Apceres autors Kārlis Ābele, balādes meistara – nelaiķa prof. Dr. K. Ābeles dēls, ir literāts un zinātnieks. Viņa literārie darbi publicēti Jaunajā Gaitā (28. num.) un periodikā. K. Ābele pašlaik saistījies zinātniska darbs Bangkokas universitātē, Taizemē.Latviešu jaunietis Austrālijā dzīvo starp divām teorētiskām galējībām. Viena no tām ir visa latviskā aizmiršana, saejoties tikai ar austrāliešiem un lasot grāmatas tikai angļu valodā. Otra ir pretējā – dzīvošana tikai latviskā vidē.
Jaunietis var iegūt no abām šīm vidēm. Jāpievienojas prof. E. Dunsdorfa kādreiz izteiktajai domai, ka, dzīvojot divu atšķirīgu kultūru ietekmē, cilvēks kļūst garīgi možāks, ar asāku prātu. Nav nepieciešams nevietā nonicināt austrālisko, lai būtu īsts latvietis. Simtprocentīgu latviešu, t.i. tādu, kas nebija zināmā mērā kādu citu kultūru ietekmē, liekas, nebija pat brīvajā Latvijā. Toreizējie latvieši daudz ieguva no vācu, krievu un franču kultūras.
*
Nav šaubu, ka daudz varam gūt no latviskās vides. To sirsnību un gaišumu, kas plūst no mūsu tautasdziesmām un Skalbes pasakām laikam neatradīsim nekur citur. – Ar vārdu „austrālisks” jāapzīmē ievērojami nenoteiktāks jēdziens nekā ar vārdu „latvisks”, jo austrāliešiem ir daudz mazāk izkopta nacionālā ideja un patriotisms, un tautas uzskati šai ziņā ļoti nevienādi.
Teorētiski visideālākais stāvoklis būtu panākts, ja latviešu jaunietis varētu būt tīri latvisks latviešu vidē un tīri austrālisks austrāliešu sabiedrībā, tādā veidā iegūstot no abām. Šāds atrisinājums nav praktiski iespējams jau tādēļ vien, ka, ziedojot tikai pusi laika katrai videi, nepieciešamas ārkārtīgi lielas garīgas dāvanas, enerģija un piemērošanās spējas, lai varētu pārmaiņus iekļauties abās vidēs. Tādas mums ir retam, ja vispār kādam. Parasti ieguvumi vienā vidē jāsamaksā ar zaudējumiem otrā.
Lielais vairums latviešu jauniešu svārstās kaut kur starp abām jau minētajām galējībām, citi tuvāk vienai, citi otrai. Lai gan daudz vecākās paaudzes latviešu nosoda tos mūsu jauniešus, kas par savu parasto vidi ir izvēlējusies austrāliešu sabiedrību, manuprāt visļaunākā stāvoklī jaunietis atrodas tad, ja nejūtas īsti piederīgs un nevar iedzīvoties ne vienā, ne otrā. Nevajadzētu nosodīt, drīzāk nožēlot jaunieti, kas nevar iedzīvoties latviskā vidē.
*
Liekas, mēs visi zinām galvenos iemeslus, kādēļ lielais vairākums nevaram pilnīgi iekļauties austrāliešu sabiedrībā. Tie ir: citāda pieeja dzīvei, citādas intereses un paražas.
Mazāk esam domājuši par to, kādēļ daļa latviešu jauniešu – un šī dala pastāvīgi pieaug – nav apmierināti ar latviešu sabiedrību. Esam paraduši to izskaidrot īsi un vienkārši – reālākā, konkrētākā austrāliešu vide spēj spēcīgāk iespaidot moderno jaunieti. Šais vārdos slēpjas daļa taisnības, bet ne visa. Lai nonāktu tuvāk patiesībai, jāiedziļinās mūsu jauniešu mentalitātē, tās cēloņos un rezultātos.
