Piezīmes par Artura Voitkus romānu Bet es jums saku ...
Arturs Voitkus, BET ES JUMS SAKU... , apgāds Grāmatu Draugs, 1961. g., 320 lpp., Ilmāra Rumpētera vāks
Mācītājs Arturs Voitkus pazīstams kā daudzpusīga personība - draudzes gans, rakstnieks, sabiedrisks darbinieks. Jau gadiem periodikā parādās viņa Augusta Nopūtas feļetoni; labsirdīga humora smailēm viņš mīl bakstīt trimdas sabiedrību, atklājot tās cilvēcīgās vājības, pašapmierinātību, pārmērīgi ātro piemērošanos apstākļiem. Kanadas latviešu skatuves reiz pārstaigāja viņa luga "Zvaigznes" par to pašu tematu.
Psīcholoģiski smalka cilvēku raksturu analīze, bieži ar humora pieskaņu, zīmīga arī viņa novelešu krājumiem "Stāsti par mīlestību" (1946), un "Aproce" (1955). Galvenais motīvs gan ir neparedzamais liktenis, kas sarežģī mīlētāju gaitas, kaislību un prāta mijiedirbes vadītas. Mīlestību šajās noveletēs raksturo Elīnas Zālītes pants, kas ievada pirmo grāmatu - par jaukiem glāstiem, aizmirstību un pagājušo dienu mīlu, kas iet visur līdz. Tā šie jaunības gadu darbi gan liecina par autora novērošanas spējām un cilvēku rakstura pazīšanu, bet romantika un mīlas skatu apraksti ir tik saldeni, ka nepaliek aizmugurē kādreiz tik populārajām Elīnas Zālītes vārsmām. Krājumā "Aproce" Voitkus, atsvabinājies no šī sentimentālisma, ļauj brīvu skrējienu kā raitam stāstījumam, tā feļetonos pazīstamajam humoram.
A. Voitkus vērtīgākais darbs līdz šim bija traģēdija "Jūdass", stingrās, lielās līnijās veidots darbs, kas izgaismo sadursmi starp Jēzus mīlestības un pazemības mācību un Jūdasa un jūdu tautas ilgošanos pēc kareivīga, agresīva vadoņa, kas piepildītu viņu nacionālpolītiskos centienus. Jēzus sludina Dieva valsti, kas nav uz šīs zemes, un aicina iet mīlestības ceļu. "Kas tautai brīvība, ja gars smok važās? Vai nav vienalga, kādas naudas mainām, ja tikai sirds ar Dievu izlīgusi?"(8) Jūdass sabrūk, redzot, ka arī nāves stundā Jēzus mīlestības spēks ir stiprāks par ciešanām. Blakus kristīgai mīlestības mācībai parādās cilvēka mīlestība, pacelta augstākā, cēlākā plaknē. Arī tā var būt liktenīga un netricināma. Rute traģēdijas beigās saka:
Nevar pārvērst Dieva gribu,
Nevar zibšņus rokā tvert, -
- Nevar mūsu ceļus šķirt.
Nevar izdzēst mīlestību -
- Nevar mūsu ceļus šķirt. (53)
Šis mīlestības motīvs divējos paveidos atkārtojas A. Voitkus romānā BET ES JUMS SAKU... Vispirms mīlestība kā viens no kristīgās ticības pamatprincipiem; otrkārt, mācītāja Ramlava paša mīlestība.
Romāns avīžu sludinājumos mazliet intriģējot izdēvēts par drāmatisku mācītāju un ārstu dzīves atklāšanu un ar tematu vien saistīs lasītāju uzmanību un pārrunas. Patiesībā šis darbs ir raksturīgs mūsu laikam - daudzšķautnains ideju, pārdzīvojumu un iespaidu kopojums. Jēkabs Ramlavs apvieno sevī vai visas macītāja un cilvēka problēmas. Teoloģijas studijas viņš veic ar fanātisku pārliecību un ticību savam uzdevumam. Viņa galvenā doma tai laikā ir kristīgās baznīcas pieticības snauds, visa piedošana un apklāšana ar žēlastības segu. Cienītiem kanceles runātājiem "pietiek runāt par zvaigznītēm, ziediem un mīļo tētiņu debesīs..." (13). Ramlava doma ir skaidra un stingra: "Ne ar lūgsnām, ne ar labiem darbiem, ne ar ticību vien mēs iegūstam Dieva žēlastību, bet ar bezgrēku dzīvi. Ir tikai viens ceļš uz debesīm un to arī Kristus rāda: Ej, un negrēko vairs!" (14)
Romāna risinājumā rādīta Ramlava dogmātiskās nostājas daļēja un lēna pārveidošanās, saduŗoties ar dzīves īstenību - darbu draudzē un ģimenē. Ja sākumā viņš grib sludināt tikai tīro Dieva vārdu, atgādināt cilvēkiem taisno, stipro, dusmīgo Dievu, veidot baznīcu par svēto biedrību, kas no grēcinieka norobežojas, tad vēlāk viņš atzīst, ka domu un darba centrā jābūt ne grēkam, bet grēciniekam. "Kristus bija nācis glābt cilvēku, dzīvo cilvēku" (307). Dievs ir mīlestība. Ja arī cilvēki sajūt rūgtumu un reizēm domā, ka Dievs ir ļauns, "tikai tāds cilvēks var būt laimīgs, kas sevi zina (Dieva) mīlestības sargātu"(302). Tādēļ mācītājam nav jāpazemo satriektie grēcinieki, bet jādzīvo tā, lai arī no viņa dzīves citi mācītos, tajā redzot dievišķās mīlestības atspulgu.
