Jaunā Gaita Nr. 34, 1962

 

SAVRUPA PASAULE

 

Kompozīcija 1.

Kompozīcija 3.

Dabā sastopamo veidolu (formu) raksturu nosaka augšanas un noārdīšanas norišu dinamikas likumi.

Augšana ir organiska parādība, ko raksturo sevišķa sekas kārtība, un ja gadījumā šo īpašību sastop neorganisku struktūru veidošanās procesā, ari tad mēdz runāt par „augšanu”, – piem. kristallu gadījumā.

Turpretim tās noārdīšanās norises, ko cilvēks visvairāk ievēro, parasti ir mechaniskas dabas, neizlīdzinātu dinamisko svārstību izraisītas, bieži gadījuma rakstura. Tomēr arī šie pārveidojumi norit stingru nosacījumu ietvaros, un tādēļ visām dabas formām piemīt īpaša pārliecinoša „pareizība” (formu loģika), kas būtībā nav nekas cits kā izlīdzināti dinamiskie spriegumi.

Gluži līdzīgas augšanas un noārdīšanas norišu parallēles vērojamas daiļradē.

Iecere ir veidolu augšana.

Mākslas darba reālizējums ir vielas pārvarēšana, aktīvs pārveidošanas process.

Šāda uzmanības pievēršana dabas norisēm vēlama, aplūkojot Rasmas Bites darbus, kas raksturīgi uzrāda dabas formām piemītošas īpašības: nobeigtību, līdzekļu ekonomiju un ļoti jūtīgu veidola dinamisko organizāciju.

Rasmas Bites temperas gleznojumu formas norāda uz skulpturāliem priekšstatiem disponētu ieceres veidu, bet uzskatāmi demonstrē arī to, ka skulpturālu formu priekšstati iespējami bez saistības ar trijdimensionālu reālizējumu (konkrētu vai illūzorisku).

Šo gleznojumu veidoli nav konstrukcijas, tiem piemīt organismu īpašības. Vientuļi, sevī noslēgti, patstāvīgi un bez pretenzijām šie tēli ilgst dotajā apkārtnē ar lietām piemītošu realitātes spēku, lai gan ar lietu apveidiem tiem maz kopēja.

Tās noskaņas, ko cilvēkā izraisa apkārtnes un lietu iespaidi, šajos gleznojumos neparādās tāpēc, ka tie nav „dabas spogulis”; šai ziņā Rasmas Bites vizuālie priekšstati ir augstākā mērā „polarizēta gaisma”, – autores gaumei, pārliecībai un subjektīvajam spriedumam pakļauts ierosmju kārtojums.

Daudzu tēlu izveidošanās saistāma ar agrā bērnībā sakņotu, vārdos netveramu „es pret visumu” stāvokļa apjēgumu un tam sekojošā izjūtu un domu procesā izraisītiem noteiktiem telpiskiem priekšstatiem.

Visi šie veidoli būtībā ir simboliski, nekad tikai formāls kompozicijas elements. Tikpat ciešā saistībā ar tēlu ir gleznojuma noziedi. Tie rūpīgi izraudzīti kā izjūtas pārnesēji, ne gadījuma rakstura vai sekundāras dabas pielikumi.

Rasmas Bites mākslā galvenais ierosmju avots ir cilvēks. Sievietes-vīrieša savstarpējās attieksmēs viņa saskata visus kultūru un civilizāciju veidotājus pirmspēkus (un nespēkus), ar sevišķu cieņu šai sakarā pieminot Z. Freuda pētījumus.

No veco kultūru mākslām Rasmu Biti saista seno ēģiptiešu skulptūra formu vienkāršās skaidrības un nepretenciōzās monumentālitātes dēļ; no jaunlaiku skulptoriem Kārļa Zāles, Rodēna un Manzū darbi.

Pieminot gleznotājus, tiek nosaukti Matvejs un Munks, Botičelli līnijas jūtīgais smalkums goddevīgi apliecināts.

Attieksmē pret rakstniekiem izvēle nešaubīga: Mārtiņš Zīverts, Knuts Hamsuns. Mūzikā: Mendelsons.

Tā ir savrupa pasaule, Rasmas Bites māksla ir autonoma; visciešākā saistībā ar realitāti tā audzē saviem likumiem pakļautus veidolus.

B. I. T.

Rasma Bite

Pašportrets