DIVI DOMĀŠANAS IEVIRZĪENI
Trimdas jaunieša personību veido citam pārsvarā viens, citam otrs, divi ļoti atšķirīgi domāšanas ievirzieni. Kā pirmo minēšu mantojumu no mūsu vecākās paaudzes un no lielākās daļas latviešu literātūras – jau minēto latvisko sirsnību, vienkāršību, tēvzemes mīlestību, sajūsmu un zināmā mērā romantismu un ideālismu – varbūt to vislabāk var raksturot ar A. Brigaderes bērnības atmiņu grāmatas nosaukumu – latviskā Dieva, dabas un darba mīlestību. Mēs varam būt laimīgi, ka esam maza tauta vismaz tai ziņā, ka tieši mūsu mazā skaita dēļ mums nevarēja rasties latviešu Hitlers, kas dzimtenes mīlestību pārvērstu kādā militāri noskaņotā „ismā” – cik reižu neesam paši pus pa jokam, pusīstenībā izteikuši domu, ka, ja mēs būtu simt un nevis tikai divu miljonu tauta, tad Vācijas neslava kā kaŗu meklētājai tautai nobālētu mūsu priekšā. Bieži lasām un dzirdam, ka nacionālisma jēdziens nav augstā cieņā rietumu lielvalstu valdību aprindās. Domāju, tas tādēļ, ka šais aprindās īsti nepazīst mazo, brīvību tikko ieguvušo tautu nacionālismu, kas bija pilns sajūsmas un darba spara un spēja aizraut tautu masas laikmetā, kad lielās, jau ilgu laiku pastāvējušās valstis bija manāmas kultūras dekadences pazīmes, izplatījies cinisms, apnikums un šaubas par dziļāku vērtību un dzīves jēgas esamību. Arī austrāliešiem grūti saprast nacionālisma jēdzienu mūsu izpratnē.
Galīgi pretstatā jau minētajam jauniešu latviskajam mantojumam ir otrs viņu domāšanas ievirziens. Tā cēloņu starpā jāmin mūsu jauniešu otrā pasaules kaŗa ietekmēta pagātne un pašreizējā situācija. Apzināti vai neapzināti, lielākā daļa trimdas latviešu jauniešu dziļi izjūt latviskās vides būtiski nestabilo raksturu – cik ilgi tā var eksistēt, un vai ir gudri, ja tai ar sirdi pieķeramies, apzinoties, ka tā nevar pastāvēt uz neierobežoti ilgu laiku, bet lēnām sairs, laika zoba sagrauzta. Ar austrālisko vidi šādas problēmas nav – tā gan mainās, bet nav domājams, ka tā nākošo gadu desmitu laikā lēnām izgaisīs. Dzimtenes atstāšana, Vācijas bēgļu nometnēs pavadītie bērnības gadi un ar šo īpatnējo laiku saistītā nedrošība un neziņa par nākotni, pasaules pašreizējā nedrošā situācija – viss tas pilda mūsu jauniešu sirdis ar šaubām par dzīves jēgu, vērtībām, atzītām tradicijām un konvencijām.
PAZUDUŠĀ PAAUDZE
Pēc pirmā pasaules kaŗa Eiropā eksistēja tā sauktā pazudušā paaudze – jaunieši, kuŗus, kaŗa ietekmē, nomāca šaubas par dzīves jēgu, un kuŗi nevarēja piemēroties pilsoniskajai apkārtnei, bet dzīvoja no dienas uz dienu, bez kāda izteikta mērķa. Nevaram ignorēt to, ka arī lielu daļu trimdas latviešu tagadējās jaunatnes ietekmē, lielākā vai mazākā mērā, šādai pazudušai paaudzei raksturīgas domas.
Kādreiz liekas, ka, klausoties vecāku nostāstos par viņu jaunību, mēs, jaunieši, izjūtam nožēlu, ka mums nav tās sirsnības un sajūsmas, kas, acīm redzot, kādreiz piemita mūsu vecākiem. Tur grūti daudz ko darīt, jo mākslota, tēlota sirsnība un sajūsma ir vēl vairāk nožēlojamas nekā to trūkums.
Parasti, ja runājam par mūsu jauniešiem, pieminam austrālisko un latvisko vidi kā divus pretstatus, un mēģinām jauniešu garīgo attīstību izskaidrot kā veidotu tikai šo divu pretstatu sadursmē. Manuprāt, ar to nodarām lielu kļūdu: daudzu latviešu jauniešu garīgā pasaulē ciņa starp latvisko mantojumu un šaubām par dzīves jēgu ir daudz svarīgāka nekā cīņa starp ikdienišķo, reālo un praktisko austrāliskumu un, salīdzinājumā ne tik reālu, kaut arī spilgtāku, latviskumu. Tendenci ieslīgt šaubās un cinismā nevar nekādā ziņā uzskatīt par austrāliskās vides izpausmi. Tā ir pavisam savdabīga parādība, kas latviešu jauniešu vidū jau minēto iemeslu dēļ ir daudz pazīstamāka nekā starp austrāliešu jauniešiem.
