Andrejs Irbe
TILTS PĀR ŠUKO
Nātana Krauzes istabā, kur viņš bija pavadījis divas naktis, neatrada nekā cita kā tikai kādu bibliotēkā paņemtu, daudzu lasītu, krietni nobružātu pasaku grāmatu. Tā bija palikusi vaļā uz galda, bet nebija atšķirta tikai gadījuma pēc, par ko liecināja neliela, no kāda laikraksta noplēsta papīra strēmele.
Pirmajā mirkli mums nelikās, ka grāmatai kāda īpaša nozīme. Ceļinieki bieži vien ņem līdz grāmatas, lasa vilcienā, lidmašīnā, lasa ari tādā viesnīcas istabā kā šī, kad jāaizdzen tukšās stundas. Bet drusku ziņkārīgi mēs tomēr bijām, tāpēc paskatījāmies grāmatas lappusēs un atradām šādu pasaku:
Reiz dzīvoja kāds vīrs. Kad viņš bija mazs, viņš ganīja sava tēva kazas. Tēvs bija nabags, māja nolāpītu jumtu, un kad zēnam bija jādodas uz skolu, viņš ilgi stāvēja pie skolotāja durvīm, jo viņam bija kauns ieiet un lūgt pagaidām grāmatas iedot uz parāda, jo tēvam nebija naudas un bija jāgaida rudens tirgus, kad varēs pārdot šāgada kazlēnus, sasietu kazu sieru un ādas - tad būs ko maksāt par grāmatām. Un grāmatas atradās, kazas auga un koki izstiepās gaŗāki, un upes izrāva sev jaunas gultnes.
Bija pagājuši gadi. Zēns, kazu gans, dzīvoja citā zemē, viņam klājās labi. Grāmatas beidzot bija pavērušas ceļu uz pasauli, un viņš vairs tikai kā tālu teiku atcerējās stāstu par baltajām joslām, kas savij pasauli, pa kurām var aiziet un atnākt. Viņam netrūka nekā. Bet kādu tumšu rudens dienu, rakņādamies savā plauktā, viņš atrada tur kādu noputējušu daiktu. To ieraudzījis, viņš nobirdināja uz grīdas cigāra pelnus, un viņam likās, ka ap viņu viss pēkšņi kļuvis bezgala kluss. Visi trokšņi bija apklusuši, likās, pats Klusums bija ienācis istabā.
Kas bija tas, ko atrada šis vīrs? Jā, lieta ir gluži vienkārša. Reiz, klaiņojot un meklējot grāmatas kādā lielas pilsētas antikvariātā, kur viņš uzturējās ļoti ilgi, pārdevējs bija viņam piedāvājis pulksteni. Pus jokodams, pus nopietni, kā dažs labs pārdevējs mēdz piedāvāt savu preci, tas viņam stāstīja, ka šis esot tāds pulkstenis, kas skaita tikai laimīgās stundas. Ja tāds esot, visas nelaimīgās pazūdot kā nebijušas. Kaut arī toreiz vīram vēl nebija pietiekami daudz naudas, viņš tomēr šo jocīgo lietiņu nopirka.
Pulkstenis gāja, darba bija daudz, un šad un tad vīram aizmirsās to uzvilkt. Bet kad viņš to atkal atcerējās, laikrādis rādīja pareizo stundu. Dažreiz viņš bija kādas piecas minūtes nokavējies.. dažreiz pasteidzies uz priekšu, bet pulksteņa īpašnieks tam lielu vērību neveltīja.
Un tagad? Gadi bija aizsteigušies, ne jau pārāk daudz. Vīrs atrada pulksteni, bet tas stāvēja apputējis, kluss un varēja manīt, ka vasaras siltajās dienās ap to savus tīklus bija savilkuši zirnekļi, kas citkārt tik tīrajā mājā tomēr mācēja iemanīties, jo to viņi prot visur.
Un nu šis vīrs, kam netrūka ne nieka, skatījās vecajā krāmā, un klusums, kas bija iestājies, bija tāds, it kā kad visas pasaules pulksteņi, lieli un mazi, būtu apstājušies, gluži kā sarunājuši, visi uz reizes...
Nākošā lappuse grāmatā bija izplēsta, un tai sekojošā sākās jauna pasaka.
