PIEZĪMES PAR ANDREJA EGLĪŠA GRĀMATU LĀSTS
Andrejs Eglītis, LĀSTS, apgāds Daugava, 1961. g., 103 lpp., Normunda Hartmaņa sējuma mets, titullapas zīmējums un grafiskā apdare.
Stāvot pie Bēthovena kapa 1827. gadā Grillparcers teica: "Šai garīgi nabadzīgajā un saskaldītajā laikmetā mums ir nepieciešami dzejnieki un varoņi, dziedoņi un Dieva apgaismotie, lai ar viņu palīdzību nabaga satrauktie cilvēki varētu atgūt visuma jēgu, saprast savu izcelsmi un savus mērķus." Šie vārdi tikpat patiesi šodien, kā toreiz. Meklētāji, šaubītāji, vērtību pārvērtētāji, jaungaitnieki un smīnētāji ir vajadzīgi. Bet vajadzīgi ir arī pravieši un sludinātāji, kas, gadiem aizejot, nezaudē skatu uz būtiskajām pagātnes vērtībām un nākotnes iespējām. Var spriedelēt, vai Latvijai derēja parlamentārā demokratija vai autoritārā iekārta; var no šāsdienas atstatuma vērtēt kā sociāldemokratu, tā nacionālpatriotu darbu uz polītiskās skatuves un aizkulisēs. Bet nav un nevar būt šaubu par Latvijas valsts, zemes un tautas ideju. Atļaujot tai apsūnot un nogrimt aizmirstībā beigsim dzīvot kā vienai saimei piederīgi un būsim tikai individu bars, garā un dvēselē saskaldīti, par spīti pārtikušai dzīvei.
Andrejs Eglītis ir devis dzejā Latvijas valsts un tautas idejisko pamatojumu, ir skatījis un pārdzīvojis mūsu tautas traģēdiju, saredzot ar pravieša acīm tās vietu un nozīmi pasaules un cilvēces notikumos. Nav mums otra dzejnieka, kas sevi un savu darbu tik intensīvi būtu identificējis ar savu tautu. Tādēļ arī Eglīša lielās kantātes toreiz atbalsojās tautā un kļuva par vienreizēju cīņu dienu simbolu.
Pārdzīvojuma intensitāte izsauc Andreja Eglīša dzejā vārsmas no zemapziņas, saraustītus vārdus, skatus, kas grūti pakļaujas jēdzieniskai analīzei. Dvēseles baidi, pazaudētā bezgalība un izbijušu likteņu māņi, neatnākušu pasauļu un dienu dvesma - dzejoļu krājuma pamatdomu ietekmē strāvojumi no zemapziņā esošā reliģisko un kultūrvēsturisko domu un iespaidu krājuma. Bet šī abstraktā dzeja nav vārdu spēle, veidojot apzināti mīklainu un mistisku stilu; šī dzeja ir dzīva, garīgi nomodā esoša dzejnieka dvēseles izmisuma saucieni. Bet pāri visām sirreālistiskajām impresijām Andrejs Eglītis ar patiesi leģendāru spēku paliek savā pravieša un dzimtenes sarga postenī: "Kaut pīšļos sažuvis, stāv nemainīgā sardzē kauju vīrs" (Nesaule ). Tikai Andrejs Eglītis var izmest latviešu trimdas pasaulē grāmatu ar nosaukumu "Lāsts". Citam uz to nebūtu ne tiesību, ne drosmes.
Šī ir neparasta grāmata kompozīcijas ziņā; dažādām variācijām cauri vijas, spēkā pieaug un nodalu beigās atskan pamatdoma ar Eglītim parasto kantātisko varenību.
Pirmais dziedājums - Ievām ziedot:
... Sauciet mani atpakaļ, tēvzemes likteņa dievaines -
... Sauciet mani atpakaļ, cietumos iedzītie sapņi -
Karogs lai topu es tiem, kūpošas asinis sūcot,
... Steigšu kā karogs tur, kā asmens, kā brīvība, naids. (40)
Otrs dziedājums - Debesis meklējot:
Dodiet man citas debesis, Nava kas kurlas lūgšanām -
... Mēle dilst, augstumus slavējot.
Dvēsele žēlastības kurn.
Bet atbilde skan:
- Bēdu kalns nav augstāks nekā debesis. (61)
Trešais dziedājums - Baltijas jūŗas krastā:
Mūžīgi mūžos lai turamies pie Baltijas jūŗas -
Zudis ja krasti latviešu tautas kājām,
aizdūmos neziņā latviešu tauta. (102)
Starp galvenajiem vadmotīviem un to kopsavilkumiem vietu atrod daudzi citi dzejoļi, vairāk vai mazāk iesaistoties kopsakarā. Grāmata nav mākslīgi salikta celtne kā kāds sonetu vainags ar maģistrāli, bet, liekas, izaugusi dabiski un brīvi, ietilpinot tajā dzejnieka pārdomas, iespaidus, pārdzīvojumus.