Latviskā gara mantojuma un kaŗa sekās iegūto šaubu savstarpējā cīņa par vadītāju lomu mūsu jauniešu garīgajā pasaulē ir izskaidrojums daudzām jauniešu vidū novērojamām parādībām, nevis vienkārši cīņa starp latvisko un austrālisko. Nereti šāda cīņa ir cēlonis ilgstošiem psīcholoģiskiem sarežģījumiem un dažreiz traģiskām sekām. Viņu latviskā mantojuma dēļ, mūsu jauniešiem, izņemot retiem, grūti pilnīgi un nemāksloti ieslīdēt pazudušās paaudzes modernās izpausmes aprindās – eksistenciālistos, „bītņikos” u.c. Vienā ziņā tas ir labi, jo, kaut gan daudzas no „bītniku” dzīves filozofiju veidojošam idejām ir vērtīgas un vērā ņemamas, tās sastāv galvenokārt no nekonstruktīvas, pasīvas kritikas, kas tieši sava nekonstruktīvā rakstura dēļ nekad nevar būt pilnīgas, visu apmierinošas. Tomēr, skatoties tikai no jauniešu viedokļa, tas nav labi, jo nedod iespēju pilnīgi iedzīvoties un piederēt kādai sabiedrībai. Savukārt šaubas par daudzām tradicionāli atzītām idejām noliedz jauniešiem pilnīgi iedzīvoties tādā vidē, kādā dzīvoja to vecāki Latvijas neatkarības laikā.
PAAUDŽU PLAISA
Bieži runājam par nesaprašanos paaudžu starpā. Zināmā mērā šāda nesaprašanās ir normāla parādība jebkurā sabiedrībā, bet mūsu gadījumā to pastiprinājuši īpatnējie, jau minētie apstākļi. Lai gan mūsu vecāko paaudzi, tāpat kā jauniešus, ir ietekmējuši kaŗa un pēckaŗa gadi, jauniešus tie skāra nenobriedušus, ar neizveidotu dzīves uztveri un idejisko pasauli. Vecākā paaudze nevar saprast un bieži nosoda jebkādu jauniešu novirzīšanos uz jau minētās pazudušās paaudzes domāšanas veida pusi. Šāda savstarpēja nesaprašanās ir bieži par cēloni jauniešu aiziešanai no latviešu sabiedrības.
Latviešu jaunietis Austrālijā nevar būt ne tīri latvisks, ne tīri austrālisks, ne arī pārmaiņus tīri latvisks un tīri austrālisks, piemērojoties katrai sabiedrībai. Nav pieņemama arī svārstīšanās kaut kur pusceļā starp abām šīm galējībām, īsti nezinot, kur piederēt, un nespējot pilnīgi iejusties ne vienā, ne otrā vidē. Manuprāt, vienīgais atrisinājums ir mēģināt saliedēt kā latvisko, tā austrālisko pēc iespējas harmoniskā personībā, kurā neviena no šīm abām daļām nav statiska, bet attīstās līdztekus. Šāds saliedējums, ar uzsvaru uz latvisko sirsnību, ir manā uztverē vienīgais, kas pašreizējos apstākļos varētu sekmīgi cīnīties pret šaubām, t.i. pazudušās paaudzes domāšanas veidu. Šādu personības evolūciju, t.i. dinamisku latviskā un austrāliskā kopojumu, parocības labad apzīmēšu par jauno latviskumu, nostādot to pretstatā vecajam latviskumam, kāds attīstījās Latvijas neatkarības laikā, un bez sevišķām pārmaiņām ir turpinājies līdz šai dienai.
„JAUNAIS LATVISKUMS”
Pieņemsim, ka šādi definēts jaunais latviskums varētu attīstīties un izpausties samērā spilgti un plaši. Nav jālolo cerības, ka šāds ceļš būs viegls. Tas ir un būs ļoti grūts, bet ja tas nesekmēsies, tad mūsu jaunieši būs spiesti dzīvot nepilnīgu dzīvi, atstājot nepiepildītu daļu savas garīgās attīstības potenciāla. – Jaunais latviskums atšķirsies no vecā vispirms ar to, ka tam, gluži dabiski, būs daudz internacionālāka noskaņa un daudz mazāk šaura lokālpatriotisma. Otra ievērojama atšķirība būs tā, ka tas izpaudīsies vairāk garīgā nekā ikdienišķā plāksnē. Ņemot vērā, ka latviešiem nav pašiem savas valsts, un mūsu skaits ir mazs, ikdienas dzīvē dominēs austrāliskais.
