Kārlis Ābele jun.
NEMIERA MĪKLA
Vakars.
Lāsaini plankumi:
gaišsārti ziedi
nedzimušu lietus lāšu smagā krēslā.
Apvārsni svītro zeltaina zvēdra:
zibens.
Bālas zvaigznes.
*
Nemiers, klusumu dzēris,
noguris.
Atmiņu aizsaulē dziestošās dienas
sirdī sijā aizmirstības vizmu.
Tumsa, caurausta miera,
dzied bez vārdiem, bez balss:
noguris, noreibis nemiers patlaban
krēslainā stundā;
tomēr - neizsīks, nemirs nemiers, gadiem jau tuvais,
asinsbrālību zvērējis dvēselei manai;
neļaus sastingt domām, trulām, gludām kļūt jūtām,
neļaus nejūtīgas vienaldzības vižņiem pārsalt sirdij;
tomēr - nebūs, nebūs nekad
kā bija:
mainījies, mainīsies nemiers -
nenāvēs nelaikā, neziņā
dzidru domu jaundīgušos asnus;
neliegs saulainām strāvām
irdzēt asiņu tīklā,
kliedēt Šaubu pelēkos biedus;
neliegs skatiem tvertām raibām ainām
pārveidoties jūtu spilgtā spulgojumā.
Šovakar pazīstu mieru -
dīvainu, neierastu.
Klusumu dzēris,
noguris, noreibis nemiers.
*
Mīkla minēta mana.
Atbildi
meklēju velti svešās domās, svešās zemēs -
atradu sevī.
*
Siltas, svina smagas lietus lāses.
Raudāja tumsa.
KLUSUMA ASARAS
Klusumu
raud lietus koku zari,
smagus darot asarām
vēsmu spārnus.
Miglu miklu, mākoņainu
vaira laternu skati
nedroši, taustīdamies;
nemodina ūdeni
dūņaina kanāla gultnē.
*
Stundas aizmigušas.
Pusnomodā
tik mirkļi vēl
žāvājas.
SAULRIETĀ
Ruda vara lāsmas izira saule,
apvārsni akmenī kalto un vāju mainīgo, vieglo
kopā kausējot saulrieta stundā.
*
Pret rītiem
vienīgo mākoni tumšzilās debesīs
graizīja uguns mēles,
skabargainas, dzeloņainas.
Zibens?
Varbūt
svētā čūska septiņām galvām.
*
Kautrīgas,
bailīgas
iedegties kavējās zvaigznes.
Mīļā -
burtus melnus vārdos un rindās uz nedzīvi bāla papīra sēju,
kaut zinu:
neizaugs domas no tintes, neizplauks spilgtas kā lāsmas, ko šovakar sirdī šķaida nemiera brāzmas.
Varavīksnai
trūkst melna un balta,
un sarkans tāds pabāls -
kā meitenes lūpas no rīta;
ne sarkans kā asinis manas, kā ņirdzošu velnu peklē sakurtos sārtos gail ogles zem meļu un liekuļu katliem.
Kaistošām mēlēm svelme sarkana smadzenes laiza.
*
Mīļā -
cikādu koŗi aiz loga tumsu un klusumu smalkās strēmelēs graiza.
Monsūna mākoņu saistīti - truli, akli zvaigžņu saltie, dzēlīgie skati.
Palmas klusē aiz loga, jo klusē vējš, kas sabozies, noslēdzies sevī, neglāsta alkstošās lapas.
Gaisā nogaida negaiss.
Būs lietus.
*
Mīļā –
dzīvību
velti meklēt plāni sagrieztos, ķīmiski krāsotos, nāvētu šūniņu audos,
ko, pārklātus stikla plāksnītēm gludām, pētnieki vēro caur simt un tūkstošreiz melīgām lēcām;
slāpētas, mēmas dzīvības balsis jūŗas dzemdētā, liedagā skalotā, tukšā gliemeža vākā.
