TĒLNIEKS PIE BALTIJAS JŪŖAS

Vilma Tenese

Voldemārs Balutis

Metalls nav ievērojams mākslas vēsturē. Asociācijas, kuŗas tas rod, pieder mūsu gadsimtam: izturība, dinamika, brutalitāte, konstruktīvitāte, destrukcija un spēks. Šāsdienas tēlnieks vairāk atgādina kalēju, lējēju vai metinātāju. Viņš rada savus darbus modernās industrijas materiālā, bieži bez skicēm – ideju „uzmetumiem”. Darbi tuvāki ikdienas technikai nekā tradīciju mākslas vēsturei, tie dzimst drīzāk fabrikās nekā mākslu darbnīcās. Nereti tēlnieks strādājis smagā industrijā un lodēšanas technika viņam svaigs, neizmantots jaunums.

Mūsu gadsimta „lodētāju” pionieŗi Eiropā neapšaubāmi Gonzāles un Pikaso (Picasso) ar savām sirreālistiskām dzelzs skulptūrām 1930. gadu beigās. Amerikā viņu epigoni Dāvids Šmits un Kalders. Pēdējo gan vairāk ietekmējis Mondrians. Nevajadzētu piemirst Tajiri un Lippoldu. „Abstraktas” ir jaunās skulptūras, bet gan ne „tīras”. Būdamas abstraktas, tās tomēr mimiskas. Lodētas, baulētas un vītās formas slēpj saturu, nostāju, līdzības. Tās ir abstrakcijas, kas neatgādina dzīvo dabu, izņemot savu eksistenci. Ja mēraukla būtu tradicionālās mākslas prasības, tad viss būtu skārda vai lūžņu kaudze. Lai cik „abstrakts” mākslas darbs būtu, tam jābūt ar saturu. Mākslas vēsturiskās robežas, satura norādījumi (figūras, ainavas, klusā daba utt.), sen lauztas un akceptēts saturs, kas nav fiksējams ar dzīves ikdienas vārdiem. Ne vienmēr gādā brīvībā mākslinieks var izteikt, ko vēlas, bet tas nav, viņš saka, galvenais. Viņu māksla grib ko izteikt, ne tikai būt!

Tāda, īsos vilcienos, pašreiz aizmugure mūsu tēlniekiem, sevišķi tiem, kas mēģina atrast savu izteiksmes veidu trimdā, balansējot starp vispārējās mākslas vēlmēm un mūsu nacionālo mākslu. Nacionālās mākslas izveidošana Latvijā līdz ar okupāciju beigusies. Trimdā vecā paaudze to turpina ar mazu ārienes ietekmi. Jaunā paaudze, kas savu pamatizglītību ieguva Latvijā vai tā, kas šobrīd izglītojas šeit, veido savu mākslu bez savstarpēja iekšķīga satura. Katra zeme un kontinents viņus ietekmē savādāk. Nereti tiek risināti jautājumi, vai vispār pasaulē pastāv nacionālā māksla? Mūsu satiksmes līdzekļi daļēji nojaukuši robežas. Sakarā ar to vēl spēcīgāk rodas jautājums – vai iespējama un vai veicināma trimdā mūsu nacionālā māksla? – Jā! Pierādījums tam mūsu mākslinieku izstādes visos kontinentos. Viens no tādiem māksliniekiem ir Zviedrijā dzīvojošais tēlnieks Voldemārs BALUTIS. Ļoti patīk iepazīties ar viņa darbiem, jo tie maz radnieciski agrāk minētajiem „lodētāju” nogrupējumiem. Viņa darbi tik tīri, spēcīgi, izteiksmīgi, latviski un reizē arī ārkārtīgi moderni – gandrīz vai sensacionāli!

Kas ir šis Voldemārs Balutis, ko viņš domā, kādi viņa darbu motīvi, uzskati, kā trimda viņu veidojusi, ko domā un cer nākotnē panākt? Dažus maznozīmīgus datus varam iegūt Latvju Enciklopēdijā – Voldemārs BALUTIS, tēlnieks, dzimis 1914. gada 4. janvārī Kastrānē kā lauksaimnieku dēls. Pēc Rīgas technikuma beigšanas mācījies Latvijas mākslas akadēmijā, Karaliskā akadēmijā Stokholmā un pie zviedru tēlnieka E. Grates. Piedalījies latviešu un igauņu mākslas izstādē Stokholmā 1946. gadā. Balutis savos darbos meklē sintētisko dabas vienkāršību.