Var jautāt – kādēļ mūsu jaunieši nevar dzīvot austrāliskā vidē un tomēr smelt savu latviskumu no jau pastāvošām latviskām gara vērtībām: tautasdziesmām, neatkarības laika rakstnieku darbiem u.t.t.? Ar to vien nepietiek. Nevar sagaidīt, lai jaunietis samierinātos ar stāvokli, kuŗā viņa reālā, austrāliskā apkārtne un tajā izplatītās idejas pārdzīvo straujas pārmaiņas, bet tīri latviskā vide ir statiska. Ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi kopš Latvijas valsts zaudēja neatkarību un vairāk nekā piecpadsmit kopš atrodamies trimdā. Divdesmit gadu laikā arī pirms otrā pasaules kaŗa sākuma Latvijā norisinājās ievērojamas pārmaiņas idejiskā laukā. Kādreiz biju pārsteigts, uzzinot, ka doma par savu, pilnīgi neatkarīgu valsti latviešu tautā nebija sevišķi attīstījusies pat 1918. gadā. Ja milzīgas pārmaiņas latviskuma uztverē un izpratnē noritēja starp 1918. un 1939. gadu, nevaram sagaidīt, lai 1961. gadā skatītos ar tādām pašām acīm kā 1939. g. Jau minētu iemeslu dēļ latviskais pašreiz nevar būt tik dinamisks kā austrāliskais, bet tas nenozīmē, ka tam būtu jāsastingst.
Neesmu vienīgais jaunietis, kam rūp kontinuitātes uzturēšana idejiskā laukā līdz iespējamības robežām. Zinu arī, ka daļa mūsu jauniešu neizrāda pietiekoši iecietības pret vecāko paaudzi, bet vaina ir arī pretējā pusē. Vecākiem bieži liekas nesaprotama jauno atteikšanās bez iebildumiem ticēt Latvijas brīvības atgūšanai. Ar ticēšanu vien nekas nav līdzēts. Nepievienojos viedoklim, ka nav jēgas turpināt izkopt latvisko, ja nepieņemam Latvijas neatkarību nākotnē kā neapšaubāmu faktu. Manuprāt, pat ja mēs būtu pārliecināti, ka Latvija nekad vairs nebūs brīva, un ka latviešu valodu pēc gadu desmitiem vai simtiem mācēs tikai daži filologi, būtu nozīme palikt par latviešiem cik ilgi vien iespējams – tikai mūsu pašu garīgās attīstības dēļ. Dažreiz jauniešiem pārmet, ka tie neveltījot pietiekoši daudz vērības kristīgai reliģijai. Nedomāju, ka latviskais būtu nepieciešami savienojams ar pēdējo šaurā izpratnē.
Ja nu vecais latviskums vairs nav pietiekami labs, ko tad jaunieši ir darījuši, lai izveidotu jaunu latviskumu? Ja nekas ievērojams nav darīts, vai vispār drīkst kritizēt vecākās paaudzes latviskuma izpratni? Uz pēdējo jautājumu var atbildēt ar „jā” – jo ir taču arī daudz baleta kritiķu, kas paši neuzstājas uz skatuves. Pirmo jautājumu atbildēt nav tik viegli. Vislielākās grūtības jaunā latviskuma attīstībai sagādā tas, ka šāds ceļš ir nemīta taka, un ceļa zīmes jāizvēlas lielā mērā katram pašam. Nav nostabilizējušos tradīciju vai izkristallizējušos ideju, ko varētu iesākumā pieņemt un pēc tam mainīt tikai pamazām – tās pa lielākai daļai jārada no jauna. Šaubas parasti pavada katru mūsu soli jaunā ceļā. Bieži mūsu jauniešiem nav kopējas sabiedrības, kuŗā varētu izkopt jauno latviskumu pēc iespējas plašā veidā – mēs dzīvojam izkaisīti lielajā Austrālija, un pat galvenās pilsētās dzīvojošiem latviešiem rodas grūtības ar satikšanos. Nevaram apgalvot, ka latvieši ir sevišķi saticīga tauta. Bieži ķildojamies un sašķeļamies niecīgu iemeslu dēļ dažādās sabiedrībās, organizācijas un citos nogrupējumos. No jauniešu viedokļa skatoties, diezgan daudz vainojama arī vecākās paaudzes neiecietība, piemēram, domstarpību gadījumā, kas skāra žurnāla Jaunās Gaitas redakciju un Amerikas latviešu apvienību 1959. gadā. Jāsecina, ka Austrālijā ir gan zināmas jaunā latviskuma veidošanās pazīmes, bet šāds latviskums nav ne spēcīgs, ne izplatīts un nekādā ziņā ne viengabalains.
