PIEZĪMES PAR VISPASAULES JAUNATNES FESTIVĀLIEM
Rolfs Ekmanis
Nepilnu mēnesi pēc II latviešu jaunatnes svētkiem Čikāgā Helsinkos ar lielu pompu atklās VII vispasaules jaunatnes un studentu festivālu. Nezinātājam, ieskatoties oficiālajā programmā, šīs sanāksmes mērķi liksies visai cēli – saspīlējuma mazināšana visā pasaulē un piedevām miers un draudzība visu zemju jauniešu starpā. Bet nav tālu jāiet, lai redzētu, ka tas ir tikai māns; visām festivāla norisēm uzspiests pazīstamais zīmogs „Made in Moscow for Moscow”. Šis ir viens no propagandas veidiem, kā mūsu gadsimta visimperiālistiskākā policijas valsts jau ar savas pastāvēšanas pirmajiem gadiem mēģina iegūt masu simpātijas un atbalstu. Drīz pēc 1917. g. oktobra coup d’etat boļševiku vadoņi, izprazdami, ka viņu aziātiskie eksperimenti bija ievērojams šķērslis jaunu sekotāju piesaistīšanai, sāka dibināt dažādas internacionālā komūnisma frontes organizācijas un tuvināšanās biedrības, kas fašisma draudu pavēnī nereti ieguva citu valstu polītisku, sabiedrisku un kulturālu organizāciju un personu atbalstu, un izmantoja t.s. Trojas zirga taktiku, intensīvi iefiltrējoties nacionālās, liberāļu, sociālistu u.c. grupās. Pēc II pasaules kaŗa šis pasaules mēroga propagandas darbs tika atsākts vēl smalkākā veidā. Izmantojot masu sajūsmu par kara šausmu beigām un naivo cerību miermīlīgai starptautiskai sadarbībai visās dzīves nozarēs, Maskavas aģenti atkal darīja visu, lai ar lētticīgu ļaužu pulcināšanu ap tādām globālām organizācijām kā vispasaules demokrātisko jaunatnes apvienību, starptautisko studentu apvienību, starptautisko žurnālistu apvienību, starptautisko demokrātisko juristu apvienību u.c. noslēptu savu reakcionāro iekšpolītiku un agresīvo ārpolītiku. Pirmajām divām organizācijām tad arī uzdod ik otru gadu centra mērķu popularizēšanai pulcēt jaunatni no visām pasaules malām, bet īpaši no Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas.
Padomju ārpolītikas atbalstīšana ir festivālu galvenais mērķis, un to primitīvie saukļi var noderēt kā uzskatāma illustrācija Maskavas līkloču propagandas gājienu sekošanai. Kamēr Prāgas (1947), Budapeštas (1949), Austrumberlīnes (1951) un Bukarestas (1953) „miera svētku” asie uzbrukumi „Sitijas, Baltā nama, Volstrīta un Pentagona kaŗa kūdītājiem”, nemarksistiskajiem Āzijas un Āfrikas nacionālpolītiķiem, dienvidslavu nacionālkomūnistu ķeceriem u.c. cieši sekoja Staļina agresīvai aukstā kaŗa polītikai, pēc „visu tautu tēva” nāves un „personības kulta svešķermeņa izoperēšanas”, līdz ar maiņām padomju ārpolītikā, Varšavas (1955), Maskavas (1957) un Vīnes (1959) festivālos sāka lietot jaunus ideoloģiskus ieročus – koeksistenci, bezpartejiskumu, apolītiskumu. Oficiālās līnijas garā Āfrikas un Āzijas nacionālās atbrīvošanas kustības apsveica, jo Chruščova vārdiem, „nacionāla brīvība ir pirmais solis”. Saprotams, ka ar otru soli – padomju varas nodibināšanu „nenovēršamās vēsturiskās attīstības” rezultātā – pasaules kolonizācijas plānotājiem vēl nebija izdevīgi lielīties. Lai gan pretrietumu temats vairs netika tik kaujnieciski uzsvērts, festivālu saukļi uzbruka eksistējošam, bet vēl vairāk neeksistējošam rietumu kolōniālismam, un Pikasso baložu pavēnī rīkotāji vaiga sviedros centās demonstrēt „sociālistiskās nometnes” un sevišķi Lielpadomijas visvarenību un dziļo miermīlību. Ja kāds iedrošinājās izrādīt interesi par padomju imperiālistiskajām un kolōnizātoriskajām izpausmēm, tas tika ignorēts, vai arī to piemeklēja tā skotu jaunekļa liktenis Vīnes festivālā, kuŗu par Ungārijas un Tibetas jautājumu pārrunāšanu vajadzēja novest slimnīcā ātrās palīdzības mašīnā. Ka festivālu apolītiskums ir tikai plīvurs, apliecina pat pavirša iepazīšanās ar partijas presi: 1957. gadā tik svarīgas iestādes kā visu 15 padomju republiku partiju centrālkomitejas un ministru padomes speciālā lēmumā „Par Jaunatnes Festivālu sagatavošanu un norisi” uzsvēra šo masu svētku „lielo polītisko nozīmi”, bet poļu partijas orgāns TRYBUNU LUDU lika saviem lasītājiem pie sirds, ka „vissvarīgākā ir festivālu polītiskā nozīme, un tie nebūt nav domāti dziesmām un izpriecām vien”.
