Oļģerts Rozītis
FLOKŠIEM NAV BALSTIESĪBU
Četrstūris. Vēl viens Četrstūris: mazāks, caurspīdīgs, neredzams. Melna ēna paslīd garām. Salīkusi, plecos sagumusi ēna noslīd. Ēna...
„Kas tur brien pa puķēm?”
„Zaļi pirksti. Krūmiņa kundzei zaļi pirksti...”
* * *
Gaitenī bija pustumsa - ārā spoža saule. Sabiedriskā nama pārvaldniece, dienas vidū gaitenim cauri iedama, apstājās un paskatījās pa atvērtajām durvīm lielajā sapulču telpā. Gribēja redzēt, cik pulkstenis. Neredzēja. Laiks bija apstājies. Viena stunda - otra stunda; rītdiena - vakardiena.
„Laikam drīz būs divi, tā vajadzētu būt. Piecos būs Vilis. Es viena nevaru to galdu uzstiept. Rīt nāks sportisti, tiem vajag citādu galdu. Katram sava rekte. Vakarā tiem sapulces kungiem vajag šito galdu, pārklātu ar tautisku segu, galda tenisam atkal citu, jā, katram sava vajadzība. Es izvākšu tos pelnu traukus. Bet tad nu gan ir pīpējuši. Ko tad nu tur izsprieda. Vilis sacīja, nekādā galā neesot tikuši, bet piepīpēja istabu zilu. Visu nakti logi stāvēja vaļā, bet vēl tagad dvinga sienās kā ļauns gars spiežas, spiežas, spiežas iekšā, bet nevar iespiesties, un tad kā smaga eļļa slīd pa sienu lejā. Lejā.
Ļauns gars? Krūmiņa kundzei tāds kā saltums pārtecēja mugurai.
Tiem negudrajiem esot piemeties ļauns gars. Tā jau saka, agrāk esot ārstējuši ar vārdošanu. Bail jau man nav. Labu cilvēku Dievs pasargājot, ļaunums netiekot iekšā. Bet vai es esmu labs cilvēks? Nu, tīšām nevienam neko sliktu neesmu darījusi, un ja netīšām kādreiz gadījies, to jau Debestēvs piedos. Bail jau man nav, bet tomēr tā īsti labi nav. Pagājušā nedēļā pat, kad ienāca tas vīrs ar to somu. Neko jau viņš nedarīja, stāvēja tepat gaiteņa vidū un runāja, runāja, runāja. Telefons jau gan ir, kaimiņi arī tepat aiz sētas, bet tomēr nav labi tā vienai pašai būt visu dienu.
Ak, ko niekus, šai pasaulē visam sava vieta, visam sava kārtība, te nekas pārdabisks nenotiek. Nez, vai tās puķes arī izvākt, drusku apvītušas jau ir, bet lai nu vēl stāv, vēlāk, kad nesīs galdu, aiznesīs arī tās.
Vakar izskatījās tīri labi.
Krūmiņa kundze pārlaida roku ziedu vāzei pāri kā noglāstot. Tā gaŗā kundze atnesa šos puķu zirnīšus. Es pati noliku tās astras. Puķu zirnīši? Kur tik vēlu puķu zirnīši, laikam vēlu stādīti. Jā, laikam.
Aiz loga flokši satraukti māja.
Ko jūs, nabadziņi, gribat teikt?
Nevar jūs sadzirdēt, ko jūs tur stāstāt, starpā stikls, neredzams, caurspīdīgs, bet tas mūs šķiŗ, jūs tur tai pusē; es šai, jūs tai pasaulē, es šai; jūs tur, es te; jums cits laiks, man cits.
Flokši bija nomierinājušies. Gaŗi un slaidi pastiepuši galvas līdz loga malai, viņi atkal puspievērtiem plakstiem stāvēja dobē.
Krūmiņa kundze bija izgājusi atkal gaitenī, bet atskatījās atpakaļ sapulču zālē, cauri durvīm, cauri vienam četrstūrim, cauri logam, cauri otram četrstūrim uz saviem flokšiem.
Melna ēna paslīdēja logam garām. Sakņupis, plecos sarāvies stāvs. Ēna pret gaišo sauli tur ārā izskatījās pavisam melna.
Kas tur brien pa manām puķēm? Ak tu velns tāds!
A, nav jau dobē, iet pa dobes malu, bet ko viņš tur meklē? Jāiet raudzīt, kas tas tāds...
* * *
„A, tas jau jūs, Bierņa kungs. Un es domāju, nezin kas. Kur ta jūs te?”
„Labdien, Krūmiņa kundze...”
„Labdien, labdien...”
„Es apbrīnoju jūsu puķes, brīnumskaistas saaugušas, kas par vareniem flokšiem, jums laikam zaļi pirksti.”
„Vai die, nav vis.” Krūmiņa kundze steigšus paskatījās savās rokās un tad mudīgi tās pabāza zem priekšauta.
„A-ha, ha, ne jau tā. Tas tāds teiciens angļiem, viņiem daudz visādu teicienu, daudz. Ja kādam labi padodas stādītas lietas, tad saka, ka tam esot zaļi pirksti. Jā, brīnumjauki flokši, tādus neesmu redzējis kopš Latvijā. Jūs laikam esat burve.”