Latviešu jauniešiem to mazā skaita dēļ nepieciešama vislielākā savstarpējā iecietība un domu izmaiņa. Nogrupējoties izvēlētās sabiedrībās, mēs zaudējam daudz no mūsu jau tā dilstošā kopējā spēka. Vecākā paaudze šeit var daudz palīdzēt, it sevišķi lieki neatsvaidzinot savas Latvijas neatkarības laika domstarpības un asumus, jo, gribot negribot, daļa no tā pielīp arī jauniešiem. Jāveicina ne tik vien iespējami plaša savstarpēja pazīšanās un draudzība Austrālijā, bet arī ar mūsu jauniešiem citās zemēs, kur arī veidojas jauns latviskums, piemēram ASV. Rodas arī jautājums – vai varam palikt latvieši uz ilgāku laiku, ja dzīvojam attālāk no citiem tautiešiem, un ja ar tiem tiekamies reti, ja vispār kādreiz? Šis jautājums ir svarīgs no jauniešu viedokļa galvenokārt tādēļ, ka rets jaunietis var samierināties ar dzīvi ārpus plašākas sabiedrības, kā to zināmā mērā var jau vecāka gadu gājuma ļaudis, kuŗi, ja arī tie nespēj iekļauties apkārtējā vidē, savas brīvās stundas bez gruzdoša nemiera pavada ģimenes dzīvē.
Viss atkarīgs no katra individuālas personības un nevis no tā, ko darām vai nedarām, lai rosinātu latviešu sabiedrisko dzīvi. Katrs, kas to vēlas, ir spējīgs palikt īsts latvietis, vienalga, kur viņi dzīvo. Ar to nedomāju nekādu sapņotāju, kas izolējas no apkārtējās, nelatviskās vides, bet cilvēku, kas, atrodoties pastāvīgā kontaktā un uzturot draudzīgas attiecības ar sveštautiešiem, savā sirdī un dzīves uztverē paliek latvietis. Lielu lomu spēlē latviešu grāmatas un sarakstīšanās ar citiem tautiešiem. Cilvēks, kas ar nezūdošu interesi lasa mūsu dainas, nekad savu latviskumu nezaudēs, pat ja pēc gadiem, satiekoties ar citiem latviešiem, tam šur tur ķersies mēle tēvu valodu runājot. No jauniešu viedokļa ir ļoti svarīgi, lai pastāvētu tāds žurnāls kā Jaunā Gaita. Lasot par rosību latviskuma tālākā veidošanā citās pasaules malās, ir vieglāk neieslīdēt rezignācijā un latviskumu neatmest, kā arī neieslīgt nereālu, statisku atmiņu dzīvē.
Nobeigumā izteikto domu kopsavilkums:
1. Atmetot latviskajam ar roku un mēģinot ar visiem spēkiem piemēroties vietējai sabiedrībai un asimilējoties, cik ātri vien iespējams, mēs dzīvosim garīgi nepilnīgu dzīvi. Apzināti vai neapzināti, vismaz brīžiem jutīsim, ka kaut kā trūkst.
2. Nelokāma ticība Latvijas brīvībai nākotnē nav nepieciešams pamatiemesls latviskā saglabāšanai. Ja arī mēs būtu pārliecināti, ka Latvija nekad neatgūs neatkarību, tomēr būtu vērts palikt par latviešiem, cik ilgi vien iespējams. Nešaubīga ticība Latvijas brīvībai nav pienākums, turpretim, cīņa par Latvijas neatkarību, cik tas pašreizējos apstākļos iespējams, ir mūsu pienākums.
3. Nevajadzētu censties būt „tīriem” latviešiem: mēs varam daudz iegūt no citu tautu kultūrām, nekļūstot sliktāki kā latvieši.
4. Bieži cēlonis tam, ka mūsu jaunatne novēršas no latviešu sabiedrības, nav tik daudz austrāliskās vides iespaids kā vispārējas nedrošības un šaubu cauraustas dzīves uztvere.
5. Lai mūsu jaunatne paliktu latviska pēc iespējas ilgi, tai jāļauj pašai meklēt savus ceļus uz latviskumu, nemēģinot uzspiest tikai tradicionālo iztulkojumu.
6. Cik ilgi mūsu jaunatne paliks latviska, tas lielā mērā atkarāsies no jauniešiem pašiem. Vecākā paaudze šai ziņā var daudz palīdzēt, bet tikai tad, ja jaunieši paši vēlas būt latvieši. Ja kāds to nevēlas, ar uzspiešanu maz būs līdzēts, daudzos gadījumos panāksim tieši pretējo.
Austrālijas Latvietis, 19.12.61.