Nāve... klusums... tumsa...
Vērts man Tev rakstīt?
Mīļā...
MEITENE MANDEĻU ACĪM
Meitene mandeļu acīm,
monsūna naktīm melnajos matos,
virmoja reibušas ģitāras gaudotā ritmā
ostmalas krogu.
*
Jūrnieku skatos
nedēļām briedusi kaisle un rīsu viskija karstie, kodīgie tvani.
Skati: brūnas, netīras bites
rāpo pār dumblaini dzeltenā gaismā mazgāto meitenes seju un pleciem,
pār opija magoņu sarkana zīda skopi apskautiem krūšu galiem un gurniem,
Šūpotiem straujā skurbušas ģitāras gaudotā ritmā.
Dziest un uzliesmo neona gaismas gar sienām,
krāsainiem redzokļiem mirkšķinot, netīkā vairoties tabakas dūmu dvingainās miglas.
*
Smaida meitenes lūpas.
Mandeļu acis:
mīklas
atbildi sola, bet nedod,
slēpdamas austrumu dīvainas teikas, zem pagodu slaidi liektajiem jumtiem lolotas zintis,
aizliegtas gaŗajiem, baltajiem vīriem no tālām rietumu zemēm.
ROTAĻA
Tur biji Tu, tik Tu un es,
Un maza rotaļa, kas tumsā rita.
Tā rokās sadevušies skatījāmies mēs,
Kā lietus lāstekas caur gaismu nakti krita.
Zaļš vīteņaugs pie vaiga pieskārās
Un Tavi smiekli izskanēja daiļi,
Man klusa nerātnība prātā iesēdās,
Bij viņai lūpas Tavas, Tavi pleci kaili...
No reibas atjēgušies raudzījāmies mēs;
Balts mēness peļķē apbrīnoja sevi,
Un viņa sejā ņirgāja smīns vēss,
Par naīvo rotaļu - par mani un par Tevi.
KANŠIN
Zied ķirši un mākoņi...
Nesnaud, Daruma!
Tā sēdot uzkalna lapotnē,
kā japāņu „tējas mājā”,
salds reibums un miegainība
zogas caur nāsīm kaulos. -
Ja nu mans sencis kā japāņu zēnam
nogriež man miegā plakstus ar skropstām
lai stādītu zemē,
lai audzētu tējas koku? -
Bet kas gan gribētu tēju,
kad ķirši zied
un bites zumzina gaisos...
Noplūcu ziedu ar biti un sauli,
un iemetu izlaidim miegulim matos!
Nesnaud, Daruma,
kad ķirši zied!...
Lūk, mākoņos paceļas Fudžija kalns.
Atveri acis un ausis un muti
un brīnies un saki:
- Kanšin! -
Eduards Silkalns
DZIESMA DŪMEŅSLAUĶIEM
Dūmeņu slauķu dainotās dvēseles,
Dibiniet debesīs diženas cunftes,
Darba jums drīz būs bez sava gala!
Tas jau nekas, ka nav jums vairs kāpņu,
Suku un slotu un virsvalku melno:
Dūmi jau nebūs vairs vecajo laiku.
Rādīsim mēs jums, kā mūsdienās dūmo:
Taisīsim ellīgus trokšņus, un dūmi
Šausies mums augšā kā sēnes pēc lietus.
Visa zeme būs viens vienīgs dūmenis,
Darba patiesi būs bez sava gala.
Esiet vien gatavas, dainotās dvēseles!
Reiz bijāt pēdējie, nu būsit pirmie,
Rausīsit miljonus, ēdīsit kūkas,
Ēdīsit dzejiskās debesu kūkas.
Steidzieties, steidzieties, laika vairs pamaz
Dibināt debesis diženas cunftes!
