episka luga
SATRAUC
AUSTRĀLIJAS
LATVIEŠUS
Spodra Klauverta „Spēka Dēls”.
 Autors Spodris Klauverts un režisore Lūcija Kalniņa, sagatavojot lugu „Spēka Dēls”. |
Lugas temats. Pasaules tirgus savā raibumā. Pārdod un pērk brālību, brīvību, kokakolu. Laikmets tik griež savu leijerkasti, un Koeksistence smaida kā pievilcīga meitene. Pat dzejniekam vajag kafejnīcas, pudeles galā uzdurtas sveces, kafijas un obojas spēlētu orientālu, lēni vilktu melodiju. Labsajūtas nāves tvans.
Mūsu laiks vēl nav pienācis. Bet ko lai mēs pagaidām darām? Veģetējam vai eksistējam? Kas tad ir eksistēt? Mums tas nozīmē – augt ticībā un naidā.
Ja parastajā drāmā katrs iepriekšējais skats ir nozīmīgs, lai izprastu nākamo, tad te gandrīz nav svarīgi, kuŗu cēlienu spēlē vispirms, jo katrs cēliens, pat katrs skats ir atsevišķa vienība. Ja parastajā drāmā iepriekšējais skats skan kā akords, iekrāsodams nākamo, tad še ir – montāža; nav progresa, kas šķiet nenovēršams, bet darbība virzās it kā lēcieniem. Ja parastajā drāmā skatītājs, gaidot atrisinājumu, ir saspriegts, tad te katrs skats sevi atrisina. Mērķtiecīgas darbības vietā kommentāri; raksturi, kas nepārdzīvo un neattīstās, bet argumentē. Ne personīgais pārdzīvojums te ir svarīgs, bet pasaules uzskats, ne raksturs, bet tips, kas domā saskaņā ar savu sabiedrisko stāvokli.
Tik neierasta bija šī luga, ka pārrunas par to pie mums vēl nav beigušās pēc pusgada. Autors še noraida tradicionālo drāmas jēdzienu, kas pastāvējis jau no senseniem Aristoteļa laikiem, un pievēršas Brechta formulētajai „episkajai” drāmai. Bet vai tā vairs ir luga?
Lugas saturs. Prologs. Latvietis Spēka Dēls iet pasaulē laimi meklēt. Viņš nav nekāds supermanis vai Lāčplēsis. Vecenīte Kukažiņa iedod viņam moderno burvja zizli – kvīšu grāmatiņu. Viņa ir gudra – saredz dzīvi, kāda tā ir. Spēka Dēls maļ tikai nodrāztas frāzes. Tā ir satira par mums pašiem.
1. aina. Pasaules tirgus. Leijerkastnieks Laikmets apnicis pats sev: nekas pasaulē nav mainījies, atskaitot izkārtnes. Vienīgais prieks – viņa meita Koeksistence, 42-32-35, mūsu dienu polītika.
Gaismas mainās, esam resnā Miermīļa sarkanās zvaigznes paradīzē. Nēģeriete Smaidola latvietes tautas tērpā skaita „padomju tautas dziesmas.” Katordznieki Miķelsons un Laicēns – tie, kas palika sarkanajiem uzticīgi, bet vīlās.
Ultramoderna teātra stilizācija: mūzika, deja, ļaužu grupu izkārtojums telpā. Visa šī masa ietverta noteiktā ritmā. Kā mūzikā allegro pārvēršas par alla marcia – Miermīļa kareivju ritmu.
2. aina. Kā vidusdaļai pieklājas, temps te lēns un tonis klusināts, mīksts. Šī ir rietumu būda, pilna bārdainiem cilvēkiem. Surds, viens no tiem, pretstats sirreālistu absurdam, pārstāv rietumu filozofisko esenci – laissez faire: gan jau viss pats no sevis nokārtosies. Tas ir cilvēks bez idejas, bez degsmes, mīl meditēt par zaļu kafiju, evolūciju un – Koeksistenci. Šad un tad izsaka sašutumu visas rietumu kultūras vārdā. Vēl tur ir Bītņiks ar savu dzeju, grāfs Orlovs, kas sapņo par Latvijas provinci. Spēka Dēls iekrīt Koeksistences slazdā. Idilli pārtrauc negaidīts starpgadījums – kā bungu sitiens.
3. aina. Temps te ātrs. Uz rakstāmgalda seši tālruņa aparāti. Twist. Katra minūte maksā vērdiņu. Skaistuma karaliene peldkostīmā. Naudas kungs Murds salīgst Spēka Dēlu filmai. Intervijas, preses konferences, Uzbrauc Vienoto Nāciju nams. Spēka Dēlu tur nelaiž iekšā. Lielas izdarības pa skatuvi. Spēka Dēls dusmīgs, grib visu sagraut, skriet ar pieri sienā, noārdīt šķēršļus. Troksnis, smiekli, stikli plīst, tumsa.
Epilogs: Mūsu laiks vēl nav pienācis – vecajai Kukažiņai taisnība.
Izrāde, Melburnas režisores Lūcijas Kalniņas iestudēta, rosināja fantāziju. Galvenie tēlotāji bija Dzintars Veide, Gunārs Klauss, Herberts Ramma, Erna Lēmane, Valdis Ekmanis, Ivars Lindbergs, Arvīds Upmalis, Jānis Sproģis, Indulis Pilskalns, Jānis Ulms, Juris Zaļkalns, Vilnis Ulms, Māra Rudzīte, Dace Dubava, Edgars Mūrnieks. Dekorators: O. Bisenieks. Apgaismotājs – A. Rubenis, mūzikas konsultants – G. Brēmanis.
Lugu pirmo reizi izrādīja Austrālijas latviešu 2. rakstnieku dienās 1961. g. Melburnā.
Kārlis Freimanis
