Jaunā Gaita Nr. 35, 1962

 

 

ELLES IEMĪTNIEKI VAI DONKICHOTI

Jānis Sarma

 

Maza meditācija par dzeju un dzejniekiem.

 

Krievu dzejnieka Ivana Krilova fābulā stāstīts, ka ēnu valstības tiesas priekšā nonākuši reizē laupītājs, kas aplaupījis ceļiniekus, un kāds slavens dzejnieks. Kā viens, tā otrs atzīti par vainīgiem un notiesāti vārīšanai dzelžu ķēdēs pakārtos katlos. Ļauna megēra zem laupītāja katla sakūrusi tik varenas liesmas, ka no karstuma sākuši sasprāgt elles akmens griesti. Zem dzejnieka katla viņa turpretī sakūrusi pavisam mazu uguntiņu. Bet tas tomēr bijis nevis kāds žēlastības akts, bet tikai elles tiesnešu izdomāts moderns mocību knifs, jo lielās liesmas zem laupītāja katla drīzi izsprakstējušas un izdzisušas, kamēr mazā liesmiņa zem rakstnieka katla kļuvusi aizvien lielāka un karstāka. Dzejnieks tad sācis brēkt, ka ellē neesot taisnības, jo viņš taču esot visu slavināts mākslinieks, un ja reizām kaut ko mazliet vaļīgāk rakstījis, tad par to taču neesot ļaunāks par lielceļu laupītāju, kam laicīgā tiesa piespriedusi karātavas, bet kas nu jau sen sēžot tikai remdenā ūdenī, kamēr viņa – dzejnieka katlā ūdens vāroties bez mitēšanās arvien spēcīgāk. Tad pie dzejnieka katla pienākusi viena no ļaunākajām elles megērām un izsmiedama uzsaukusi:

– Kā tu, nelieti, drīksti sevi salīdzināt ar laupītāju! Protams, viņš savas zvēriskās dabas dēļ izdarījis daudz noziegumu, bet tikai savas dzīves laikā. Bet tu, kaut gan tavi kauli jau sen satrūdējuši par mēsliem, ar saviem darbiem vēl arvien dari cilvēkiem ļaunu. Paskaties! – un megēra atvirzījusi pie malas vienu no elles sienām, tā ka dzejnieks nu varējis pārredzēt, kas pašlaik notiek pasaulē. – Tu redzi, – viņa teikusi, – ka tavi darbi skanīguma un skaistās valodas dēļ ar slepeno morālisko indi, ko tu tur esi noslēpis, noved izmisumā bērnu vecākus, izjauc ģimenēs saskaņu, ārda sabiedrisko iekārtu un pilda visu zemi ar nemieru un ķildām. Pie tam tas tā notiek ne vien tikai tagad, bet turpināsies arī vēl nākotnē, atnesot cilvēkiem postu un nelaimi. Tātad tu šeit saņem algu, kādu esi pelnījis. – Pēc šiem vārdiem megēra aizcirtusi katla vāku un uzkurinājusi vēl lielāku uguni.

Krilova stāstījums par slavenā dzejnieka baigo likteni var izraisīt pārdomas. Gan var iebilst, ka Krilova dzīves laikā (1764-1844) elles priekšniecība varbūt bijusi ieinteresēta par notikumiem zemes virsū vairāk nekā tagadējā laikmetā un arī uzmanīgāk sekojusi dzejnieku darbam nekā tagad. Bet – no otras puses – var būt arī tā, ka dzejnieks, gribēdams kalpot, darījis to neīstās lietās, kam patiesībā ar dzeju nav sakara. Viņš, kā to mēdz teikt, gan gribējis zvanīt Dievam par godu, bet nav apķēris, kādā baznīcā tas jādara. Tā nu tad varēja gadīties, ka viņš kļuvis vispirms par morālistu, protams, par kaitīgu. Jaukdams sabiedrisko iekārtu, viņš uzņēmies polītiķa pienākumus. Un vai tad jābrīnās par to, ka vienas polītiskās partijas ideologi parūpējušies par to, lai kāds otras partijas loceklis nonāk ellē? Tālāk dzejnieks sējis neuzticību vecāku un bērnu starpā. Bet ja tā, tad jau laikam gribējis būt skolmeistars, kas mācījis to, kas nav skolu programmās? Par lielāko ļaunumu, ko dzejnieks nodarījis, megēra, kā šķiet, uzskatījusi to, ka viņa darbi pakalpojuši arī nākotnei. Protams, ļaunā veidā. Megēras īgnumu var saprast. Katra nākotne taču ir kas abstrakts, par ko neviens nezina, vai tā būs kas labs vai ļauns? Bieži vien tā ir ļaunāka nekā tas, kas jau bijis. Dzejnieks tātad rakstīdams nākotnei, kalpojis kādam nezināmam dievam, kādam abstraktam elkam. Ko nozīmē kalpot abstrakcijām dzīva cilvēka jeb vispār kaut kā esoša, dzīva vietā, to mēs ļoti labi saprotam, jo tā ir tagadējā laikmeta raksturīgākā iezīme.