Mēs meklējām kaut ko vairāk par Nātanu Krauzi. Beidzot atklājās, ka viņa kabatgrāmatiņā, kas bija atrasta aiz atirušās oderes bija kāda saburzīta vestuļpapīra plūksna, uz kuras varējām izlasīt:
„Kaut kas mani velk atpakaļ uz Šuko. Pēc tam kad esmu visu dienu strādājis, jā - pat pēc jautrām stundām paziņu un tā saucamo draugu barā, atgriežoties mājās, es sadzirdu, kā Šuko ūdeņi šalc. Šai skaņai ir krāsa, es negribu sacīt - melna. Tikai tumša. Tai ir arī kustība; es redzu, kā virpuļo pavasara palu ūdens ap Šuko tilta balstiem, naktī, tumsā.
Man liekas, pie Šuko es sastapos ar tiešamību. Viss, kas nācis pēc tam, man šķiet, nav vairs īsts. Bet toreiz, tur tā bija tiešamība, tik īsta, ka man likās, to varēja pat sataustīt. Tagad man šķiet, ka es sāku redzēt lietām cauri: tās nav nemaz tik īstas, kā tās izliekas. Tām ir savi cēloņi un sekas, bet ne viens, ne otrs neatbilst tam, kādas lietas izskatās. Man liekas, es klīstu pa izlikšanās pasauli, un līdz ko es tveŗu kādu lietu, birst tās vizuļainie putekļi un parādās man svešas būtes, kuŗas es nekad neesmu vēlējies savā tuvumā, kam neesmu gribējis veltīt ne stundu, un tomēr tās mani ir vilinājušas un vadījušas. Bēgt? Bet kur lai bēg? Un katru reizi, kad man uznāk šī vēlēšanās - bēgt, es sadzirdu Šuko ūdeņus, kuŗu šalkšanā apvienojusies īstenība ar šķitumu vienā vienīgā taustāmā tiešamībā.”
Vairāk atkal nekā. Un mēs meklējam tālāk. Jo mēs zinājām - jā, vai zinājām? - visu par tiem trim, ko atradām beigtus nosalušus Šuko upes malā, bet ne par ceturto, kuŗa kabatā bez tukšās kabatas grāmatiņas bija vēl tikai kāds dokuments ar Nātana Krauzes vārdu.
Pārējiem drīz apnika, lietu pievienoja aktīm. Bet man kaut kas nelika mieru, man gribējās zināt vairāk, un tā beigu beigās sāka rindoties aina pie ainas, detaļa pie detaļas. Ne visam var ticēt, daudz kas izlikās pēc izdomātas pasakas, un daudz kas bija jāiztulko, lai atrastu sakarību. Un kad beidzot man likās, ka viss stāsts ir kārtībā, es satiku Nātanu Krauzi pašu. Nē, viņš nebija miris. Nātans Krauze dzīvoja. Un viņš domāja, ka nemirs nekad.
Tas bija kāds nomācies aprīļa vakars, kad Nātans Krauze stāvēja pie Šuko tilta ar uzdevumu - likt šim vienkāršajam sakaram pār upi uziet gaisā, piespiežot kādu pogu. Viss bija nokārtots, Nātanam bija tas jāizdara pareizā stundā un minūtē un jādodas tālāk, tas ir - ja pastāvētu vēl šāda iespēja. Tātad - pavisam vienkārši. Bet Nātans redzēja šo tiltu, kas savienoja abas ciema puses, viņš redzēja cilvēkus, it kā tie būtu bijuši dzīvi, kas uz šī tilta tikušies un šķīrušies, redzēja baskājainus puikas, kas zvejoja ar paštaisītām makšķerēm, redzēja tirgus braucējus, redzēja daudz ko, par ko pelēkais tilts būtu varējis stāstīt, ja tas mācētu runāt.
Bet arī tāpēc Nātans būtu varējis tiltu uzspridzināt. Uzdevums bija viegli veicams. Viens pogas piespiediens. Iedzīvotājiem bija teikts, ka šeit nekas nenotiks, tikai lai nerādās kādu laiku uz ielas. Un patiesi, viss bija kluss un tumšs, kad pienāca vakars. Bet tad piepeši Nātans pamanīja kādu gaismas plankumu viņā upes malā. Jādomā, kāds bija aizmirsis aizklāt logu, kā rīkots, un dzeltena gaisma izlija naktī no kāda kaut kur dziļāk iedegta gaismas avota.
