 L. Ozols ar dzīvesbiedri karikatūrista Dona Troya skatījumā. |
Leo Ozols
KĀ DZIMST LIELFILMAS
|
L. Ozols ar dzīvesbiedri karikatūrista Dona Troya skatījumā. |
Tumšajā „Monterrey” krodziņā vienīgais baltās gaismas stars krīt uz mūsu godavietā uzkārtajām karikatūrām. Zem tām kā priesteris pie altāra sēž Pako un plašos žestos kaut ko skaidro vīriem, kas sasēdušies ap viņu. No žestu plašuma redzu, ka Pako jau baudījis rumu un visai drīz galdā nāks „Angel” ūdenskrituma bildes par pierādījumu viņa varonībai un neiedomājamam sniegumam. Vienmēr atrodas kāds, kas Pako stāstu vēl nav dzirdējis vai krogū garlaikodamies pārvaicā lietas, kas, liekas, nekad nav pietiekami izskaidrotas. Pako publikas nekad netrūkst. Šodien liekas sevišķi laba diena, jo krodzinieks, man ienākot piemiedz aci un es redzu, ka viesmīlis nes pilnu paplāti ar dzērieniem uz karikatūru altāŗgaldu. Tātad kāds tālumnieks, kas pirmo reizi šajā krogu, maksā rēķinu. Man steidzīgi kaut kas jādara, citādi Pako kļūs par Homēru un es tikšu padarīts par kādu mitoloģisku pusdievu. Pats „Auyantepuys” vairs nebūs akmeņu masa vien, bet gan Olimps, kuŗa virsotnē drīkst pastaigāties tikai izredzētie. Bet šoreiz esmu kļūdījies. Mani ieraugot, Pako pielec kājās, saķer pie rokas un, nevienam ne vārda nebildis, velk tumšākajā krogus stūrī. Nosēdina uz cietas alus mucas ka brūti kāzu gultā – un, satraukti apkārt skatīdamies, vai tik kāds neklausās, čukst, ka viņam nupat esot īstā ideja, lielais plāns, uz kuŗu katrs kādreiz savā dzīvē cerējis, bet kuŗa realizēšanu panācis tikai retais, jo ģēniju nav daudz šajā pasaulē. Pēc Pako uzskata mēs piederam šai ģēniju grupai. Pusčukstus, ar plaukstu muti sargādams, lai neviens nevarētu pat no lūpām nolasīt milzīgo ideju, Pako man pūš ruma dvingu sejā un vārdus ausī. Pēc brīža Pako brēc pēc viesmīļa un jauna padzēriena. Kad tas atnests, Pako smadzenēs plāns jau paplašinājies. Tikai pusvārdos viņš stāsta par mūsu nākotni. Pēc pieciem, sešiem rumiem arī es esmu sajūsmināts. Pako vārdos klausoties manas domas lido caur zeltainu miglu, kur lietus pilienu vieta krīt briljantu graudi, kur mūsu rokas paspiest nāk pasaules dižvīri…
Visa mūsu saruna notiek pusčukstus, tikai sevišķos sajūsmas brīžos pasprūkot kādam skaļākam vārdam. Tomēr viss krogus ir kļuvis kluss. Liekas, visi saprot, ka tumšajā stūrī divi ģēniji dzemdē vēstures lielāko ideju. Bez prasīšanas krodzinieks mums nes jaunus dzērienus, kuŗus maksā mūsu klusējošie apbrīnotāji pie letes.
Pēc pusnakts mēs jau lidojam augstu pāri šim krogum, kuŗa ļaudis sarunājas pusčukstus, lai mūs netraucētu. Tie tagad liekas sīki un nenozīmīgi tārpi, kuŗiem gan ir pašiem sava dzīve, savas bēdas un prieki, bet kuŗu vērtība ir nulle, salīdzinot ar mums. Mums nav ne mazākā sakara ar viņiem. Mēs ceļamies, lai ietu un meklētu kādu vietu, kuŗā iederamies, kur nav šo sīko kurmju, kas maksā mūsu rēķinu, kārām acīm sekodami katrai mūsu kustībai un ar acīm vēlēdamies nolasīt katru vārdu no mūsu lūpām, vēlēšanos no mūsu acīm. Gan krodzinieks negrib laist mūs projām, esam atrakcija, kas pievelk klientus, bet tādi sīkumi mūs neinteresē. Pako ceļā uz durvīm, mūsu karikatūrām gaŗām šūpojoties, atklāj, ka šis krogus nav piemērota vieta mūsu nobildējumiem. Mēģina noāķēt smagos ietvarus no sienas, lai tos vestu uz kādu cienīgāku vietu, kā mākslas muzeju vai nacionālo Panteonu, kur atdusas visi Venecuēlas varoņi. Bet mēs neesam paredzējuši krodzinieka un pārējo klientu pretošanos. Tie ne par ko negrib ļaut āķēt karikatūras no sienas nost, viņi nevēlas, ka šīs divas svētbildes tiek izvāktas no viņu tempļa. Viens pret otru stutēdamies, mēs beidzot atmetam ar roku un atstājam mūsu pielūdzēju baram bildes, kā naudīgs klients atstāj labu dzeramnaudu viesmīlim. Kamēr grīļojamies pa tumšo ielu uz „La Cibeles” krogu, es nevaru atminēties, kuŗa gan bija tā milzīgā ideja, kas mums nesīs zeltā tērpto nākotni. Arī Pako to vairs neatminas, bet tas neesot svarīgi. Labāk plānosim, kuŗus no saviem pielūdzējiem pagodināsim ar rokas spiedienu un kuŗus atraidīsim. Jo mūs apsveikt nāks valstsvīri, prezidenti mums kārs ordeņus un filmu dīvas mums trīsies apkārt kā mušas ap medus podu.