Šī nelāgā lieta ar Krilova laika dzejnieku, kas nokalpinājis dzeju tik pazīstamu principu labā un tomēr ieguvis elles mokas, var aizbiedēt no dzejas ne vienu vien, kas gribējis kļūt dzejnieks šī vārda viscildenākā izpratnē. Bet – šķiet tā, ka, pirms baidīties, vajadzētu ievērot, ka Krilovs savā fabulā runā par dzejnieku, kas apzinīgi vai neapzinīgi tomēr arvien gribējis kaut kam kalpot. Protams, ka tas arvien būs bīstami, jo ir taču tā, ka cilvēki pēc īsāka vai ilgāka laika parasti nonicina, nolād un iznīcina to, kam reizi kalpojuši vislielākā dedzībā. Reizē ar to tad jācieš arī dzejniekam, kas cildinājis nonicināmās vērtības. Var tad tīri dabiski rasties jautājums – vai dzejniekam vispār kaut kam jākalpo? Vai drīzāk dzejniekam nepienāktos apzināties to, ka viņš dzīvo pasaulē, kuŗā visas lietas, tāpat kā viņš pats, ir liktenīgi vienreizējas. Un vai šīs vienreizības traģisms un skaistums nav pietiekami liels, lai aicinātu dzejnieku to meklēt, saprast un mīlēt vismazākajās un vislielākajās lietās un kā tādu attēlot? Šķiet, ka nebūtu jēgas, ja viņš tām ņemtos kalpot, jo kas tad ar to būtu panākts? Jo – lai cik kāda lieta maza vai liela, tā arvien ir tikai mums nezināmu vai neaizsniedzamu cēloņu sekas un kalpot tām nav jēgas. Bet ir varbūt jēga tam, ja dzejnieks to, ko redz, dzird, domā un jūt, attēlo savas vienreizējās personības apgaismotu, ar ko tad arī šis attēlojums var kļūt vienreizējs un ar to iegūt jēgu, kā pasaules visuma neiedomājami sīka, bet tomēr būtiska daļa.

Tā raksturodami dzejnieku, jūtam daudzās sejās smīnus: – Tātad dzejnieks pēc jūsu domām ir tikai tēlotājs bez jebkādas atbildības? Labi. Bet mēs, ja jūs to gribat zināt, šādas personas uzskatām ne par dzejniekiem, bet par donkichotiem – lūdzu! –

Nē, ne gluži tā, ka dzejnieks nebūtu nekam atbildīgs. Viņš ir atbildīgs, tikai ne tagadnes priekšā, kas ir acumirklīga, ne arī nākotnes priekšā, kas ir tikai abstrakcija, bet to daudzo gadu tūkstošu un tās nepārredzamās senču rindas priekšā, no kā mantojis sevi kā personu, līdz ar pienākumu izveidot sevi kā personību. Dzejnieks ir tīrākais un pilnīgākais savas personības izpaudējs. Ja to sauc par donkichotismu, tad lai arī, jo donkichotismam ir mūžības nokrāsa.