Gaisma bija mierīga, tai bija siltums, kaut arī drēgnajā vakarā to nevarēja sajust. Bet šis siltums it kā nāca pāri tiltam vieglām kājām, pienāca un padeva labvakaru. Un tā kā labvakaru padevušam jāsaka vēl kaut kas, tas teica:
- Nātan, nāc mājās!
Viņš saausījās. Vai tiešām kāds bija runājis? Nē, visapkārt bija tumšs, visi un viss bija kluss, tikai no kādas pavisam tālas pamales bija dzirdama dunoņa. Tā bija tik tāla, ka tikai pastiprināja klusuma sanēšanu, kuŗā ieaudās Šuko upes šalkšana un murdēšana ap tilta balstiem. Nātans paraudzījās pulksteni. Vēl piecpadsmit minūtes!
- Nātan, nāc mājās!
Nē, nu viņš skaidri dzirdēja šo balsi, un tad tikai ievēroja, ka viņa skats pievērsies četrstūrainajam gaismas plankumam upes viņā pusē.
Viņam pēkšņi ienāca prātā, ka vajadzētu pāriet pāri upei un pateikt mājas iedzīvotājiem, lai aizklāj logu. Bet līdz ar to būtu apklusināta beidzamā balss, kas ir spējīga kādu saukt mājās. Un pēkšņi, atkal klusumam sanot un upes ūdeņiem murmuļojot, viņam uznāca ilgas, kaut viņš atkal dzirdētu šo balsi, kas sauca mājās.
Bija un palika kluss, arī gaisma it kā sāka dzist, varbūt tur nodzēsa kādu sveci, kas pēdējā laikā sāka kalpot kā apgaismošanas līdzeklis. Varbūt tur dzisa kāds spoži aizkurējies pavards. Varbūt, viss vienalga, balss, kas sauca, neatskanēja vairs, bet Nātans Krauze tupēja savā bedrē un lūkojās pāri upei, lūgdamies: dedziet taču spožāku uguni, sauciet - es nākšu!
Bet klusumā, kas nu valdīja, un tumsā, kas bija samilzusi bieza pāri ciemam, pēkšņi, it ka neticēdamas, bet instinktu izdresētās ausis sadzirdēja kādu citu skaņu, žvadzošu, kas tuvojās no aizupes puses. Viņš pameta skatu rokas pulkstenī: bija laiks! Viss notika ar precizitāti, visam vajadzēja notikt kā likts.
Kad pirmie divi ienaidnieka tanki, it kā bīdamies uzbrauca uz tilta, Nātans nospieda kontaktpogu un lavījās atpakaļ. Viss notika, kā tam bija jānotiek, tā, kā tas noticis simtām, tūkstošām reižu.
Gadi pagāja, bet balsi, kas sauc mājās, Nātans vairs nedzirdēja. Bija, kas minēja tos vārdus, bet no tiem ātri nobira gaismas mirdzums, bija tā, kā ir pasakās un spoku stāstos, kad pieskaras, putekļi birst un parādās kails ģindenis.
Sākumā nekas. Bet vēlāk Nātans sāka ieklausīties savādajā šalkšana, kam viņš vispirms nepievērsa uzmanību, bet kas kļuva arvien uzmācīgāka. Beidzot viņam atklājās, kas tā par balsi. Tā bija Šuko upe, kas šalca. Atklājums pārsteidza, tas drusku baidīja, bet arī vilināja - un tā kādu tumšu rudens vakaru, kad viss it kā slīga dziļāk un dziļāk neizbrienamā tumsā, kam neatrast gala, Nātans pēkšņi sajuta sevī kaut kādas gaidas. Tās viņu nervozēja, jo viņš īsti nesaprata, ko viņš gaida. Tad piepeši viņam likās, ka ir uzminējis. Un viņš pievēra acis un gaidīja, patiesībā viņš neatlaidīgi lūkojās tai tumsā, kas bija ap viņu, acīm aizdaroties - viņš meklēja gaismas plankumu, no kurienes vajadzēja nākt saucienam:
- Nātan, nāc mājās!
Nebija ne gaismas, ne sauciena - tikai viena vienīga tumsa.
