Jaunā Gaita Nr. 35, 1962

 

	Gunārs Jurjans Klusā daba pie jūras.
Dekorācija televīzijas baletam.
gunārs jurjans

 

Gunārs Jurjans ir otrs pazīstamais Melburnas latviešu gleznotājs. Kustīgs, ar pirmklasīgu humora izjūtu, vienmēr gaumīgi ģērbies, Jurjans dzīvo ar kundzi, meitu un suni Reksi vienā no skaistākajām Melburnas priekšpilsētām. Jurjans vienmēr interesējies par skatuves mākslu, un pašlaik viņam ir atbildīgs darbs valsts televīzijas raidāmstacijā, plānojot dekorācijas televizijas raidāmlugām. Tāpat Gunāra Jurjāna dekorācijas bieži tiek redzētas arī uz latviešu teātru skatuvēm.

Tās pašas dekoratīvās un monumentālās īpašības, kas piemīt Jurjāna dekorācijām, ir saskatāmas arī viņa gleznās. Katra līnija un forma ir noteikti izteikta, un no pirmā acu uzmetiena paliekošais iespaids ir spēks. Kritiķi jau ar pirmajām atsauksmēm ir uzsvēruši Jurjāna intellektuālismu un gleznu dekoratīvo stilizējumu. Stilizējums varbūt daļēji izskaidrojams ar to, ka Jurjānu ļoti saista latviskais ornaments, kas arī ir balstīts uz noteiktām stilizētām formām. Mākslinieks saka, ka trimdā mēs ļoti bieži atrodam latvisko, lai gan ir zuduši tiešie priekšstati un motīvi.

Kā jau nupat tika minēts, Jurjāna gleznas ir intellektuālas, un ar intellektuālu nosvērtību tās arī tiek darinātas. Jurjāns savos izstādes darbos mēģina sniegt lietu koncentrētu sintēzi – tikai skaidrāko un svarīgāko, atbrīvotu no nevajadzīgajiem sīkumiem. Jurjans neglezno katru dienu, bet tikai tad, kad ir uzkrējušies un nobriedusi dažādie iespaidi. Pēc šāda formulējuma varbūt izklausās it ka Jurjāns nemaz neatzītu vieglu un brīvu skicēšanu un impresiju atzīmēšanu. Patiesība ir gluži pretēja. Jurjāna idejas rodas tieši no dabas, un tās viņš atzīmē ar ātrām reālistiskām skicēm. Kādā Melburnas mākslinieku izbraukumā, kamēr pārējie dalībnieki vēl tikai izkravājās un iekārtojās, Jurjāns jau žāvēja pirmo eļļas skici un raudzījās apkārt, meklēdams vielu nākošajai. G. Jurjāns domā, ka tikai ļaujot šiem ātri gūtiem iespaidiem nogulties, rodas izpratne par to, kas ir galvenais un svarīgākais. Bija ļoti interesanti un pārsteidza vēlāk redzēt un salīdzināt šīs ātri gūtās impresijas ar pabeigto un pārdomāto darbu.

Bet savus mērķus un uzskatus mākslā vislabāk ļaut izskaidrot māksliniekam pašam. Tā kā Gunārs Jurjāns piekrita manam lūgumam uzrakstīt dažus savus „domu graudus” šajā jautājumā, tad radās šādi formulējumi:

Tematika – svarīga māksliniekam, bet gluži nesvarīga mākslai. Man jautā – kāpēc tieši Zivis, plikņi un cirkus būdas? Ar jūŗu tiešām man nav bijis daudz sakara, ar zivīm un plikņiem vēl mazāk. Taču ārējā saskare ir mazsvarīga – interesē simbolika, atšķirīgs skatījums.

Māksla – domāju: atklājas formā ar izteiktu pārsteiguma momentu, skaidru definīciju, lielākas vai mazākas pakāpes simbolismu.

Publikai – patīk gluži pretējais – simbolismu neviens nevar iztulkot, pārsteigumi kaitina, un pārkrautais taču liekas tik māksliniecisks. Arī bezforma ir tik populāra – vizuļojoši krāsu uztriepumi, raibums.

Abstrakcija – uz to skatos ar aizdomām.

Temats – ir vienīgais veids, kā gleznotājs var izteikties vai pafilozofēt par lietām ap sevi – saprotams formas, ne literārā plāksnē. Tāpēc Braka klusās dabas ir tik pilnas ar formas saturu – laukumu attiecības, lineārais, krāsa...

Radīšanas mokas – pazīst katrs mūzu kalps. Taču neticu fiziskām pašmocībām. Leģendas gan stāsta par pusbadā radītiem meistardarbiem, bet kas zina, vai tie nebūtu tapuši vēl meistarīgāki fiziskā labsajūtā?

