Jaunā Gaita nr. 36, 1962

 

 

Valda Dreimane


 

 

 

NARCISA DZIESMA

 

 

Jā, es spoguļojos,

un ne ūdeņos vien;

reizēm pļavās brien,

reizēm dārzos jeb debesīs

mans meklētājs skats.

Jo nevar jau zināt, kas nesīs

manu tēlu visīstāk man pretī.

 

Un reizēm man liekas,

ka citādi viss,

ka ne es

sevi meklēju zemē, bet zemei spogulis esmu.

Un mēs veŗamies dziļi viens otrā,

zeme un es,

un sajūkam kopā:

smilgas un zāle un daļa manis

un mākonis kāds un zivs

un atkal druska manis. -

 

Teic pareģis - mirt tādam drīz,

kas atrod, ierauga sevi. -

Vai man viņš to teic? Ak, domāt nav laika!

Man dobē, laukā,

aug tomāts, esot jau sārts:

 

gatavam auglim

nereti ir zinīgi gludena vizoša virsma.

 

 

 

 

SVĒTDIENA

 

 

Ko iesākt ar viņu?

Vai likt tās stundu zīmes

starp grāmatas lapām,

jeb ienest to kafejnīca: uz stūŗa,

jeb turēt

to rokā kā sveci un ielās klejot?

 

Mēs spriedām un lēmām,

tad viņu ņēmām

aiz mākoņa aizspraust,

un paši - zālē zem egles snaust.

 

 

 

 

 

VARIĀCIJA PAR ZEMENĒM

 

 

Mežs iekrāsoja dienas gleznā zaļas stundas

mēs zemenēs gājām abi

un iekusām koku rindās.

 

Sevi

tev gribēju sniegt es -

zemenes

sniedzu tev pilnu sauju.

 

Nesaprotot

(jeb varbūt negribot saprast),

tu nepieņēmi ne vienu,

ne ogu vienu.

 

Jau kuŗo dienu

es redzu, kā ogas krīt sūnās brūnās...

 

 

 

 

NĒSĀTS

 

 

Pļavās gājām arī mēs,

tādās ar pienenēm baltām,

grāvmalēs

saklupām, ūdeņus saujā cēlām

un dzērām un dzērām

kā dziesmas, kā dvēseles,

kā okeānu.

 

Nebij gana;

Nekad nebūs gana!

Līdz neizdziedāsim visas dziesmas,

visus līgo un pūt, vējiņi;

līdz neiekāpsim visās pļavās

ar kāju basu;

līdz visu ūdeņu krāsu

neglabāsim sevī,

kā glabājam dzimšanu sevī un nāvi;

līdz nenoglāstīsim vāri

dvēseles visas ar savām.

 

Tas tālu vēl, bet mūža

beidzamā stundā, varbūt,

pasaulei, vienai naktij,

mēs būsim smags daudzkrāsains sapnis.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Indra Gubiņa

 

 

 

 

VIENĀ NAKTĪ

 

 

Vienā naktī nosarka kļava,

Un es brīnoties paliku stāvam.

Vienā naktī nosarka kļava.

Lapas kā uguns deg man pie kājām.

 

Un ar lapu es paņemu rokā

Kādu mirkli no vasaras tās,

Kad man domas kā apburtā lokā

Ap tevi, ap tevi vien maldījās.

 

Un es nezinu vairs, kas tas bija,

Kas tas bija, kas izšķīra mūs.

Vienā naktī nosarka kļava.

Vienā naktī kaila tā kļūs.

 

 

 

 

RĪGU ATSTĀJOT

 

 

Aiz miglas, pelēkā dienā, kas dzisa

Jūŗas līcī un Daugavas šalkās,

Palika zeme, pazuda Rīga.

Tik kuģa svilpiens vēl atbalsi rada

Aiz miglas, aiz tumsas uz atstātā krasta.

Un sirds, kā sprostota bezdelīga

Sitās, baiļojās, drebēja, kliedza:

Palikt, palikt uz sentēvu zemes!

Varbūt labāk mirt, ne svešumā dzīvot! -

Bet braucu, vai palikt kāds liedza?

 

Zaļgani pelēki viļņi iemeta šļakatas sejā,

Ļāvu, lai nožūst šīs lāses,

Kas jaucās ar citām rūgteni sāļām uz mana vaiga.

Ūdens tik skalojas vienmuļā ritmā.

Tas paliks, tas plūdīs!

Vilnis atkal piekļausies krastam

Un skanīgā priekā to skūpstīs,

Skūpstīs zemi, mūsu pamesto zemi!