Ceļojums līdz ciemam, kas tagad bija izaudzis par mazu pilsēteli pie Šuko upes, nebija tik garš, ka to nevarētu veikt. Vairākas reizes Nātans iedomājās, ka jāaizbrauc, lai redzētu, kā tur ir. Bet nekad to neizdarīja. Līdz kādu dienu viņš saņēma telegrammu, kuŗā bija teikts, ka viņa dzīvē sācies jauns pagrieziens. Tam bija ekonomisks raksturs. Pirmā mirklī Nātans bija priecīgs, bet drīz vien atklāja, ka viņa priekā neviens nedalījās. Vienīgi dažādas labdarības biedrības biežāk iegriezās pie viņa ar saviem sarakstiem un apdrošināšanas biedrības piesūtīja prospektus, kuŗos bija stāstīts, cik dārgi var pārdot savu dzīvību.
Šuko upes šalkoņa pieņēmās spēkā.
Tovakar, kad Nātans beidzot izšķīrās braukt, viņš gaidīja kādu ciemiņu, kuŗa esmei viņš ticēja, par kuŗu viņš domāja, ka tas ir viņa īstākais, varbūt vienīgais draugs. Stundas gāja, neviens nenāca, tikai Šuko upe šalca, nu jau tā mutuļoja, brūni duļķaina, tāpat kā toreiz, palu laikā. Bija svētvakars, viens no tiem vakariem, kad pasaulei atgādināja, ka tā tiks izglābta ari tad, ja tā aizies boja. Un ari viens no tiem vakariem, kad - to tā var iedomāties - Hamlets kā no ķēdes palaists suns klīst apkāri; skaitīdams:
Vārdi, vārdi, vārdi...
Jo ar vārdiem bija pilns izplatījums, krogi un baznīcas. Vārdi bija kļuvuši par gaisu, kuŗu elpojam, un šo vārdu ēnas bija tik gaŗas un tumšas, ka nekam, ko ar tiem izteica, vairs nevarēja ticēt. Vai tos izrunāja cilvēku mutes, uzrakstīja pirksti vai izmeta gramofona plates - viss vienalga: tie bija tikai vārdi. Neko patiesāku vairs ar tiem nevarēja pasacīt, bet tajā pašā reizē tie bija kļuvuši tik visvareni, ka arī citādi patiesību nebija iespējams atklāt. Visi ticēja vārdiem, reizē neuzticēdamies, jo zināja, cik tie viegli izrunājami vai uzrakstāmi.
Nātans Krauze paspēja noķert pēdējo lidmašīnu, kuŗai šai vakarā nebija daudz pasažieru, un devās uz ciemu pie Šuko. Pēc divi dienām viņš bija tur.
Jau pēc pirmās pastaigas Nātans redzēja, ka tā nav vairs tā vieta, kur viņš bija stāvējis pirms vairāk nekā desmit gadiem. Nebija arī mājas, kas bija spīdinājusi gaismas plankumu - tur bija kāds bagāts precu nams, un gaismas netrūka, netrūka vizuļu, netrūka ne nieka.
Nātans nosēdēja ilgu laiku kādā krogū. Viņš izrunājās ar iereibušiem večiem, izstrīdējās ar apkalpotāju (viņš bija pēkšņi kļuvis kašķīgs), izgāja uz ielas un klīda pa pilsētu, pa kuŗu ziemas vējš trenkāja paretas sniega pārslas. Tā viņš sagaidīja vecā gada beidzamo vakaru.
Nezkā Nātans bija uzkāpis pakalnā, kuŗā bija sarakti bijušie un kuŗā esošie lūdz Dievu no pelēkiem akmeņiem celtā, pamatīgi restaurētā dievnamā. Tas bija kluss. Vārdi bija izskanējuši, mūzika apklususi, tikai kaut kur dziļumā dzelteni blāvoja kāda mākslīga gaisma. Viņpus upes uzšāvās gaisā pareta raķete.
Nātans klīda saldams ap dievnamu. Šuko dīvainā burvība bija izgaisusi, tā nešalca zem sava ledus vāka, un jaunais tilts vizēja kā tērauda josta, auksts un vēss, zilspodrā spuldžu gaismā.
Vienā kapu nostūrī Nātans uzdūrās kādam piemineklim, tas bija vecs, nerestaurēts, piemiņa no bijušajiem laikiem. Pacēlis skatu, Nātans lūkojās Jēzus bēdīgajā sejā, no kuŗas nokarājās pāris ledus lāsteku. Šūpīgajā gaismā, ko meta ielas spuldzes tālāk lejā, Nātans izlasīja pusizdzisušo rakstu:
„... cietis par jums...”
Nātans noņēma cepuri. Izdzertais vīns un alus bija sakāpis galvā, un viņš sacīja:
„Labvakar!”