SVĒTDIENAS VAKARS
RASELA IELĀ MELBURNĀ
Brūža brāļu brīnā skatos,
Kad bez aureola matos
Vīrs ar teatrālu pozu
Kaisli buldurē par Mozu.
Tamburīni dreb kā spāņu
Tango, kad no zemes māņu
Seku soda svabad laisti
Liekas piepilsētas slaisti.
Bet no Mozus stāsta ja tiem
Nepietiek, tad melniem matiem
Jaunava ar rozā jaku
Nostājusies bikli blaku.
Negūdami vārdos sātu,
Tipina tie viņai klātu
Raudzīt, vai vēl pietiek spēju
Ielūgt Salomi uz tēju.
Eduards Silkalns
Gundars Pļavkalns
MEDITĀCIJA
Pamazām vēršos es tajā, kas būšu,
Nepazīta aug rītdienas vara.
Tas, ko reiz pazaudēšu vai gūšu,
Vēl neskatīts dzīvo dzīlē bez stara.
Paguris pētot, prāts neziņā gaida,
Kāds būs mans veidols, kas rītdienas balva
Ninives valdnieks, kas dzīro un smaida,
Vai Elamas karaļa nocirstā galva?
MIRĀŽA
... Vēl dažreiz domās manu
Tos novakarus nebijušos,
To tumšo, vasarīgo lapotni,
Un rieta plēnēšanu, vēja steigu;
Tad atkal skatu tiltu to, un lēzno krastu,
Un Tavus matus - tumšos, vējā pajukušos...
Bet laikam atsvešinos jau no tā.
Kas kādreiz likās tāls, bet iegūstams,
Un lēni panīkstu, šai necerībai augot.
MATEMĀTISKA ESEJA
Tāda paskumjāka pasmaidīšana.
Ne ozols esmu es, ne ari klints,
Tik cilvēks vien, un mana dzimts
Par ilgu nemēdz apkārt klīst,
Jo laikam raibas puķes ātrāk vīst.
Vienalga, kādas ziedes, kādos podos liek,
Ir vecā kaulainā mums agru, vēlu jāsatiek.
Varbūt ka dzīvošu es sešreiz desmit gadu;
No sava galda prom lai dzītu badu
Un Dieva doto miesu raibās panckās tītu,
Es gadus divdesmit, lūk, sevi kalpot dzītu,
Par grašiem kungiem savu dzīvi atvēlētu,
Tā samazinot laiku, pats ko vadīt spētu.
No pirmo desmit gadu noritas
Dievs atvēlējis maz man atziņas;
Tie neskaitās, kā neskaitās tie divdesmit,
Kad manu miegu mērot stundas pulkstens sit
Man viņu nedzirdot. Vienalga, kā nu skaita,
Man atliek tikai desmit gadu gaita
No sešiem desmitiem, kur mazgāties un ēst,
Un garam veldzi gūt un miesai slāpes dzēst,
Kur mīlēt, domāt, nīst vai tikai apskatīt
To skaistumu, ko burvis kāds ir visur spējis sarādīt.
Tā katrs mirklis, draugu saimē pavadīts,
Man aizmirst liek, ka nezināms ir rīts
Un katrs skaistums stāvošs vai ar gaitu pildināts
Šķiet skata vērts, un priecājas mans prāts
Par katru esmes momentu, kas skaitās mans.
Šķiet, mūžiem maz ir nozīmes, ja iespējams
Ar mākoni kā sārtu sēni lielu,
Ar auto stūres strauju pagriezienu,
Jau rītu nāves jumprava man’ aicina uz deju,
To neprasot, vai sienas krāsoju vai rakstīt gribu dzeju.
Ne ozols esmu es, ne arī kaila klints,
Bet tikai cilvēks vien no iznīcības dzimts.
MĀJĀS NĀKOT
Izdzēsiet!
Ielu laternas izdzēsiet,
Kas, zvaigznes aizsedzot,
Mums dzīvi viltus gaismās izgaismo,
Un dodiet man tumsu
Upeņu melnumā,
Jo mājās es nāku no Viņas
Un gribu būt viens.