Kā tas izdodas Jēkabam Ramlavam? Neatrisināms konflikts rodas, kad liktenīga, neatturama vara saista Jēkabu ar jaunu, skaistu ārsti Lauru Birzmali. Laura ir intelliģenta, spraiga, ar tūkstoš jautājumiem par dzīvi un tās jēgu, bet bez mazākās vēlēšanās pieņemt Dieva gribu kā izskaidrojumu. Viņas zobgalīgā pieeja reliģijai paliek uzsvērta, pat pārspīlēta līdz pat traģiskajiem notikumiem grāmatas pēdējās lappusēs. Kas starp diviem tik atšķirīgiem cilvēkiem uztur dzīvu savstarpīgu pievilkšanās spēku, kas līdzinās apsēstībai? Pamatojuma, loģikas šai mīlestībai nav, ja nemin vienu otru seksuālas dziņas izraisītu epizodu. Manuprāt, tieši šīs problēmas tēlojumam varam pārmest samākslotas, nedzīvas pozes, klišejiskas frazes. Laura ir auksta, lietišķa, bez jūtām un sirds siltuma; viņa ir dzedra, nosvērta, ironiska, "Tādas sievietes neaizraujas"(167).
Ticamāks, dzīvāks ir Ramlava sievas Ausmas tēls. Ne tikdaudz kristīgā audzināšana vai tradicijas, bet pašas kroplums viņai devis šķīstsiržu cilvēka aureolu. Viņa vēro sava vīra slepeno cīņu, zina, ka Jēkaba mīlestība, kaut nerodot fizisku izpausmi, tomēr ir grēks un sestā baušļa pārkāpšana. Tomēr viņa nezaudē ticību lūgšanas spēkam. Ne domāšanā vai strīdos ir viņu glābiņš, bet tikai lūgšanā. Pats Jēkabs šo ticību palaikam zaudē un apzinās savu liekulību.
Baznīcas un reliģijas problēmas, kā arī liktenīgās mīlestības stāsts ir latviešu literātūrā pamaz sastopama viela; tādēļ šis darbs pelnī nedalītu cieņu, lai gan tīrā literāta vietā brīžam runā mācītājs un orātors (piem. 277. lpp. ). Ideoloģiski vērtīgākās domās redzam mācītāju Voitku, vides un cilvēku tēlojumos Andreju Gravu ar agrākos darbos redzēto v e i k l o fābulu un paticami veidotiem sadzīves tipiem. Cilvēcīgo kaislību, ilgu un sapņu aprakstos abu iepriekšējo vietā stājas, varbūt negribot, Augusts Nopūta, bet rezultātā tomēr nav feļetona - ir tikai diezgan sentimentālas, banālas, vietumis salkanas rindas, piem. 87. lpp. To gan nav daudz, un romāna degpunktā ir jaunā mācītāja dzīve un darbs Latvijas lauku draudzē un Rīgā. Vieglākas lektīras meklētājs atradīs nodaļas pilnas dzīva un notikumiem bagāta stāstījuma. Jaunais mācītājs, gadiem studējis teoloģiju kā sausu zinātni - Baznīcas vēsturi, senu filozofu uzskatus, dogmas, grieķu un ebrēju gramatiku, sāk darbu lauku draudzē ne kā dvēseļu gans, bet kā rakstu mācītājs. Bet drīz viņš atzīst, ka viņa darbs ir "sviest riekšavām zirņus pret skārda pannu" (196). Formālie amata pienākumi - dievkalpojumi, kristības, kāzas, bēres - paņem viņa laiku, bet no Kristus mācības kā tādas draudzei nepielīp nekas. Mācītājs kā padomdevējs un dvēseļu gans viņiem nav vajadzīgs. Ramlavs tomēr turpina darbu ar apbrīnojamu mieru un pacietību arī padomju un vācu laikā. To darot, viņš iepazīstas ar dažādiem cilvēkiem, sāk saprast laucinieku mentālitāti. Rodas sadursmes ar dažiem pagasta varas vīriem; fābulā iepīts arī pa kriminālam pavedienam. Bet, ja, piemēram, Mērnieku laikos tas bija tikai lasītāju intereses saistīšanai, tad šeit arī slepkavības mēģinājuma prāva dod iespēju iztirzāt morālus jautājumus dzīvā, saistīgā veidā.
Šāsdienas trimdas lasītājs saņems šo romānu ar prieku, jo tajā ir kā viela pārdomām, tā arī plaša lasāmviela ar dzīvi un veiksmīgi attēlotu neseno pagātni.
It sevišķi jaunākai paaudzei, kas mēģina savu dzimtenes mantojumu kritiski izvērtēt un nevēlas tikai formāli pieņemt tēvišķīgās pamācības, kādas palaikam parādās presē, ir labi redzēt, ka valnis starp mācītājiem un citiem var dažreiz slēpt tikai pozi un skaļus vārdus. Ir tiesa, viņu misija ir svēta, viņu ticība lielāka, viņu pieredze cilvēku dzīves problēmās lielāka, bet arī par viņiem nevar teikt - integer vitae, scelerisque purus. Pārlasot šo mācītāja sarakstīto un tādēļ autoritātīvo darbu, redzam vēl lieku reizi, ka arī priekš 20 - 30 gadiem dzimtene nebija tikai rožu dārzs; redzam arī, ka autora uztverē kristīgā ticība un Baznīca rāda pareizo - mīlestības - ceļu.
Dr. P. Vasariņš