Atkal iešūpojās spuldzes un, ēnām šūpojoties līdz, Nātanam likās, ka Jēzus tēls nočukst atbildi. Bet reizē pavīdēja uzraksts, jā - Nātanam likās, ka Jēzus vicina rokās tādu kā senu laiku kurjera pasi ar ierakstu:
„... cietis par jums...”
„Par velti,” nu skaļi ierunājās Nātans, un vīna mutuļi viņa galvā sāka virpuļot kā pavardā. „Par velti Jūs esat cietis. Nekas nav citādāk, absolūti nekas - viss ir tāpat kā pirms Jūsu kāpšanas Golgātas kalnā. Vienīgā pārmaiņa, teikšu, diezgan pamatīga, kas notikusi, ir tā, ka mums ir vairāk vārdu un mēs tos pēc vajadzības varam apmainīt vienu pret otru. Gluži kā tirgū. Jā, mums ir arī nauda. Un vārdi. Ar abiem mēs pērkam un mainām - un ar vārdiem ir tā: jo sīko mums vairāk, jo liekamies bagātāki. Un, ticiet man, ar vārdiem var nopirkt diezgan daudz. Vai kā var!”
„Nevar ar neko!” kāda balss ierūcās Nātanam aiz muguras. Viņš apsviedās riņķi, reizē nokaunējies un sabijies. Tur stāvēja kāds vīrs, turēdams padusē brūnos vākos iesietu grāmatu.
„Jūs laikam svešinieks?” teica vīrs.
Nātans pamāja piekrītoši.
„Un nav kur palikt?” turpināja pienācējs. „Skaidrs, mūsu pilsēta nav svešiniekiem domāta. Ir, kas saka, ka tā ir šarmanta ar savu jauncelto namu un veco vīna pagrabu jaukumu, bet ziniet - te katram ir savs caurums, kur ielīst un kas te ieklīdis, tas lai nedomā kaut kur pielipināties. Nē, es saku, tur nekas nesanāk. Esmu jau te vairākus gadus. - Nāc līdz! Mēs svinam vecajam bēres pa savai vīzei!”
Nātans negribīgi sekoja, bet svešais saņēma viņu zem rokas un veda tālāk. Viņi nonāca kādā vasaras paviljonā upes kraujā. Tur bija vēl trīs, aizvējā dega spulga, un uz galda bija degvīna pudeles.
Viņi sasveicinājās. Viņi dzēra. Viņi pārstāja runāt pieklājīgi, atmeta „jūs”, un degvīns kāpa galvā.
„Kāpēc tu te atgrūdies?” vaicāja viens no dīvaino svinību dalībniekiem.
„Velns zina,” murmulēja Nātans. „Mājās nepatika. Tas ir - ja man vispār ir mājas.”
„Tev nav!” kā ar cirvi nocirta tas, kas bija uzrunājis Nātanu pie pieminekļa kapos. „Es teikšu to, ko tu pats neuzdrošinies: tev nav māju. Citādi tu nedauzītos apkārt pa pasauli šādā naktī, šādā laikā.”
„Nu,” bilda Nātans, „varbūt ka man šeit ir kādi sevišķi uzdevumi.”
„Nieki! Sevišķi uzdevumi. Zini, vecīt, man liekas, ka pašlaik pasaulē ik cilvēkam ir kāds sevišķs uzdevums, ar ko viņš grib izlikties varens. Pakasi vien. Atleks miza, redzēsi, kādi tur ķirmji apakšā.”
„Kas tu tāds, ka to zini?” vaicāja Nātans, saņemdams runātāju pie apkakles.
