CIEMĀ PIE DR. J. KARIKA
Foto: R. ĀboltiņšLaiku pa laikam mušu avīzes lasām cildinošus rakstus par jaunajiem vai arī gados vecākiem ārstiem un viņu sasniegumiem. Rodas iespaids, ka latviešiem šai nozarē pieder tikai pagātne un nākotne, bet vidusposmā radies tukšums.
Ko īsti veic tie latviešu ārstu saimei piederīgie, kuru studijas un darbu ietekmējis karā, nav īsti skaidrs. „Jaunās Gaitas” ierosināta, pārkāpu „Royal Prince Alfred” slimnīcas slieksni Sidnejā, lai sastaptu Dr. J. Kariku. Viena no vecākajām slimnīcām Sidnejā – dibināta 1883. g., patlaban aprūpē 1400 rezidējošus pacientus – un ir viena no Sidnejas Universitātes galvenajām klīnikām. Bez parastajiem uzdevumiem šeit medicīnas lielie gari māca mazākos, izdara pētījumus un gatavojas augstākiem zinātniskiem grādiem.
Pēc pastaigas pa līku gaiteni nonācu patoloģijas nodaļā un sameklēju Dr. Kariku. Novietojamies bibliotēkā. Ārā sākas pavasara negaiss ar vēju, pērkonu un lietu. Klausos stāstā, kas savā dažādībā līdzinās kādai ceļojumu un piedzīvojumu grāmatai.
Dr. Kariks savas studijas sācis Latvijas universitātes veterinārmedicīnas fakultātē 1940. gadā. Drīz vien interesi piesaistījusi medicīna, un 1943. g. viņā tai arī pievēršas. Kas pamudināja uz šo soli? Nevarot teikt, ka tas būtu no tēva mantots amats, pasmaida ārsts. Pirmajos ģimnāzijas gados dabas zinātņu skolotāja lūgusi, lai pēc vasaras brīvdienām katrs skolēns atnestu dabas zinātņu muzejam tauriņus, zirnekļus vai dzīvnieku skeletus. Pusvasaru cītīgais skolēns vārījis un balinājis vistas un kaķa kaulus. Rudeni atklājies kaut kas vienots ar zināmiem iztrūkumiem. Modusies vēlēšanās gūt skaidrību, un tas ietekmējis studiju izvēli. Kara apstākļi sākto darbu pārtraukuši. Studijas atjaunotas Gīzenas universitātē Vācijā. Sekojošais chaoss vēlreiz pārtraucis darbu, kas atsākts 1946. g. Tībingenas universitātē. Valsts eksāmeni sekmīgi izturēti 1948. g. rudenī. Seko doktora darbs Dr. med. grāda iegūšanai, kas top paveikts 1949. g. pavasarī. Lielajam emigrācijas vilnim sākoties, darba iespējas rodas „United States Public Health Service” dienestā, pārbaudot emigrantu veselību. Emigrācijai turpinoties, gadās diezgan vilinošs darba piedāvājums jaundibinātajā Pakistānas valstī. 1948. g. Ziemsvētkos sākas ceļojums caur Romu uz Pakistānu, kurā jaunais ārsts pavada nākošos divi gadus. Izrādās, ka 1001 nakts pasakas ir tikai pasakas, kaut gan tās bieži tiek stāstītas kā patiesi notikumi, kas notikuši pagātnē un notiek arī vēl tagadnē. Tādēļ 1952. gada sākumā” atkal ceļojums – šoreiz uz lielo pionieru zemi Austrāliju. ĪSS. pionierim arī jāiesāk –darbs fabrikā. Pēc pusgada iespēja pāriet uz laboratoriju Sarkana krusta asins pārliešanas dienesta. Tālākais ceļš ved pēc gada uz Jaungvineju.
Jaungvineja ir liels un vel pilnīgi neatklāts darba lauks. Vienīgi nezinātājam šķiet, ka tur tikai džungļi, Čūskas, cilvēkēdāji un tropisks karstums. Klimats atsevišķās vietās ir mazliet siltāks, taču reti pārsniedz +909 F. Kalnos ir mūžīgais pavasaris – naktīs +40° F, paceļoties dienā līdz +75° F.
Pēc četru gadu nostrādāšanas ir sešu mēnešu atvaļinājums. Darba vieta piešķiŗ vēl sešus mēnešus speciālu studiju veikšanai, kuru rezultātā 1957. gadā Sidnejas Universitātē Dr. J. Kariks iegūst pirmo pēcstudiju gradu – Diploma in Tropical Medicine and Hygiene (D.T.M.&H.) Atgriežoties Jaungvineja, blakus darbam slimnīcā un slimnīcu administrācijā, brīvais laiks top izmantots maziem pētījumiem, kādi iespējami samērā primitīvos apstākļos. Apmēram 7 gadu laikā radušās 20 publikācijas dažādos Austrālijas medicīniskajos žurnālos. Vēlēšnās iegūt tālāku specialitāti un apstāklis, ka Jaungvinejas administrācijai nepieciešmi patologi laboratoriju vadīai, dod Dr. Karikam iespēju šo specialitāti iegūt. Patlaban Dr. Kariks gatavojas klīniskās patoloģijas diploma iegūšanai Sidnejas Universitātē, pie kam strādājot saņem 3 gadu samaksātu studiju atvaļinājumu.