Viens no padomju ārpolītikas mērķiem kā pirms, tā arī pēc Staļina nāves ir bijis ar melu vai pustaisnības palīdzību radīt masās viltotu, izkropļotu priekšstatu par mūsdienu pasauli un sevišķi par rietumu valstīm, ačgārni iztulkot notikumu gaitu un falsificēt starptautiskā saspīlējuma cēloņus. Lai gan pēdējos festivālos šad tad izdevās izteikt domas, kas nesaskanēja ar oficiālo līniju, lektoru, semināru tematu, dažādu izstāžu apstiprināšana ir rīcības komitejas rokās, un komentāri nav nepieciešami, ja zinām, ka no 36 Maskavas festivāla komitejas locekļiem 26 bija kabatā partijas biedru karte. Saprotamā kārtā tad arī oficiālas uzslavas aumaļām plūda pār tādiem „apolītiskiem” pičce d’art, kas attēlo pārmērīgā darbā sakropļotus darbaļaudis kapitālistiskajās zemēs, atbaidīga izskata amerikāņu kareivi, kas tēmē mašīnpistoles stobru pret sasaistītu dzeltenās rases pārstāvi, starojošu Chruščovu ar sveicienam paceltu roku, veselīga izskata Ziemeļkorejas kaŗavīrus, kas ieroču vietā bruņojusies miera baložiem. Godalgo „Hirošimas dziesmu”, filmu „Jaunais Japāņu zvejnieks – pirmais H–bumbas upuris” un rīko tādus miermīlīgiem nolūkiem maz piemērotus akompanementus kā speciālus seminārus – bieži Maskavā vai Prāgā izglītotu Āfrikas, Āzijas vai Latīņamerikas ideālismā iestigušu dogmātiķu vadībā – tiem delegātiem, kuŗu tautas „smok zem koloniālisma jūga”.
Ne visai sen Hitlers un pa daļai Musolini senās Romas garā ar labi organizētu demonstrāciju un spēļu palīdzību bija visai sekmīgi savu tautu prātu pakļaušanā, apmāšanā, kalpināšanā. Maskavas augsto priesteŗu mērķi atšķiŗas tikai ar to, ka tie tiecas izplatīt savu dogmatisko ideoloģiju pasaules mērogā. Komūnisma kapteiņi cer, ka vismaz daļa atgriezīsies mājās ja ne tieši kā dialektiskā materiālisma misionāri, tad vismaz kā līdzskrējēji, kas sadarbosies ar tur jau nodibinātām komūnistu organizācijām vai pat palīdzēs tādas dibināt. Tādēļ arī Maskava asignē milzu summas šo festivālu organizēšanai. Tiem jābūt krāšņiem un jārada varens iespaids kā malā stāvošos, tā arī tos tūkstošos, kas, nesdami deklaratīvos propagandas plakātus, gumijas miera baložus, puķes, vai arī, izdarīdami koordinētus vingrinājumus, hipnotiskā marša taktī nemitīgi atkārto vārdus „miers un draudzība”, individam jāapmulst un jāsajūt, cik niecīgs, mazs un pieveicams viņš ir lielo masu priekšā. Liekas, ka savu vēsturisko aklumu Kremļa varas vīri grib noslēpt ar dekoratīviem elementiem un kliedzošiem efektiem. Tā, piemēram, Maskavas festivāla atklāšanas dienā milzīgās fizkultūriešu parādes laikā pāri sporta laukumam dramatiski kā ļaunas varas simbols pārklājas atombumbas (protams, amerikāņu) ēna, kamēr paši fizkultūrieši maršēja, saukdami ritmā „nekad, nekad”. Vēlāk, kad šo nāves ēnu nomainīja balta miera baloža atveids, dažādās pasaules valodās atskanēja „miers”. Interesanta detaļa: Vīnes svētkos palaistie 100.000 miera baloži atstāja nepatīkamas draudzības zīmes uz miera sargu augumiem un, zīmīgi, uguņošanas laikā šo miera simbolu simti kļuva par raķešu upuriem. Lai savu preci piedāvātu iespējami pievilcīgāk, austrumbloks izmanto arī savus labākos māksliniekus, kam maz kopēja ar jaunatni: Ļeņingradas baletu, Pekingas operu, arī māksliniekus no Latvijas operas un baleta teātra un filharmonijas. Helsinkos šim nolūkam izmantos tādus dūžus kā komponistu Šostakoviču, astronautus Gagarinu un Titovu, pasaules Čempionu smagatlētu Vlasovu u.c.