„Tam nav nekādas nozīmes,” teica otrs. „Bet zini, es tev došu dāvanu - lūk, šo grāmatu. Paņem par suvenīru! Tos grabuļus, kas tagad visos veikalos, jau nav vērts pirkt. Šo te grāmatu sarakstījis kāds šejienietis. Sen jau. Pirms mūs te uzspēra gaisā. Vai tu zini kāpēc - jā, tas ir tas lielākais joks. Es tev pateikšu, pateikšu kāpēc, ka to noteikti izdarīja kāds, kam bija vismaz tikpat sevišķi uzdevumi kā tev, lai gan tavējiem es neticu. Tas ir - ja tu galīgi neesi izkritis no lomas. Kad mūs atbrīvoja, bija kādam dots uzdevums uzspridzināt tiltu pār Šuko. Nu, to viņš izdarīja tik glīti, ka medālis par to pienākas, tur nav divi domu. Es apskaužu šo varonību, drosmi, nervus. Es noņemu savu cepuri” - un viņš to tiešām darīja - „viņa izdarītā priekšā, kaut arī spridzinātājs bija ienaidnieks. Bet vai viņš zināja arī to, ka nebija nekādas nozīmes to darīt? Neviens ne mēģināt nemēģināja šo vietu aizstāvēt, tā bija nenozīmīga, bet atbrīvotāji gan - tie domāja, ka kaut kas te paslēpies, un patīrīja tilta apkārtni. Kā smejies, nav jau liela skāde - vecās būdas izkūpēja, tagad mums ir tādi skaisti nami, ka tajos var apmaldīties. Nelaime tikai, ka mēs dabūjām iesvētīt arī jaunu kapsētu...”
„Bet tu jau neesi šejienietis,” gandrīz čukstus runāja Nātans.
„Kā tad. Šejienietis. Tikai atbrīvotājs. Pirms atbrīvo, ir kādu laiku jābūt projām. Kad atbrīvoju, tad negribējās te atgriezties. Kuŗam prieks atgriezties un priecāties par jaunām kapsētām ?”
„Un ja es teiktu, ka es biju tas, kas uzspridzināja tiltu?” sacīja Nātans un skatījās kaimiņa sejā.
„Nekas sevišķs,” kaimiņš atbildēja, paņemdams pudeli no tālāk sēdošā. „Pilnīgi bezsvarīga detaļa šajā stāstā. Jo, velns zina, kuŗš cits būtu tavā vietā. Un pats galvenais - ja nu tu tas būtu - nedomā par to vairāk! Ja domāsi, paliksi tur, kur esi, un nekas nekļūs labāk. Es sāku domāt - un tagad man te nekur nav vietas. Strādāju gadījuma darbus, dzīvoju nepierakstījies. Esmu palicis, kur biju, bet neesmu ar to mierā. Labāk ir tiem, kas ir mierā, tie lepojas ar ordeņiem, svin karogu svētkus. Vai viņiem labāk? Jā, pat to es nezinu. Man liekas, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs esam visi samudžināti kaut kādos tīklos un nekur netiekam. Kamēr esam mierā, tikām labi. Līdz ko soli sper, rauj kāda tīkla acs atpakaļ.”
„Es... Jā, kā lai to saka. Es aizmuku,” domīgi uz dziestošu spulgu raudzīdamies stāstīja Nātans, „es aizmuku, starp citu, no kāda pienākuma. Lasīt lekcijas, kas man bija jādara parīt...”
„Tiksi vēl atpakaļ.”
„Un tad. Es neticu lāga, ka tam ir nozīmes. Esmu tikai izpildītājs, kāds cits ir sakomponējis to dziesmu, ko dziedu.”
„Dari vien tālāk. Zini, neviens no tiem, kas labprātīgi nāk tevi klausīties, nemaz nemēģina iedomāties, ka tu stāsti kaut kādu patiesību. Sanākšanas iemesli ir citi.”
„Es to zinu.”
„Nu lūk, tātad viņi ir mierā. Mal tālāk savu dziesmiņu. Vai nu par mieru, vai par ideju, vai par taisnību, vai par kaut ko citu - es jau nezinu, ko tu sludini.”
„Starp citu,” iebilda Nātans, „sludinu - kā tu saki - ka mums ir jākalpo brīvības un taisnības idejai.”
„Lai tas Kungs tev palīdz!” izsaucās galda biedrs un ieņēma pamatīgu malku. „Jā,” viņš klepodams turpināja, „tā ir varen skaista lieta! Pati skaistākā. Ir tikai divas lietas, ko es tev gribu sacīt.”
„Nu?”
„Pirmkārt - tas, ka tev jāblandās apkārt šādā vakarā, nozīmē tikai to, ka tu galīgi šim amatam nederi. Ja tu tā turpināsi, pienāks diena kad tu sēdēsi kādā koncentrācijas nometnē un brīvības un taisnības vārdā slaktēsi cilvēkus. Ir vismaz tāds risks. Otrkārt - tu tur pirmīt biji atkal savos uzdevumu augstumos un lasīji lekcijas pašam Jēzum Kristum. Pirms tu nebūsi atradinājies no domas, ka visu vainu var uzvelt šim nabaga nolāsojušam piemineklim, visa runāšana ir riebīgas pļāpas. Piedod! Es tik ļauni negribēju sacīt, bet tā apmēram es domāju.”