„La Cibelēs” sēžot pie trešā ruma, mēs vienojāmies, ka mums būtu kaut kas jāizgudro, lai varētu sākt saņemt naudu un pieņemt prezidentus. Pako man paskaidro, ka manā klātienē viņam labas idejas nerodoties, tādēļ lai es pakavējot laiku, kā varot, viņš iešot uz mazmājiņu pārdomāt. Lai man tomēr kas būtu ko darīt, ceļoties Pako apgāž savu krēslu un nozūd mazmājiņas durvīs. Kamēr ar viesmīļa palīdzību savācu Pako krēslu un to nostatu uz kājām, Pako ir atpakaļ. Balss, kā hašišu sapīpējies, ar atrautu krekla apkaklīti un izspūrušiem matiem, pie galda turēdamies viņš stīvu skatu blenž sienā un kā mēdijs spiritistu sanāksmē čukst:
„Filma. Lielfilma... krāsās... cinemascope...”
Es saprotu. Ne par velti ģēniji esam abi. Mēs taisīsim lielfilmu. Tādu, kā Pako teica. Varbūt pat trīs dimensijās. Vispār, šī filma būs lielākā, lepnākā, svarīgākā un dārgākā, kāda jebkad producēta. Mēs filmēsim visu Venecuēlu. Skatos rādīsim šis zemes varenumu, skaistumu: visu to, kas līdz šim mums nav paticis šajā zemē, mēs pārvērtīsim par paradīzi, mēs aplaimosim pasauli ar mūsu filmu. Caur dūmu dvingu un dzērāju balsīm mēs uz pretējās sienas jau redzam filmu kā uz ekrāna. Ātri, pirms idejas zūd, uz servjetēm sarakstām filmas svarīgākos punktus, iespaidīgākos skatus. Tad atgāžamies krēslos, apsveicam viens otru par brīnišķīgo ideju, pasaucam vēl vienu rumu un sākam izdarīt aprēķinu. Protams, šāda lieluma un svarīguma produkcijā nekas nedrīkst trūkt. Pret rīta pusi mūsu aprēķins ir puslīdz gatavs. Tikai viens miljons bolivaru. Esam apmierināti; uztaisīt tik varenu filmu par tikai vienu miljonu ir ko vērts. Mēs esam uz pareizā ceļa. Kas gan ir viens miljons?
Pirms šķiŗamies, Pako vēl man uzprasa piecus bolivarus papīra un zīmuļu pirkšanai, lai tūdaļ izstrādātu projektu. Arī man nav tik daudz naudas. Tādēļ uzprasām krodziniekam, un tas pieraksta aizdotos piecus pie visas nakts lēses. Viņš mūs pazīst, kad kas liels izdosies – atdosim. Bet līdz tam laikam tikai pieraksta grāmata.
* * *
Plānošana, projekts, librets un aprēķinu izdarīšana prasa vairāk laika nekā bijām iedomājušies. Bez tam maksā arī naudu, jo rumu par brīvu neviens nedod. Iekārtojam mūsu darba biroju „Monterrey” aizmugures istabiņā, par ko varam dzert par brīvu. Protams, atgadās šad un tad arī traucējumi, jo krodzinieks ved savus klientus mūs rādīt. Ārī tie maksā. Tā pierodam pie mūsu krogus biroja, ka dzīvojam cauras dienas un naktis nemaz neizejot. Bet tad beidzot arī viss ir gatavs. Un tas ir ko vērts: varen skaistos ādas vākos iesieta ir gandrīz vesela grāmata, pilna skaistiem vārdiem, lieliem numuriem un pat dažām ilustrācijām. Tādu grāmatu nav kauns pasniegt pat prezidentam. Tikai acumirklī mūsu problēma ir – kam viņu pasniegt? Atkal paiet dienas gudrojot, kam grāmatu likt priekšā. Kam ir viens miljons bolivaru un kas grib tos dot vienas filmas taisīšanai? Ar grāmatu padusē pārmaiņus apstaigājam visus, kas varētu būt ieinteresēti dot mums miljonu. Lēnām mums jāatzīst, ka Venecuēla laikam taču nav tik bagāta zeme, kā bijām iedomājušies. Vismaz miljonu neviens mums negrib dot.