 

 

 

 

 

KONKRĒTĪBAS

CIENĪTĀJS

E.Silkalna un I.Bredricha intervija ar J.Sarmu

 

Rakstnieks Jānis Sarma pie Gunāra Jurjāna gleznota portreta.

Kad Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas biedri pulcējas savās kārtējās sanāksmēs Melburnā, lai noklausītos pa referātam vai literāra darba lasījumam un dzirdēto pārrunātu, viņu vidū gandrīz nekad netrūkst Austrālijas latviešu rakstnieku seniora un LPB goda biedra Jāņa Sarmas, kas nekad neatsakās pateikt arī savas atziņas dažādos literāros jautājumos. Labu ieskatu J. Sarmas lietu skatījumā varētu gūt, pašķirstot protokolus, kas jau desmit gadus šajās sanāksmēs rakstīti. Taču mēs ar Ināru Brēdrichu, gribēdami JG lasītājus ar J. Sarmu cik necik iepazīstināt tieši, kādā janvāra svētdienas pēcpusdienā aizbraucām uz Melburnas priekšpilsētu Aivenho rakstnieku apciemot. 

Būdams gados vecākais rakstnieks starp Austrālijas latviešiem, J. Sarma ir arī vairāk nekā galvas tiesu priekšā visiem citiem ražīguma ziņā. Lielāko tiesu pēdējos desmit gados Austrālijā sarakstīti un iznākuši grāmatās J. Sarmas romāni – „Rūsa”, „Negantnieks”, „Mīļā pilsēta” un „Kalnakūļu Vikta”, stāstu krājumi – „Vīru valoda”, „Gadsimteņi” un „Dandara lieta”, pasaka „Slinkais puisis” un trioletu krājums „Saulgrieze”.

 

Kad uzrakstījāt pirmo literāro darbu, Sarmas kungs?

Pirmo stāstu uzrakstīju 1919. gada pavasarī. To iespieda 1928. gada žurnālā: „Domas”. Toreiz vairāk domāju par glezniecību. Otro stāstu iznīcināju, trešais pazuda. Ceturto atkal iespieda, bet tas bija tikai 1936. gadā. Pirmos dzejoļus uzrakstīju 1914. gadā.

 

Kura no Jūsu grāmatām vislabāk patīk Jums pašam?

„Rūsa”. Te visvairāk piestrādāts, trīs reizes pārrakstīju no viena gala līdz otram. Raksturi pamatīgi izstrādāti. Darbs rakstīts desmit gadus (1944.-1954. g.)

 

Vai arī pašlaik rakstāt kādu romānu?

Pa reizei uzrakstu pa jauna romāna fragmentam par Vecās Derības Dāvidu. Strādāju ļoti nesistemātiski. Bez tam vēl rakstu romānu par šejienes latviešu sabiedrību, bet to varēs publicēt tikai pēc manas nāves, ja kādam izdevējam būs patika. Savādāk varētu daudziem uzmīt uz varžacīm, kaut arī neviens raksturs nav īsteni norakstīts no šejienes latviešu dzīves.

 

Kas Jūsu mīļākie rakstnieki latviešu un pasaules literātūrā?

Tuvākais latviešu rakstnieks Virza. No cittautu rakstniekiem vislabāk patīk Hamsuns. Jau kopš jaunības dienām īpaši patīk Hamsuna „Viktorija”.

 

Kuŗš no pašreizējiem latviešu rakstniekiem Jums vislabāk patīk?

Grūti pateikt. Labi patīk Anšlava Eglīša agrākā perioda romāni, pirms Eglītis pārcēlās dzīvot uz Kaliforniju. Tomēr no pēdējos desmit gados iznākušajām latviešu grāmatām Anšlava Eglīša darbi jāatzīst par labākajiem.

 

Kas Jums pašreiz liekas mūsu rakstnieku stiprās un vājās puses?

Vājā puse ir savas bazes, savas zemes trūkums. Literātūra jābalsta uz konkrētībām, uz tā, kas ir. Šīs konkrētības tad var katrs iztulkot saziņā ar savu personīgo „–ismu”. Stiprā puse ir uzņēmība. Grūtajos apstākļos katrs vēl mēģina ko radīt.

