veido harmonisku saskaņu vai rada savstarpēju berzi. Fakts, ka, skatoties tādu filmu kā Bergmaņa „It kā spogulī”, tajā patiesi it kā spogulī var saredzēt arī daudzus citus procesus, kas izriet no cilvēka iekšējās harmonijas trūkuma un tamlīdzīgi, jau īstenībā ir tas pats, kas lūkoties kādā „abstraktās” mākslas krāsu un līniju pasaulē un tur meklēt, saredzēt pašam savas pasaules pazīstamās krāsas un līnijas. Tā ir atbrīvošanās no tā, ko uzspiež reālā māksla.

Filmā dominē melnā krāsa. Tā raksturīga arī daudzām citām Bergmaņa filmām – viņš tomēr spēj un māk strādāt ar šo krāsu tā, ka tā pārvēršas dzejā. Un „It kā spogulī” ir filmas dzeja, ne romāns, kuŗā fabulas risinājums ir svarīgs. Varbūt varētu arī sacīt šādi: pamatviela ir tumsa. Tajā Bergmanis ielaiž zināmu daudzumu gaismas un rāda, ko tā tur atradusi – vai nu stara kūlī, vai piepildot visu ekrānu ar gaismu līdz pēdējai vietiņai. Un šajos gaismas kūļos Bergmanis uziet cilvēku sejas, kuŗu kontrastos, vaibstu spēlē ir viņa poēzijas otrs moments. Savas jaunās filmas četrās personās Bergmanis atradis pateicīgu vielu savas filmas dzejas formulas ķīļu rakstiem, un Hariete Andersone un Laršs Pasgōrds (Lars Passgård) ir labākā viela viņa mākslinieciskajiem nodomiem.