Secinām, ka esam mūsu laikam priekšā. Mūsu varenā ideja vēl netiek izprasta. Tādēļ jādomā, kā pieradināt, kā izaudzināt jaunu cilvēku paaudzi, kas būtu mūsu ideju augstumos.
Tad kādu nakti, aiz pārskatīšanās viskiju dzerot, esam ar mieru upurēt mūsu lielo ideju cilvēces labā – mēs pārtaisām projektu. Sākam svītrāt skaitļus, līdz nonākam pie pus miljona. Negrozot neko libretā, mēs esam ar mieru mākslas un kultūras labā zaudēt pusmiljonu bolivaru.
* * *
Izredzes kļūst labākas. „Bolivar Films” prezidents pat lūdz, lai viņam grāmatu atstājam ieskatīšanai. Pako ir sajūsmināts. No prieka nezina kur dēties, un viņa runas zem karikatūrām „Monterreyā” kļūst arvien iespaidīgākas. Viņš ir nolēmis ļaut mūsu pielūdzējiem zināt, kas mums padomā. Protams, par zaudēto pusmiljonu viņš nemin ne vārda. Bet kad paiet dienas un pat nedēļas, klausītāji sāk nogurt un pat krodzinieks Hosč sāk cilāt mūsu parādu zīmes. Ļoti nepatīkams stāvoklis. Ne jau naudas trūkums, bet gan parādu atgādināšana. Pako runas sāk kļūt īsākas, vairs tā nepārliecina. Līdz ar to arī klientu interese par mums un krogu sāk zust. Rezultātā – krodzinieks vairs negrib dot mums dzert uz kredita. Pako izmēģina pēdējo līdzekli – apciemo „Bolivar Films” prezidentu. Es nervozēju. Krodzinieka šaubīgo skatu klāts, es graužu nagus un piedzeru rumu. Nupat viss ir uz spēles. Ja Pako atgriežas bez labām ziņām, mums būs jāsāk apskatīties pēc cita krogus.
Paiet pusdienas laiks nagus graužot un pienāk vakars. No Pako nav ziņu. Hosč jau atklāti smīn un pienes ruma glāzi.
„Šī tad nu ir pēdējā. Pako jau ir pazudis. Izdzer tu šito un tad zūdi tu arī.”
Es gan vēl mēģinu kaut kā aizstāvēties, bet Hosč man uzgriež muguru un runā ar citiem.
Un tad – atveŗas durvis un ienāk Pako. Pilnīgi pārvērties. Jaunas drēbes, no lombarda izņemto smago zelta ķēdi ap roku un briljanta gredzenu zibinādams viņš visus sauc ārā savu jauno auto skatīties. Es neeju baram līdzi. Sasprindzinājuma atslābums ir par lielu, lai es kustētos. Aizlīgojos līdz letei, bez prasīšanas atveru pudeli ruma un sūcu garu malku. Kad viss bars atgriežas krogū, esmu jau atkopies, un kad Pako man noliek priekšā piecdesmit tūkstošu naudas čupu, es māku uzvesties. Nesteidzos maksāt parādus, bet saucu brīvu dzeršanu visu vakaru visiem. Kamēr krodzinieks berzē rokas un steidzas visus apkalpot, Pako man pastāsta jaunākās ziņas – viņš jau līgumu ar „Bolivar Films” parakstījis. Rīt no rīta jāiet arī man. 50.000 aizdevums gan ir stingri paplacis, jo Pako ir izķīlājis visu, kas bija lombardā, sapircies kaudzi drēbju un piedevām nopircis jaunu auto. Tomēr godīgi atdod man manus 25 tūkstošus ar noteikumu, ka krogus parādu maksāšu es. Tad atgriežamies mūsu pielūdzēju barā, sēžam zem mūsu karikatūrām, sūcam rumu un klausāmies Pako atjaunotajā stāstā.
Redakcijas piezīme: Šis raksts par „Bolivar Films” krāsu filmu „Venezuela Virgen” (Jaunavīga Venecuēla) ir izvilkums no Leo Ozola manuskripta par viņa filmu karjeru, kuŗā bez paša Ozola piedzīvojumiem redzami arī dažādu valstu prezidenti, kino aktieri, polītiķi un pasaulē izkaisītie latvieši – visi savos īstajos vārdos un darbos. „Organizacion Leo Ozols” gatavo 13 latviskas izglītības filmas, kuŗas iznāks katru mēnesi viena. Katra filma aplūkos kādu noteiktu un no pārējām neatkarīgu tematu, piem. Latvijas vēsturi, sākot ar latviešu izcelšanos. Filmas būs melnbaltas, 16 mm. Biedrības, draudzes, apvienības, skolas utt. varēs filmas īrēt. Ieinteresētajām organizācijām un privātpersonām ieteicam rakstāt Leo Ozolam, 2064 Espaňa Street, Ocean Park – Santurce, Puerto Rico.