 

Aiz miglas, aiz pelēkās sienas

Acs neredz neko.

Vai būtu tā bezgalība,

Kas klājas nu apkārt tik blēdīgi klusa.

Tik klusa palika Rīga.

Bet sirdis, latviešu sirdis gan uz šī kuģa,

Gan tās, kas palika krastā,

Ticēs, cerēs un gaidīs,

Gaidīs vēl ilgi,

Varbūt reiz atkal...

Varbūt - varbūt? Varbūt...

 

 

 

 

* * *

 

 

Zeme šodien daudz mazāka,

Bet debess – tik liela un tīra,

Tik liela, kā bērnu dienās bij Rīga.

Visas pasaules brīnumi

Taču bija reiz viņā.

Zelta gailis tik augstu uzlēcis,

No tilta skatoties, Daugava

Tik liela un plaša tur lejā.

Un šodien, šodien es atkal eju

Pāri tiem tālajiem tiltiem.

Tas nekas, ka tos gaisā ceļu

Un torņus kā kādreiz no smiltīm.

Tas nekas! Es tur varu iet.

Domu soļi ir viegli.

Zemes un jūŗas saraujas,

Tik debesis paliek tās pašas.

Gadus un laikus uzbuŗu es

Mirklī pēc patikas savas.

Tiesa, par sapņiem jau nemaksā,

Bet nabags, kam ilgu un sapņu vairs nava.

 

 

 

 

 

KĀ VĪNSTĪGA

 

 

Kā vīnstīga tiecos uz augšu.

Ar saknēm zemē gan turos,

Bet pieķēros visam, kas palīdz

No zemes tālāk man kļūt.

Pieķēros, apvijos cieši,

Un kāpju, un augu,

Un tuvojos saulei

Līdz rudenim.

Tad manus vasaras sapņus

Izkaisa vējš sarkanās lapās,

Un salstot es liecos pie zemes,

Kuŗā viss augšanas spēks.

Liecos un ploku -

Līdz pavasarim.

Un atkal uz augšu es kāpju,

Lai atkal kristu.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Valters Nollendorfs

 

 

 

 

 

VIZIONĀRS MURGS

ar velnu, raganām un latviešu kalēju

pasaules pilsētā

 

 

Pasaules pilsētas pūlī

pēkšņi man piesitās velns

un sauca sev līdz

- semantiski, polītiski,

loģiski un angliski –

kur ritmiskas raganas

drebinās dejā

pie viskija upes.

 

Atkāpies, sātan, jo sausu

es izdzeršu savu likteņa kausu,

es spēcīgi saucu

- ideālistiski, romantiski,

nepavisam loģiski, bet latviski

un latviešu jaunavām

līdzi es diešu

tikai pie Gaujas!

 

Sātans atkāpās, spītīgi smejot:

Bet nekas nav tik Šiks

- pie viskija upes -

kā raganiņš pliks!

 

Starp Bābeles balsīm

dzirdēju dimdoņu dobju.

Pagraba kaltuvē kalējs

latviski sveicina mani.

Ko gribot? Zobenu gribu,

ko atgaiņāt velnus un jodus,

un ritmiskas raganas kailas!

Zobenu gribu, ko izcirsties cauri

pasaules pilsētas pūlim

un mirušām miljonu acīm!

Zobenu gribu, lai liktu

Ausekļa grimušai pilij

vēlreiz celties kā degošai lāpai!

Zobenu gribat? Tiks kalts!

Lika sarkanu gabalu laktā;

meistars uzsita, māceklis piesita,

dzirksteles šķīda,

dzelzsgabals dila.

Zobens kļuva par dunci.

Sūtīja meistars mācekli ratā;

meistars uzsita, meistars piesita,

dzirksteles šķīda

dzelzsgabals dila.

Duncis par īlenu kļuva,

ir īlens jau dila,

seja meistaram svila;

Dzimtenes dzelzi sen neesmu kalis,

zobens izkalās dzirkstīs!

Meta metallu mucā

un sniedza man čiku!

 

Izgāju laukā, piesitās velns,

sauca sev līdz,

Es atvēzies, sviedu ar čiku:

Atkāpies, sātan!

 

Bet izzūdot sūrajiem dūmiem,

es dzirdēju smieklus:

Ar čiku

tikai pie Gaujas

var atgaiņāt raganu pliku!

 

 

 

 

ĀBELES

 

 

Divas ābeles

par ciešu dārzā kopā.

Mēs esam nolādēti,

ja mīlam,

un nolādēti,

ja nē.

Bet bezcerīgāk,

ja nē.

