Dzintars Sodums
BALĀDE PAR GUSTU
Irr
viens
tāc
jauns scholars vārdā Gusts
(pasē rakstīts Kategors Imperats).
Viņš dzīvo Vilimantikā
bez tēva, mātes, sievas, it nekā.
Viņš strādā, mācās derīgās
un nederīgās zinībās,
gan humānās, gan eksaktās,
viņš neļaujas ne drūmām,
ne pārāk priecīgām,
ne aizrāvīgām jūtām.
Viņš ceļas agri,
daudz staigā svaigā gaisā,
ēd noteiktos laikos,
laikus iet gulēt,
pieklājīgs pret darba devējiem,
saticīgs ar kollēgām;
lasa faktus,
atbild īstā laikā un vietā,
iecietīgs pret bērniem un sirmgalvjiem.
Pēcpusdienā nezaudē labu omu.
Tik vienā punktā nerunājams.
Uz jautājumu:
Un kas ir tavi senči?
viņš atbild:
Par to runāt neklājas.
To vairums bija plenči
Un polītiski dauzoņas.
Dievs skatījās šo savu,
Šo savu produktu
Un domāja, ka Gustam,
Ka tam kas pietrūktu.
Viņš pamāja un sauca,
Lai tēlos parādās
Tie spēki un tās strāvas,
Kas Gusta genos glabājas.
Pasaules labotājs matu cekuls,
strauji žesti,
dzīrotājs, jocīgi stāsti, krogi
un kāzas,
skumējs par pasaules ļaunu,
acu dobulī staro bēdu
ugunīga smalklocekļu piektgad-
niece,
pacietīgs stiprs kalps strādāt
no gaismas līdz gaismai,
sludinātājs, pelēki gaŗi pērmindera
svārki, vienkārši cēli vārdi,
dižā meita, smiekli, krūts un
dziesma.
Skolotājs vākt dot, ko kodes
nemaitā.
Atsperīgs strēlnieks, acis skatās,
kur mesties mēzt.
Vecmāma, rokas zem priekšauta,
asā mēle netaupa ne kungu, ne
kaimiņu.
Ģildes amatnieks skaitīt likt
rakstus, celt un rotāt. -
Tie Gustam apkārt stājās,
un pirkstus kratīja. un rājās,
un mācīja un mudināja,
un augšup, lejup aicināja.
Gusts nobijās, bet teic: Nikā,
Labāk brauksim piknikā.
Tie sēžas mašīnā
un aidā latata
plīvo šosejā.
Uz maura paugura
zem kupla koka
vīd ielejā gaŗi skursteņi
un raibi māju jumti.
Ap grozu sēžas Gusts
un viņa viesu pulks;
tas sasasēdās kluss,
bet drīz kā nejaušus
vārds pēc vārda raisās,
krustām šķērsām domas kaisās,
un kad pūlis sīku putnu atlaidās
knābāt druskas piknikiskās,
viesi pēdējo pāri skrien pa pakalni
un piektgadniece noķēra pērminderi.
Varbūt tur kādi strīdījās,
varbūt tur kādi sapazinās,
simbols pret domu dīdījās
un karsts gar aukstu trinās
un kopā apvēlās un dzima
un pukstēja un rima.
Kad saule grasās rietēt,
teic viesi Gustam tā:
Paldies par mielastu.
Mums genu valstībā
nav ceptas cāļu ciskas,
vien idejas un proporcijas
ģeometriskas.
Paldies par maura zaļumu,
paldies par saules siltumu,
paldies par ielejas tālumu,
paldies par debesi,
paldies par tevi, jaunekli.
Tie atspērās un gaisa
kā pieneņpūkas kaisa.
Brauc mājup Gusts
atraisījies.
Katra diena jumu maina,
katra atnesusies.