„...Un ko darīsit pē diploma iegūšanas?”
„Braukšu atkal atpakaļ pie saviem melnajiem kanakiem.”
„Vai nav bailes no šiem primitīvajiem ļaudīm?”
„Viņu dzīves veids un izdarības ir mazliet primitīvākas, salīdzinot ar mūsu dzīves veidu. Tomēr, atceroties mūsu vectēvus apmēram pirms 60 gadiem un viņu dzīves un domāšanas veidu, nebūsim tālu no mērķa, sacīdami, ka melnie patlaban iet cauri tā sauktajam „ģitāras kultūras” laikmetam t.i. katrs domā sevi inteliģentu, mēģina spēlēt ģitāru, uzskata fiziska darba strādāšanu par garīgu degradāciju. No melnajiem, tāpat kā mirušajiem, ja ar tiem apietas cilvēcīgi, nav jābaidās.”
„Visur notiek revolūcijas, vai arī Jaungvineja kas līdzīgs sagaidāms?”
„Tas ir polītisks jautājums, uz kuŗu nevaru atbildēt. Varu pieminēt vienīgi, ka laimīgi cilvēki nesaceļas.”
„Cik ilgi domājat palikt Jaungvinejā?”
„Vēl dažus gadus. Pašam bērni aug lieli, tiem vajadzēs plašākas skolas, gribēsies redzēt pasauli. Nav labi, ja vienā zemē dzīvo pārāk ilgi – vecie apsūno un jaunie pārtautojas.”
Beidzot esam nonākuši pie intervijas galvenā mērķa: „Kas Jūs pamudināja pētīt latviešu asins grupas un kāpēc to darāt?”
„Jaungvineja ir liela zeme. Slimnīcās pacientiem ir tās pašas vajadzības pēc operācijām, kam nepieciešamas asinis. Tomēr Jaungvineja vēl nav centrāles asiņu pārliešanai. Lai līdzētu pacientiem, bija jāizdomā kaut kas cits. Savā apriņķī es izveidoju asins transfūzijas dienestu, piemērotu turienes apstākļiem: savācu asinis no ikvienas sādžas iedzīvotājiem un izmeklēju asinsgrupas. Vajadzības gadījumā man bija pacienta, viņa draugu un radu grupas, atlika vienīgi attiecīgos cilvēkus apziņot. Šinī darbā man ļoti palīdzīgs bija Dr. R.J. Volšs (Walsh) Sidnejas Sarkanā Krusta asins transfūzijas centra direktors. Asins grupas ir svarīgas ne tikai transfūzijas gadījumos, bet arī cilvēku ģenētikas un antropoloģijas pētniecībā. Gadiem paejot, savācu pāri par 12.000 Jaungvinejas iezemiešu asins paraugus no dažādiem apgabaliem. Iznākumā radās trīs publikācijas par jāungviniešu asinsgrupām.
Laikrakstos bieži lasāmi dažādu komiteju un apvienību aicinājumi akadēmiski izglītotajiem ļaudīm neaizmirst savu tautu, neaizmirst savos zinātniskajos darbos apstrādāt latviešu tautai svarīgus tematus. Tādēļ, būdams vecskauts, nolēmu darīt savu labo darbu. Cik zināms, latviešu asins grupas un to ģenētika nav pētīta. Bez tam mani valdzina arī doma par senlatviešu pirmdzimteni. Dzīvojot Pakistānā, noskaidroju, ka Karakalniem pakājē ir ieleja, ko sauc par Baltistanu, un šīs ielejas iedzīvotājus par baltiem. Viņi atšķiŗas daudzējādā” ziņā no pakistāņiem: cita valoda, grezni tautas tērpi, zilas acis, daudziem esot blondi mati, mīlot labi ģērbties, dziedāt un dejot ekskursantiem par prieku, kas būtu ar mieru sēdēt 8 dienas kamieļa mugurā, lai pie viņiem nokļūtu. Nav izslēgts, ka šie balti varētu būt mūsu pirmsenču pēcteči. Projekta iesākumā man bija pat pārāk pārdroša doma, ka izdosies dabūt arī asiņu paraugus no šiem baltu ļaudīm salīdzināšanai. Domāju, ka esmu minējis pietiekoši svarīgus iemeslus darba uzsākšanai.”
„Kā īsti šis pētniecības darbs norisinās un ko ar to var atklāt?”
„Savāktie asiņu paraugi tiek uzglabāti laboratorijā, un tur ar attiecīgo serumu palīdzību tiek noteikta sarkano asinsķermenīšu grupas piederība. Ir vairākas grupu sistēmas:
ABO,
Rh vai rhesus,
MN Ss un vēl citas.
Antropoloģijas un ģenētikas pētniecībai pietiek ar tikko minētajām. Tiesu prakses vajadzībām lieto vēl arī citas sistēmas, kā P, Kell, Duffy, Lutheran, Lewis. Pirmajai grupai ABO etc. pieturas arī tāpēc, ka attiecīgie serumi samērā viegli pieejami. Otras grupas serumi reti un darbu padara pārāk dārgu.
