 Komponists Jānis Norvilis |
JĀŅA NORVIĻA
BĀRENĪTES DZIESMA
|
Komponists Jānis Norvilis |
Kā gan austrāliešiem radusies tāda dūša izsludināt konkursu arī mūsu „nabadzītei” – tautasdziesmai? Šķiet, ka komponista Jāņa Norviļa dumpīgā spārdīšanās pirms pēdējiem dziesmusvētkiem Toronto nav palikusi bez pozitīvām sekām. Paldies par to viņam. Tikai cīņā var atrast taisnību.
Jānis Norvilis nāk no Vidzemes Malienes, no tā paša pagasta kā Jānis Medenis – Praulienas. Brammanība, dzīrošana, lieli nodomi, lielas mīlestības un dusmas bieži raksturo šī novada ļaudis. Tāpat arī vecās latviešu tradīcijas, dziesmas un – patiesi – arī vecā ticība visilgāk sakņojušās šai Latvijas stūrītī. Asins balss runā savu nepārprotamu valodu Norviļa mūzikā. Pēc treju brīvmākslinieka gradu iegūšanas Latvijas valsts konservatorijā (kompozīcija – J. Vītols un A. Ābele, klavieres – A. Daugulis, diriģēšana – E. Kupers un G. Šnēfogts) Norvilis ienāk latviešu mūzikā ar ļoti īpatnēju nacionālu koŗa dziesmu. Tā nu komponista pūrā ir simtiem koŗa dziesmu, desmitiem solo dziesmu, pabeigtas un nepabeigtas operas – „Mīla stiprāka par nāvi” (Rainis), „Kurbads” (gan ne ar Turbada tekstu no JG), tāpat arī dažas dziesmu spēles. Daļa no šiem darbiem pazudusi 2. pasaules kaŗa viesuļos. Viņa vienreizējā un vislielākā mīlestība tomēr pieder latviešu tautasdziesmai, latviešu dziesmotai senatnei vispār. Te jāslavē viņa tautasdziesmu sabalsojumi, viņa kokļu ansambļi Latvijā, viņa nemitīgie pētījumi, kā arī vieglāk vai grūtāk realizējamās idejas par mūsu mūzikas folkloru. Nemaldīšos teikdams, ka Norvilis te ir noteiktas nākotnes vīzijas veselīgi apsēsts.
Autors piezīmējis, ka „Bārenītes dziesmas” meldiju noklausījies no prof. K. Strauberga Rīgā apm. pirms 30 gadiem. Man izdevās to dzirdēt apmēram tanī pašā laikā prof. L. Bērziņa ģimenē ar tekstu –
Kas tā tāda skuju būda
Liela ceļa maliņā?
Tādējādi ļoti iespējams, ka šī meldija bieži dziedāta Džūkstes novadā. Marģera Zariņa konsekventā ahromatiskā harmonizācijā solo balsij to ieraudzīju arī 30. gadu vidū iznākušās „Studentu dziesmās”. Koŗa dziesmā šī meldija, šķiet, izmantota pirmo reizi.
Pēc dažādu slavisku, germānisku un vispār šaubīgu tautasdziesmu harmonizējumu (tik tiešām – „apstrādājumu”) noklausīšanās pēdēja laika skaņu platēs un koncertos, ir patīkami iepazīties ar senlaicīgas jutoņas un tīri palestrīniskas vienkāršības apdvestu Jāņa Norviļa tautasdziesmas darinājumu „Bārenītes dziesmu”, kas izpelnījusies 1. godalgu Austrālijas latviešu 11. kultūras dienu koŗa dziesmu konkursā. Grūtsirdīgā, vienkāršā, mazas sekstas apjoma tautasdziesmas meldija harmonizēta diatoniski, eoliskā gammā (tonus aeolicus), bez modulācijām, pielietojot tematiskas imitācijas visās koŗa balsīs. Forma trīsdaļīga ar īsu nobeigumu. No 13.-22. taktij alti un basi veido interesanti atbilstošu oriģināldziedājumu soprānu un tenoru „ku-kū” iesaucienu atbalsta. Tas pats dziesmas pēdējās daļas attiecīgās taktīs. Dziesmas sākuma motīvs ieskanas arī nobeigumā altu un tenoru balsīs. Problemātisks jautājums, vai ietilpināt visas četras tautasdziesmas rindas vienā muzikālā periodā, jo meldijas atkārtojums it kā prasa arī teksta atkārtojumu.
Dziesmā nav sevišķu technisku grūtību, un tā būs pa spēkam caurmēra latviešu koŗiem. Bez tam „Bārenītes dziesma” ir teicams paraugs tautasdziesmu harmonizējumam vispār. Tajā nav ārišķību, tukšu efektu un juteklības, bet ar ļoti smalkjūtīgiem un atturīgiem muzikālās izteiksmes līdzekļiem komponists parāda latviešu bārenītes sāpju pilnos sirds pukstus.
Cerēsim šo dziesmu ieraudzīt latviešu koŗu repertuāros visā brīvajā pasaulē. Aizbildinājumu šoreiz nav.