Šiem masu svētkiem jāpalīdz radīt pasaules jaunatnes uzticība un lojalitāte pret padomju orbītas jauniešiem, kamēr pēdējie jāpārliecina, ka jaunatne visās zemēs simpatizē komūnistiem un vienoti cīnās „miera” vārdā pret „rietumu militāristiem”. Ar šādu dārgu solidaritātes un vienotības orģiju palīdzību partija tīko izkliedēt jauniešu šaubas, savas likstas un tādas lietas kā 1956. gada notikumus Ungārijā un Polijā, kur masu naids pret padomju uzkundzēšanos sasniedza kritisku temperatūru. Prestiža palielināšanai rīkotāji cenšas pievilkt iespējami vairāk delegātu, un Vīnes festivāla komiteja, „populārās frontes” tradīciju garā izsūtīja ielūgumus liberāļu, sociālistu, katoļu u.c. polītiskām un reliģiskām jaunatnes organizācijām. Bet jau šeit organizētāji piedzīvoja vienu no pirmajām neveiksmēm. Lai minam tikai dažus faktus: Vīnē no gaidītajiem 30.000 ieradās 15.000, to skaitā 2.900 no padomju sfairas zemēm; neitrālistu „trīs lielie”: Nasers, Nēru un Nkrumah, atteicās sūtīt savu valstu delegācijas; starptautiskās sociālistu jaunatnes apvienības prezidents (kas ir arī Indiešu parlamenta loceklis) noraidīja ielūgumu sakarā ar organizētāju” savdabīgo tautu un indivīdu brīvības jautājuma izpratni”; austriešu sociālistiskā jaunatne atklātā vēstulē paziņoja, ka piedalīsies tikai ar saukli „Brīvību tautām zem fašistu un komūnistu diktatoriem”, bet vēl asāka bija ASV nacionālās studentu apvienības atbilde; TRINIDAD GUARDIAN salīdzināja šos „pasaules mēroga polītiskās indoktrinācijas aizsegus” ar Hitlera jaunatnes svētkiem, bet Lebanonas AL HAYAT lakoniski minēja trīs vārdus par iemeslu jauniešu atturībai: „simtprocentīgi komūnistu rokās”.