 

Kuŗš Jūsu uztverē visspēcīgākais no aizjūras latviešu jaunajiem dzejniekiem?

To nevaru pateikt. Nevaru pieņemt viņu pieeju dzejas izpratnei, un tāpēc tie mani nesaista neviens. Dzejnieks ir tikai savas personības izteicējs. Viņa izejas baze ir tas, ko mantojis no priekštečiem, apvienots ar paša iegūto pieredzi. Ja to nevar viņa darbos redzēt, tad tie man nav saprotami.

 

Kāda ir latviešu rakstniecības jēga pašreizējā situācijā trimdā?

Nozīme rakstniecībai trimdā ir. Latviešu tauta turpinās eksistēšanu. Tagad rakstītie darbi reiz nonāks Latvijā un tos ieskaitīs kā zināma posma rakstnieku veidojumus. Katra tauta ir tik īpata, ka tai vajadzīga sava māksla. Mums jāturpina literārās tradīcijas, kas sāktas Latvijā, un kur daļu no tām tagad lauž.

 

Ja nebūtu nākusi okupācija, vai latviešu literātūra būtu sasniegusi tik augstu līmeni, ka citas tautas par to interesētos?

Latviešu literātūra 20. g.s. sākumā bija nonākusi pārejas stāvoklī, centās tuvoties Eiropas literātūrai. To jau, piemēram, norādīja Blaumanis, aicinādams „ārā no šī pīļu dīķa”. Bet notika lūzums. Radās virziens, ko literārā kritika uzskatīja par vienīgi pareizo. Tas izraisīja apmulsumu. Neradās vairs nekas tāds, kas turpinātu Blaumaņa un Brigaderes tradīcijas. Raiņa ienestais posms bija pilnīgi neauglīgs. Vēlākos gados citi rakstnieki, piemēram, Ezeriņš un Ādamsons, sekojot Blaumaņa un Brigaderes paraugam, mūs atkal tuvināja Eiropai. Ja nebūtu uznācis kaŗš un okupācija, šī tuvināšanās būtu turpinājusies.

 

Vai latviešu rakstniekiem ir garīga afīnitāte ar citu tautu autoriem?

Latviešu literātūra izaugusi uz vācu literātūras pamatiem. Vācu literātūra mums bija paraugs, krievu literātūra mazāk. Mūsu teikumu konstrukcija ir vāciska, kaut arī paši to negribam atzīt, jo vācieši bijuši mūsu polītiskie ienaidnieki. Dažādas Rietumeiropas literāras tendences mūsu zemē vairākkārt parādījušās savus desmit gadus vēlāk.

 

Kurā literātūras nozarē latvieši sasnieguši augstāko līmeni?

Prozā un lirikā mums ir darbi, ko var stādīt līdzās citu tautu darbiem. Toties latviešu drāma izbeidzās ar Brigaderi. Brigaderes „Princesei Gundegai”, cita starpā ir daudz kopīga ar Gerharda Hauptmaņa „Nogrimušo zvanu”.

 

Tādi bija vienas pēcpusdienas jautājumi un Jāņa Sarmas atbildes. Ja Brēdricha un manā vietā būtu bijuši citi jautātāji, tad droši vien viņi būtu izdibinājuši rakstnieka uzskatus vēl daudzos citos jautājumos. Lauks pats par sevi būtu J. Sarmas „pirmā mīlestība” – glezniecība, kur mākslinieks pazīstams bez pseudonima kā Jānis Kalniņš. Taču viena pēcpusdiena ir par īsu, lai tajā varētu iepazīties ar 78 mūža gadu pieredzi un šajos gados izdomātajām domām. Austrālijas latvieši, kuŗu vidū nav tik liels redzamu kultūras un humanitāru darbinieku birums, kāds ir dažā citā kontinentā, katrā ziņā var būt priecīgi, ka līdzās filozofam prof. Dr. P. Jurēvičam un tautsaimniekam un vēsturniekam prof. Dr. E.Dunsdorfam viņiem ir rakstnieks Jānis Sarma.