Individuālās cilvēku īpašības no vecākiem uz bērniem tiek pārnestas ar gēnu (genes) palīdzību. Šie gēni, kuŗu skaits vēl nav zināms, ir sakopoti uz 46 chromosomām agrāk domāja, ka cilvēkam ir 48 chromosomas). No katra vecāka nāk 23. Asinsgrupas, izņemot MN sistēmu, noteic 2 gēni. Ja abi gēni vienveidīgi, rodas homozeigots, ja dažādi – heterozeigots.
Piemēram: –TĒVS MATĒ
AA BOĺ ć ĺ ć
A A B O
Šinī kombinācijā: bērns var būt AO, AB.
TĒVS MATĒ
AO OOBērns var būt AO vai OO, bet nekādā ziņā AB vai BO.
TĒVS MATĒ
AO BOBērns – OO; AB; AO un BO.
Rh jeb rēzu sistēmā, kuŗā ir 6 pamatgenu kombinācija, arī dažādo kombināciju iespējas ir nesalīdzināmi vairākas. Sistēmā ir seši gēni C, c; D, d; E, e. Par ceturto gēnu pāri F, f, vēl nav pilnīgi noteiktu datu, tāpāt arī par piekto G, g pāri. Attiecīgajām grupām ir vēl apakšgrupas, tādējādi padarot lietu vēl komplicētāku . Tā asins A grupa sadalās vēl A1 un A2 apakšgrupās. Tas pats ir Rh sistēmā. Ar attiecīgo serumu palīdzību tad noteic dažādās gēnu kombinācijas katra indivīda sarkanajiem asins ķermeņiem. Viss tālākais ir aritmētika un statistika. Ar šo divu zinātņu palīdzību kalkulē, cik individos un kādās kombinācijās attiecīgie gēni sastopami. No līdzšinējiem pētījumiem ir zināmas dažādo tautu asinsgrupas un to procentuālais sastāvs. Par piemēru varētu minēt atšķirību starp Dienvidamerikas indiāņiem (O grupa sastopama 70-80% indivīdiem) un dažām Jaungvinejas ciltīm (O grupa sastopama vienīgi 35% indivīdiem). Rezus pozitīvi t.i. tādi, kuriem ir vismaz D gēnu, ir visi Jaungvinejas iezemieši t.i. 100% . Eiropiešiem šis gēns ir sastopams apmēram 85% indivīdiem. Barku tautas piederīgiem tas sastopams tikai 50% individos. Ir vēl dažādo sistēmu kombinācijas. Tomēr ir iespējams ar diezgan lielu drošību noteikt, cik kāda tauta viengabalaina, vai tā līdzinās vai atšķiŗas no kaimiņu tautām.
„Cik daudz asiņu paraugu vajadzīgs, lai dotu zināmu spriedumu par latviešu tautu?”
„Tā grūti uzreiz atbildēt. Mans sākotnējais nodoms bija savākt vismaz 2000 asiņu paraugus no tēviem un mātēm. Rēķinot, ka katrā ģimenē caurmērā bez tēva un mātes vēl ir trīs bērni, tas dotu pārskatu par apmēram 5000 individiem. Tas būtu apmēram 0.25% no visas latviešu tautas. Procentuāli maz, taču kādu pārskatu tas tomēr dotu. Lai rastu pilnīgu pārskatu, darbs būtu paveicams Latvijā ikvienā pagastā un apriņķī.”
„Darbs prasa laiku un materiālus līdzekļus. Kā atrisināts šis jautājums?”
„Laimīgi. Tā kā nestrādāju privātpraksē, bet gan noteiktu laiku ar noteiktu algu, tad atliek arī mazliet brīva laika. Esmu ar mieru to ziedot šim uzdevumam. Materiālo pusi palaimējās atrisināt tādā veidā, ka Sidnejas Sarkanā krusta asins transfūzijas dienesta direktors Dr. R.J. Volšs dod attiecīgos serumus un laboratorijas darbiniekus.
„Tad jau lieliski! Jācer, ka darbs drīz vien vainagosies panākumiem.”
„Diemžēl, te ir viens liels – BET... Trūkst paša galvenā; latviešu atsaucības asins paraugu nodošanai. Visi lūgumi un aicinājumi ir atsitušies ks pret sienu. Septiņu mēnešu laikā ir izdevies savākt tikai nepilnus 400 asiņu paraugus. Nevaru atļauties nelietīgi izniekāt laiku, mēģinot noķert kautrīgos tautiešus. Ja arī turpmāk atsaucība būs tikpat minimāla kā līdz šim, tad nopietni jāapceŗēp aruna – ēzeli gan var pievest pie siles, taču pavēlēt dzert tam nevar. Paliek arī vēl mierinājums, ka nākotnē kādam latviešu vēstures pētniekam būs labs, svaigs temats: –
„Kādēļ otrais simtstukstotis latviešu, kas atstāja savu zemi un aizgāja trimdā, tik ātri pazuda.”
Zaiga Grauda