Peļķē kā asaru pilnā acī,
Kas vientuļa debesīs veŗas,
Kur vējš ar mākoņiem retiem
Tango dej,
Mēness sārtumu slēpj.
Man kabatā bāls
Kā askēts mūks
Lakats nobijies slēpj
Lūpu reibuma smeldzi,
Sārtu kā itāļu vīnu
Plankumos lielos.
Man roka pie lūpām slīd
Un Viņa nāk līdz.
Dūmi kā pelēka rudens migla
Pīpei, kas aizmirsta ceļu rāda,
Ardievas saka
Un, aptinot mani,
Klusu pret zvaigznēm kāpj.
Izgaist tad smarža.
Tomēr ap mani
Asāk par kafijas elpu, -
Vijas kā svētnīcas vīraks
Smarža, ko sajūt pat sirds,
Plūstot no rokām,
Tā noglāsta vaigu
Un viņa nāk līdz.
Laikam tomēr
Mīlniekus mīl,
Jo izdziest laternu gaismas.
Es eju pa tumsu
Mājās no Viņas
Un nebūšu viens
Līdz nākamai
Tikšanās reizei.
Kaut kur kādi gudri ļaudis atzinuši, ka Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi” esot nemorāla, ne visai augstvērtīga, plašākajai latviešu trimdinieku saimei nepieņemama luga.
Ko domā domu, Jāzep, sapņu nelga,
Kam gribi, lai tev Rainis, vecais sociālists,
Liek garā lielam būt un pāraugt pūli.
Vai nezini, ka mazo lielums baida?
Uz nomaksu sev priekšpilsētā nopērc būdu.
Varbūt tad kļūsi pieņemams un labs.
Rauj koklei stīgas, Dāvid, projām sviedi,
Ja neproti uz galda kāpjot nodziedāt
Tu augsto dziesmu meldermeitiņai.
Vai nezini, ka kurlo putnu dziesmas baida?
Ar kokli piestampā tu skābus kāpostus,
Būs cienījams tavs uzņēmums un pats.
Nav gars vairs vajadzīgs. Ko meklē, Pēr?
Vai nezini, ka ciedru koka kastes
Sniedz mākslu visiem, kas prot kloķi griezt;
Ir kalendāros smukas bildes, tiek kondensētas grāmatas.
Un pūļa Pilāts uzvelk diletanta togu,
Lai nesaprasto spētu notiesāt.
Es kādreiz saīgstu par sevi un par dzīvi
Un noskumstu par visiem mums.
Šķiet brīžiem mūsu runas, mūsu darbi
Kā mazas mēslu mušas dziedājums,
Ko tukšums atbalso un aizmirstība gaida
Kā labi nobarojies zirneklis.
LAIME
nav putns, kas atlido
Ilgpilniem zilsapņu spārniem.
Nav to ko meklēt
Velēnu vecīša būdā,
Nedz nimfetes Lolitas pilī.
Laime ir tārps,
Piezīdies mirušo trūdu,
Graužas kas palēnām tevī
Un izrobo sulīgo serdi.
BEZ SEJAS
Iemērcu pirkstus naktī
Un velku ar tumsu pār seju.
Tumsas tvirtajos valgos
Gribētos vaibstus sapīt.
Gribētos atraisīt acis
Dobumiem kaisuši stingiem,
Deguna dvinīksnās gropēs
Bezgaisu lipīgu slacīt.
Ļaut, lai zobi un mēle
Aizaug rūgteno muti.
Pārplēš vēl rūgtākām ausīm
Bungādu klusuma spēle.
- - - - - - - - - - - - - - -
Vilku tā tumsā pār seju
Es pirkstus, iemērktus naktī,
Un, izzūdot vaibstiem, jutu,
Ka citādā gaismā eju.