Ne daudzvārdībā vai jēdzienu un gleznu grēdās slēpjas Eglīša stiprums; visīstākās dzejas kodols ir viņa īsākajās četrrindās, kur nav pieliekams vai atņemams neviens vārds. Vai var labāk pateikt to, ko izjūtam tālos ceļos, svešās mājās, gadiem aizejot, atdalītiem esot un aizvien mazāk sajūtot piederību lielajai daļai:
Atkal viena ziema nāk,
Vēl nav pērnā galā;
Visa mana dvēsle trīs
Nebeidzamā salā. (65)
Un Arvēdam Švābem aizejot rakstītās rindas, kuŗām mūziku devis Jānis Cīrulis, īsi pirms paša aiziešanas:
Izber rudens debesis
Baltu zvaigžņu sieku... (44)
No nāves motīva atraisīties nevar neviens, kas skatās atpakaļ mūsu pagātnē. Ir viegli teikt - neskaties atpakaļ. Bet - "vēl tālo dienu atbalss šalc, kā dūmos pavīd skumjas sejas" (77). Tik stiprs ir mūsu pagātnes pārdzīvojums, ka jāsaka kā Lata sievai: "Mans Kungs, es dzīvoju, atpakaļ skatīdamies" (57). Tā "šai saulē dzīvodams, viņu sauli daudzināju". Nāves un kapu pavediens vijas cauri pat mīlestības varsmām. "Mīlestības kāzās nāves iezīmēts spilvens atbalo" (35). "Viss beigās nevajdzīgs un velti nests - Ikviens tik savas iznīcības vests". (27)
Blakus dzimtenes un trimdas motīviem pavīd arī Eglītis pats kā cilvēks, ne tikai kā tautas sirdsapziņas modinātājs.
Ar zaļu lapu šalkām aizšalc mūžs:
Viens vientulīgi sajūtu to bridinošās trīsas... (33)
un bargā ziemā nebūs draugu, nebūs ciemu. Bet nav asas ironijas, nav pat tā rūgtuma, kas bija reiz - tikai dziļa, kaut skumīga redzēšana:
Vīnā lūpas slacījis esmu
Dziļāk un skumīgāk saredzu dzīvi,
Dzīvi, ko neesmu dzīvojis,
Dzīvi, ko nedzīvošu. (28)
Pavīd atgādinājums - pasteidzies mīļot, jo pirms iegūsti, viss jau ir beidzies... Tomēr, mīlestības sapņiem un cerībām nav daudz laika:
Ātrāk vēl manas domas šaujas
Atpakaļ, atpakaļ tēvzemes pusē. (37)
Atcerēsimies, pavērosim dzīves īstenību - no cīņu dienu sasprindzinājuma līdz šāsdienas pagurumam. Atcerēsimies mūsu pirmās izjūtas svešajās zemēs:
Nedz kaujai lauks, nedz mīlestībai vieta
Krasts svešalnīgais man... (75)
Tad gadiem aizejot, vēl vairāk "Kājas deg pēc tēvu zemes... Dvēsle sirgst pēc tautas mēles..." (92). Bet izjūtam arī to, ka mūsu latviskā dvēsele, mūsu es, mūsu piederības sajūta ir vairāk kaut kāda nedefinējama tuvība pagātnes atmiņu literātūras vēstures materiālam, nevis miesīgajiem tautiešiem trimdā. Rodas tālāk mūsu pašreizējās dzīves raksturojums :
Trūkst uguns izkarsētas mīlestības
mums, trūkst tautas jauno dziesmu...
Vēl vairāk trūkst - no daļas atdalīti, nejūtam vairs lielo daļu,
Ar audzēm aizzeļam starp tautām, ņemot iznīcības baigo valu. (93)
Tad jāatzīstas:
Es ar liesmām atnācu,
Aiziešu ar sniegu.
Un tomēr nezūd ticība nākotnei. Kaut nebūs paša dzīves, tēvzemes saucienu pēc jaunas dziesmas sadzirdēs nākošās paaudzes. Par spīti kaŗa ugunīm, bezcerīgai tautas naktij, nomīdītiem upurlaukiem nākošās ciltis radīs mīlestības vārdus miera un gaisības pilnajā pasaulē.
Dr. P. Vasariņš