 

Māra Silkalna

 

 

 

kārlis mednis

 

 

1961. gada Austrālijas latviešu Kultūras dienu gleznu skatē pirmo godalgu saņēma melburnietis Kārlis Mednis par darbu „Pirmizrāde”. Tas ir paliels, daļēji abstrakts darbs, kas skaidri apliecina, cik ļoti strauji Kārļa Medņa mākslinieciskā varēšana aug un mainās. Ja vēl pirms pāris gadiem Kārļa Medņa vārds mūsu iztēlē pilnīgi saistījās ar ekspresionistiski reālistiskām ainavām un klusajām dabām, tad tagad Kārļa Medņa darbiem ir vairs tikai asociācijas ar reālo pasauli. Nesen Kārļa Medņa draugi ciemojās pie mākslinieka un vēroja un vērtēja Medņa straujo virzīšanos pret abstraktismu. Istabas stūrī gulēja paliels ietvars, kuŗā iesliets bija tumši zils papes gabals. Draugi to ieraudzīja, un tā kā avīzes tai laikā bija pilnas ar krievu un amerikāņu zemes lodes apceļotāju panākumiem, tad visiem prāts ap tādām „ārpasaulīgām” lietām vien grozījās. Jaunatrastā „glezna” šai noskaņai pilnīgi atbilda – skaidra, tumšizila debess, ko viens no klātesošiem drīz vien papildināja ar dzeltenu siera „sputņiku”. Rezultātu ieraugot, Kārlis Mednis smējās tikpat jautri kā pārējie, bet, nopietni runājot, viņš mākslas aiziešanu galējībās nekādā ziņā neatzīst.

Mākslinieks ir viens no tiem laimīgajiem gleznotājiem, kas savu iztiku pelnī gandrīz vai ar „skaidru mākslu” vien. Viņš ir loceklis Viktorijas mākslinieku biedrības galvenajā komitejā, dodams padomus izstāžu sarīkošanā. Dažus vakarus nedēļā māca arī zīmēšanu; pārējo laiku viņš ziedo gleznošanai. Mēs Medni pazīstam kā pilsētu, ostu un kluso dabu meistaru ar dziļi izjustu krāsu paleti. Pats mākslinieks pastāsta, ka ne vienmēr viņš gleznojis it īpaši dabu. Jaunības gados kā Romāna Sutas audzēknim viņam visvairāk interesējis cilvēks, un it sevišķi portreja.

Kārļa Medņa puķu kompozīcijas, ostas un pilsētas skati ir dzīvības un krāsu pārbagāti un izskatās ļoti ātri un viegli gleznoti, lai gan pats mākslinieks saka, ka daudzas vietas savos darbos viņš pārgleznojot vairākas reizes, un tad arī vienmēr esot grūti izšķirties, kad gleznu varētu saukt par nobeigtu. Kad jautāju, kas gan gleznā būtu uzskatāms kā pats svarīgākais: formu kompozīcija, ritms, vai varbūt krāsu noskaņa, K. Mednis bez vilcināšanās atbild – „labā gleznā vienādi svarīgs ir viss, pat ietvars ir svarīgs. Visam ir tā jābūt saskaņotam, ka nevienu daļiņu vairs nevar ne atņemt, ne pielikt.” Par šādas harmonijas meistaru K. Mednis uzskata slaveno 18. g.s. angļu gleznotāju Viljemu Tērneru (William Turner) un atzīstas, ka visvairāk mācījies no Tērnera darbiem un neizsīkstošu inspirāciju tajos laikam gūs vienmēr. Runājot par inspirācijas gūšanu gan jāpiemin, ka Kārlis Mednis uz to skatās ar aizdomīgām acīm. Viņš mēģina gleznot katru dienu un inspirāciju rast tieši darbā. Parasti gleznošana notiek pēcpusdienā un iesākas ar kādu puspabeigtu darbu papildināšanu. Kad Mednis iesācis strādāt, tad grib būt viens, un necieš traucētājus. Apbrīnojami, ka viņa spontānā izskata gleznas darinātas ļoti mazā telpā (kādā Dienvidmelburnas nama otrā stāva istabā, kur mākslinieks mitinās kopā ar savu māti) un bez tam bez kādas liekas krāsu izšķiešanas.

Par visu vairāk Kārlis Mednis savos darbos grib gūt vispārēju saskaņu un noskaņu. Tāpat kā Tērnera darbi daudzas no Medņa gleznām pirmā acu uzmetienā liekas tikai kā košas krāsu un gaismu abstrakcijas, bet zem šīs izpludinātās krāsas un gaismas ir ļoti noteikta struktūra, kas visu gleznu „satur kopā”. Medņa gleznās katrs objekts ir gan patstāvīgs, bet tomēr eksistē tikai kā maza daļiņa no kaut kā lielāka un vispārēja.

Nesen apciemojot Kārli Medni, sastapu viņu kā parasti entuziasma pilnu. Martā Kārlim Mednim bija paredzēta otrā patstāvīgā izstāde – Hobartā, Tasmānijā un tad vēl jāsteidz pēdējie priekšdarbi – ietvari, gleznu nosaukumi u.t.t. Pirmā izstāde, izpelnīdamās publikas un kritiķu atzinību, notika pagājušā gada augustā Melburnā. Bez tam K. Mednis ir regulāri izstādījis savas gleznas Melburnas latviešu gleznotāju brālības „Zilās Otas” gadskārtējās izstādēs, kā arī piedalījies ar saviem darbiem dažādās austrāliešu gleznu skatēs.

 

Māra Silkalna

 

Kārlis Mednis. Pilsētas uguņi. eļļa.

Kārlis Mednis. Svētki. eļļa.