Aizgājušos gados, kopš Latvju Enciklopēdiju izdeva Stokholmā, daudz nekas nav mainījies, tikai nākuši klāt jauni pārdzīvojumi, vilšanās, bēdas, prieki un piedalīšanās izstādēs. Baluša izteiksmes meklējumi arvien tie paši, kaut gan viņš šodien ticis tuvāk vai pat sasniedzis savu mērķi, brīžiem pat neapzinoties. No Baluša darbiem spilgtā atmiņā paliek viņa čaklums un lielā griba eksperimentēt. Viņš eksperimentē ar materiālu un vēl vairāk ar motīviem. Varbūt tā ir sava saskaldīšanās pazīme un meklējumi pēc vēl neatrasta uzdevuma-mērķa. Cik ilgi var tā eksperimentēt? Viņa darbos, kā jau teicu, nav abstrakcijas. Kāpēc? Visi darbi tik nosvērti, stabili, vairumā dzīvnieku tēli. Varbūt tā izpaužas kopības sajūta ar dzimto zemi? Viņa lielais spēks un virtuozitāte darbu virsas apdarē. 1954. gadā viņš izstādījās kopā ar dažiem norvēģu māksliniekiem Oslo, kur tieši ar savām virsas apdarēm izraisīja mazu sensāciju mākslas aprindās. Norvēģi nebija kaut ko līdzīgu redzējuši!

Iespaidīgi arī Baluša dzīvnieku tēli – masīvi, eksplosīvi; varbūt viens otrs tuvojas karikatūrai, bet ar to iegūts dzīvnieku iekšējo īpašību pastiprinājums. Ievērojamākie – „Buļļa galva”, „Zemes spēks” (kuilis), „Billy Boy” u.c., darbi drīzāk gleznieciski nekā skulpturāli.

 

Voldemārs Balutis. Bēgļi

Voldemārs Balutis. Buļļa galva

Voldemārs Balutis. Suns (Billy Boy)

 

Kāda mākslinieka paša atbilde uz šiem pārspriestiem jautājumiem? Mazās intervijas atbildes pārsteidz.

 

Kādēļ jums līdz šim nav neviena abstrakta darba?

Vispirms nav bijis intereses. Otrkārt, uzskatu, ka abstraktie darbi pieder neskolotiem, neizglītotiem māksliniekiem. Abstraktā māksla, manuprāt, ir otrā pasaules kaŗa neskoloto izpausme. Tas nenozīmē, ka tā nebūtu tikpat mūžīga un nepārdzīvos savu laiku kā obelisks. Nē, abstraktos darbus var radīt kuŗš katrs ar mazāku vai lielāku paškritiku. Turklāt es uzskatu, saka Balutis, ka nespēju konkurēt ar primitīvo neskoloto mākslinieku. Viņa darbi būs vienmēr patiesāki nekā mani un dzīvos tikpat mūžīgi.

 

Vai jums kādi darbi kokā?

Nē.

 

Starp līdzšinējiem darbiem neesmu redzējusi nevienu skulptūru akmenī. Vai jums tādi ir?

Izņemot vienu, „Bēgle” – mākslīgā akmenī – nē! Es ļoti cienīju māksliniekus, kas kaļ tieši akmenī, un ceru ar laiku šādai technikai pievērst lielāku uzmanību. Visus citus veidus uzskatu vairāk vai mazāk par šabloniskiem darbiem – mākslas rūpniecību. Līdzšinējos darbus esmu veidojis tā saucamā „vasku metodē”, kas samērā veca un izmirusi.

 

Kādi, pēc jūsu uzskatiem, jums lielākie konkurenti tēlniecībā starp latviešiem trimdā?

Uzskatu, ka tieši tādā veidā, kā es strādāju, konkurentu man nav! Savā laikā strādāju pie prof. S. Blumberga šeit, Stokholmā, kas deva pašreizējo darbu veidošanas impulsu. Ja atskaitu viņu, tad manā tēlniecības karjerā nozīmīgākā vietā mans tēvocis, kas pirmais man deva ierosmi manā tēlniecības darbā.

 

Vai šo abu cilvēku ietekme būtu jums visnozīmīgākais notikums dzīvē?

Nē, mani visvairāk ietekmējis mūsu pašu tautas traģiskais liktenis. Šāsdienas emigranta no tautas atdalītais stāvoklis un tas, ka mākslā no mums tik daudz sagaida, jo mēs esam brīvi, mani ļoti nomāc. Ko dod brīvība, ja nav pašu zemes un tautas aiz tevis? – Šis stāvoklis būs arī tas, ka latviešu tēlniecība trimdā pazudīs. Redzu, cik grūti ir zviedru jaunajai paaudzei iekarot vārdu, kaut tā spējīga un tai lieli mākslinieki. Grūtības divi reizes lielākas mums, bez savas tautas un bez morāliskā un ekonomiskā atbalsta. Turklāt mums cita dzīves un pasaules uztvere. Kā mēs spēsim iekarot publiku? Nenoliedzami, ka mums šeit Zviedrijā ir vieglāk, jo dzimtenes tuvums dod spēku un zviedru tauta mums samērā labvēlīga. Man pašam liela iespēja arī „maizes darbā” strādāt savā arodā, nodarboties ar tēlniecību, kaut arī man jāstrādā zviedriem. Es esmu priecīgs, ka varu dzīvot trimdā šeit, Zviedrijā, jo pievienojos dzejnieka Andreja Eglīša vārdiem: „Mūžīgi mūžos turamies pie Baltijas jūŗas...” tad arī mūsu māksla neizmirs!