„Nu jā, tie man arī ir no Latvijas. Atsūtīja sainīti, paslēpti bija, ievīstīti linu dvielī, nedrīkst jau. Neko nedrīkst. Kā to maz var zināt, kas atļauts, kas aizliegts. Pavisam sažuvušas saknītes bija, sausas, galīgi sausas, es domāju, ka beigtas būs, bet redz’ kā atdzīvojās, pamērcēju ūdenī un kā Dieva brīnums atdzīvojās, redz, kā aug. Nu jau otrs gads. Un šogad īpaši saņēmušies, raugi, grib pa logu kāpt istabā iekšā.”
„Nu ja, nu ja.”
Biernis virzījās tālāk. Iegāja gaitenī, apstājās pie paziņojumu dēļa. Sapulce... pīkst. 14.30... un ja nebūs ieradušies... tad stundu vēlāk ar jebkuru dalībnieku skaitu.
„Vai cita neviena vēl nav, Krūmiņa kundze?”
„Kā, vai tad vēl kāds būs?”
„A-ha-ha, nūja, protams, protams.”
„Nu jā, es jau gan agri atbraucu, domāju, man vecam vīram, tāda lēnāka tā iešana, bet redzi, nu es visiem jaunajiem pa priekšu.”
„Ak tad būs vēl kāds?”
„Nu protams, protams, es taču nebūšu viens pats, es ceru, tas jau būtu pavisam bēdīgi. Būs, būs, vēl arī citi.”
„Nu tad ir labi, tad ir labi gan, es jau gandrīz domāju... Nu tad, jā, nu tad es atstāšu jūs vienu pašu.”
„Labi, labi, kundze, par mani nebēdājiet, es tepat pasēdēšu sapulču istabā, pagaidīšu, gan jau, gan jau kas notiks.”
Sapulce pīkst. 14.30... ja nebūs... vajadzīgo... tad stundu vēlāk ar jebkuriem dalībniekiem...
* * *
Biernis apsēdās, izstiepa kājas, nolika portfeli blakus krēslā.
Ā - a, drusku tāds nogurums. Jā, ir jau gabals, kamēr atnāk, un saule karsta.
Nu, jāpaskatās darba kārta. Kas tad te būs? Ak tā, jā, jā, jā. Nu nekas. Tam jau mēs ātri tiksim cauri, te nekā sevišķi saspīlēta nav, visas tādas mierīgas lietas. Jā, jā, jā. Varbūt par to pasaku grāmatas izdošanu, varbūt par to strīdēsies. Stulbiņš jau katrā ziņā būs pretī.
* * *
„Es lūdzu vārdu, es lūdzu vārdu, lūdzu.”
„Es lūdzu mieru, es lūdzu mieru...”
„Es lūdzu mani uzklausīt.”
„Kungi, tā mēs nekur netiksim.”
„Pa vienam lūdzu, pa vienam, visi reizē nevar runāt.”
„Stulbiņa kungs runās.”
„Neaizmirsīsim, ka mūsu vissvētākais pienākums ir kalpot tautai. Mēs te stāvam ar muguru pret sienu, un tagad nav īstais laiks pasaciņām.”
„Bet, cienījamā sapulce, ja mēs esam zaudējuši ticību, mēs esam zaudējuši visu, visu, es jums saku, visu, itin visu, bez ticības nav nekā. Pasakas mums visiem nepieciešamas.”
Lielā mēļā astra pārliecās vāzes malai un apsēdās priekšsēža krēslā. Puķu zirnīši raitā riksīti...
* * *
„Paklausies, Vili, vai tu nevari tūliņ nākt? Man pavisam neomulīgi. Nu kas, nu jā, nu kas, nu Bierņa kungs. Viņam laikam sajukušas dienas, domā, ka šodien svētdiena un atnācis uz vakardienas sapulci, tas jau nekas, bet kā viņā tur ņemas pa iekšu. Nu jā, un viens pats. Runā visādās balsīs, brīžiem skan tā smalki, kā kad jaunkundze runātu, un reizēm strīdas tādā spiedzīgā, skaļā rīklē. Es tev saku, man pavisam neomulīgi. Nez, kas tās durvis aiztaisījis, es atstāju vaļā, un viņš apsēdās tur pie loga, labi arī, tā viņš neredz, ka es tev zvanu. Nu jā, atnāc gan, labi drīz. Es netieku gudra, brīžiem izklausās, kā kad tur pilna istaba ļaužu smietos un aplaudētu. Atnāc gan, tomēr vīrieša cilvēks, tad ir citādi.
* * *
Puķu zirnīši raitā riksītī aptecēja istabai un nostājās balsu skaitītāju vietās. Visi bija sastinguši, Stulbiņa kungs tāpat ar runas žestā izstieptu roku. Mēļā astra vīzīgi palocīdamās pa labi un pa kreisi padeva zīmi, lai ieprotokolē lēmumus.
Flokši aiz loga nervōzi mētājās šurpu turpu un sita pie stikla.
Nē, nē, flokšus nevar ielaist. Flokšiem nav balstiesību.