„Labāk, ka es tagad eju!” pēkšņi noskaidrojies, ierunājās Nātans un pameta skatu pulkstenī. „Ja to daru, paspēšu noķert beidzamo šāsnakts vilcienu.”
„Prātīgi. Atstāj man kaut ko piemiņai!”
Nātans iebāza roku kabatā. Nekā nebija. Viņš izvilka kādu nevajadzīgu dokumentu un iespieda dzīru biedra rokā. „Še,” viņš sacīja, „nekā prātīgāka nav!”
„Paldies! Un steidzies! Šeit, šajā vieta, kur tu tagad sēdi, tev nav ko palikt. Te tu esi tik lieks, cik lieks vien vari būt.”
Un Nātans Krauze aizgāja. Viņš uzskrēja savā viesnīcas istabā, sameta nedaudzās mantas somā, pasūtināja un izdzēra tasi tējas un devās uz staciju. Bija minūtes divdesmit par agru. Sēdēja, smēķēja, izgāja uz perona. Vilka vējš. Vilciens bija nokavējies. Nātans skatījās pulkstenī. Kad tālumā izdzirda vilcienu, viņam uz mirkli atkal likās, ka šalc Šuko upe. Tāpat kā toreiz viņš skatījās pulkstenī. Ciparnīca vizēja tumsā. Viņš iesteidzās bufetē, tā bija vaļā. Nopirka šokolādes gabalu - nez kāpēc. Tad pienāca vilciens. Kad tas jau bija gabalā, kad Šuko tilts kādā līkumā uz mirkli uzmirdzējis sala nakts baismi zilgajā gaismā, pazuda aiz klints raga, Nātans atklāja, ka pazaudējis kabatas grāmatiņu. Laikam aizmirsis bufetē. Nu, nekas. Daudz tur nebija.
Vilciens traucās tumsā, naktī. Nomiegojušies, vienaldzīgi, gurdeni retie braucēji sagrozījās, kad Nātans ienāca kupejā. Apsēdās, uzsita apkakli. Laidās miegā. Vilciens, klabinādamies uz sliežu salaidumiem, traucās tālāk. Līdz ar pirmo snaudu Nātans izdzirda, ka šalc Šuko upe. Nekas nelīdz. Tās šalkoņa pavada, tā neatlaižas.
Nātans pūlējās neklausīties. Bet šalkoņa pieauga. Kāds nodzēsa gaismu, kaimiņi likās uz mieru. Vilciens šūpojās tālāk, gaŗām vīdēja tukši peroni, vientuļas, neapsargātas pārbrauktuves.
Upe šalca. Tā neapstājās šalkt. Tā turpināja savu drūmo dziesmu lidmašīnā. Izkāpjot. Pārrodoties dzīvoklī. Aizejot uz darbu. Atveŗot muti. Izrunājot vārdus, teikumus, veidojot skaistu, loģisku domu. Visur, visur.
Kādu dienu Nātans atcerējās, ka aizmirsis viesnīcā svešā dzīroņas iedoto suvenīru - grāmatu. Nopūtās, domāja - varēja palasīt. Nez, kas tā bija par grāmatu? Atcerējās nosaukumu, devās uz bibliotēku. Šķirstot atcerējās vietu, kuŗu bija uzšķīris svešais un teicis, lai lasa. Atcerējās arī, cik tālu bija paguvis izlasīt, dzeŗot viesnīcā tējas tasi. Atcerējās, ka toreiz bija paskatījies pulkstenī un skrējis uz staciju. Izlasīja tālāk. Nākošā lappusē bija illustrācija. Pēc tam nobeiguma vārdi:
„Dzīvodams, kalpodams ideāliem, iegūdams varu un naudu, šis vīrs nebija iedomājies paskatīties, vai viņa savādais pulkstenis turpina skaitīt viņa laimes stundas. To tas nedarīja. Tas bija apstājies, un vīrs nezināja, kuŗā vielā, kādā dienā, kuŗā stundā un minūtē. Bet tas laiks, kad pulkstenis to vēl bija darījis, bija pagājis jau sen, ļoti sen. Visam pāri bija pārklājies sen jau miruša vasaras zirnekļa pelēkais audums.”