Jo kokiem likums augt,

līdz dārznieks cērt.

Bet varbūt šoreiz

viņš pasmaida, nolaižot cirvi.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Veronika Strēlerte

 

 

 

 

TIE, KAS NAV MIERĀ

 

 

Tie, kas nav mierā

Ar šo zvēru dārzu,

Dažreiz aiziet bez atvadīšanās.

Bet, izganījušies debesu savvaļā,

Atēdušies mūžības dābolu,

Varbūt atskatās žēlās

Uz šimpanzēm, hiēnām, lauvām

Un savu tukšo sprostu.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Rita Gāle

 

 

 

 

 

 

1945

 

 

Divpadsmit ķēniņi rindā sēd,

pelējums bārdās.

Viens pats jokdaris izmisis

smejas un ārdās.

Visiem pa vidu bezdelīga

ielaižas, izlaižas lidu lidu,

nokrīt uz gliemežu bļodas gardas.

 

Vārdi, vārdi, tikai vārdi,

medus vārdi, ledus vārdi.

Pustrakais sapņus ar asinīm jauc.

 

Divpadsmit ķēniņiem sēnes aug

rokās un kājās.

Dzīres par vēlu beigušās;

netiek vairs mājās.

Klusumā moža bezdelīga

atbild jokdarim viszinoša:

„Smiltis un smiekli pār gļēvajiem klājas!”

 

 

 

 

 

LĪBIETE

 

 

Manās villainēs

saule nerotā,

neaug Austras koks

daudzžuburu,

Gaišās tautās

es, tumšā, dzīvojot

meža ēnas vēl

prātā un pirkstos turu.

 

Meža ēnas,

ūdeņu ēnas –

viršu krūms uzzied

kāpas galā.

Biezā villainē

zili raksti aug.

Zied mani virši

vēl salā!

 

Nosala roze

tautu dārzā,

nevienam ziedu

nevērusi.

Treju brāļu māsa

tālā zemē

auž tumšas villaines

raudādama.

 

 

 

 

 

IT KĀ

 

 

Miers audzē puķes

un ievāc medu no stropiem.

Nemiers ar bezmiega acīm

atrod gudrības sēklu. -

Varbūt ka būs tā

manis pašas un jauna!

 

Gaidu un mudinu,

saudzu un sargāju,

te lieku saulē, te ēnā.

Gudrība mana aug droši, bet lēnām.

 

Kādā dienā ap vasaras vidu

dziedāt, dziedāt vien gribas.

Gudrību dārzs deg magoņu liesmās!

Tagad es zinu, ka man no tās sēklas

pašai uzziedēt dziesmā.

 

Jauni vārdi ieskanas,

jauna daina žūžo,

it kā es dzīvotu

citu mūžu.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Rūta Skujiņa

 

 

 

 

REIZ

 

 

Reiz bija laiks,

kad pati vēl aprīlis biju.

Ar pirmās zāles un puķu šķīsto smaržu.

Ar mātes piena garžu lūpās.

Gaidīji, kad tas garos.

Kad stiebros un zaros

ugunssarkani ziedi staros.

Gaidīji Jāņu nakti.

Papardes ziedam.

Svešinieku aiz meža dziedam.

Gaidīji dzīvi -

Šūpolēs izsapņotu,

grāmatās izlasītu.

Tikai tādu.

Bez ikdienas pelēkiem svārkiem.

Bez nēšiem uz pleca.

Ar zaļu krūzi

zem ceriņu krūma.

Ar jauna, piekusuša brieža acīm.

Tikai tādu.

Ka - skaistums atpestīs pasauli! -

savu skolas biedru sejās un sirdīs sviedi.

Lepnā spītā.

Cits aplaudēja. Cits smēja.

Gadi nesoļoja, bet skrēja.

Kā palu brāzmās

ūdens no krastiem drāžas.

Aizrāva līdzi

Jāņu naktis un papardes ziedus,

meža rozes un jasmīnu zarus.

Acis, lūpas un sirdis.

Kā palu brāzmās...

Kad skrējienā trakā

noplaka soļi,

stāvēji viena.

Sniga.

Balti, klusi un skaisti

sniga.

 

 

 

 

SAVA DZIESMA

 

 

Es nevaru dziedāt kā tu.

Man pašai ir savas dziesmas.

Teic: tās plenkojas sekli

kā ūdens sēklī ap laivu.

Bet tas ir mans sēklis

un mana laiva.

Es tajā sēdu un dziedu

savas dziesmas.

Savu sirdi.

Tāpat kā tu -

savas.

Tikai savas.

 

 

 

Jaunā Gaita