Ar šim sanāksmēm centrs tīko piedabūt savām greizajām idejām pēc iespējas vairāk piekritēju, vai vismaz paturēt savā vadībā tos, kuŗi tiem tagad ir. Bet taisni šeit izpaužas vislielākais bankrots. Retais no retajiem padodas maldiem, ka tikai „komūnisma zinātniskā mērķtiecība” pavērs ceļu uz labklājību, laimi un zvaigznēm, bet bieži notiek pretējais – nāvei nolemtais „buržuāziskās pasaules” uzskats ietekmē padomju orbītas jauniešus ar jaunām idejām un informāciju, ko ar uguni neatrastu oficiālajās enciklopēdijās un almanachos. Jau Austrumberlīnē uzraugiem nebija pa spēkam atturēt festivāla dalībniekus no Rietumberlīnes apmeklēšanas. „Nelabvēlīgā” Maskavā sabraukušo dalībnieku ietekme uz vietējiem iedzīvotājiem acīm redzot diktēja turpmāko festivālu pārcelšanu dzelzs aizkara šajā pusē, kur rīkotāji vēl vairāk pārliecinājās, ka nav iespējams nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – sajūsmināt ārzemniekus ar komūnisma ideoloģiju un tajā pašā laikā izolēt savus delegātus no ārpasaules nevēlamajiem iespaidiem. Komūnistu delegāciju gidi – ideoloģiski visizglītotākie vidējās un pat vecās paaudzes pārstāvji (Vīnē vecākajam jaunietim bija 69 gadi!), lai gan delegāti rūpīgi tika izlasīti, baiļu nemierā nervozēja kā vistas ar cāļu baru. Katra delegāta laiks tika izplānots līdz pēdējai minūtei, padomju, čechu, rumāņu, bulgāru, ungāru, austrumvāciešu, ķīniešu, ziemeļkorejiešu, ziemeļvjetnamiešu delegācijas sargāja komplicēta drošības sistēma no nevēlamiem apmeklētājiem, to skaitā poļiem un dienvidslaviem. Vīnē paredzētie ielu danči nenotika, jo tas dotu izdevību sarunāties bez uzraudzības, „Heldenplatz” lielo mītiņu slēdza pirms laika un austrumbloka jauniešus aizveda uz viņu novietnēm tūdaļ pēc priekšnesumiem. Padomju Latvijas delegātiem („labākie no labākajiem, kas izpelnījusies biedru uzticību”) Maskavā noteica pavadīt „neaizmirstamus brīžus” ar Mitišču rajona darbaļaudīm kolchozā „Krasnoje Znamja”, un nevis sarunās ar ārzemniekiem. Tomēr bieži vien padomju un „tautu demokrātiju” pārstāvjiem izdevās iepazīties ar tiem „miera un draudzības” aspektiem, kas netika diskutēti oficiālajās sanāksmēs.
Savi nopelni „ideoloģisko šaubu” pavairošanā jāpiešķiŗ rietumu jaunatnes pretspēlei, kas bija lielā mērā atbildīga par to, ka Donavas valsis vecajā Habsburgu baroka galvaspilsētā nepārvērtās par sarkano valsi. Austriešu studentu organizācijas, starptautiskā sociālistu jaunatnes apvienība, katoļu jaunatne un daudzi citi komūnistiem nepatīkami „progresa ienaidnieki no dažādām valstīm” centās dot triecienu pret reibinātāju opiju ar demonstrācijām, diskusijām, brošūrām, filmām, skatēm, mākslinieciskiem priekšnesumiem. Delegāti lēti varēja iegādāties DR. ŽĪVAGO, 1984., DZĪVNIEKU FARMU u.c. diktatoriem kutelīgas grāmatas. Austriešu jaunatnes organizāciju kopīgi izdotā dienas avīze VENSKIE NOVOSTI (Vīnes Ziņas), astoņās valodās bija tik nozīmīga, ka rīcības komiteja bez vilcināšanās aizliedza to izplatīt, un „miera sardzē” stāvošie Austrijas komūnisti, ja vien spēja, avīzi konfiscēja, dažkārt brutāli piekaujot tās izplatītājus. Tas, protams, ne vienu vien delegātu notupināja no ideālu debesīm uz reālā dibena, liekot viņam pārdomāt par komūnistu preses un personas brīvību. Iedarbīgs brīvības ierocis bija speciālā autobusu līnija uz „Verdzības robežu”, kur ap 8000 neticīgo Tomu pārliecinājās par dzelzs aizkara eksistenci ar visiem tā mīnu laukiem, sargtorņiem, ložmetējiem, dzeloņstieplēm. Uzmanību no „lielās komūnisma patiesības” novērsa lidmašīnu vilkti milzu uzraksti: „Denk an Ungarn”, „Denk an Tibet”. Jāmin vēl kinofestivāls „Austrumi bez cenzūras”, rietumu „slepenais ierocis” džezs, ko gan lietoja nepietiekami u.c. Dziļo satraukumu par pamatīgo Maskavas iznerrošanu naivā kārtā nespēja apslēpt pat padomju prese. „Starptautiskā reakcija vairāk nekā gadu bija cītīgi gatavojusies, lai jauktu un ārdītu šo nozīmīgo jaunatnes vienības un solidaritātes demonstrāciju, lai radītu festivāla dalībnieku rindās savstarpēju neuzticību un šķelšanos, lai izolētu viņus no Austrijas tautas masām, izplatot visnejēdzīgākos izdomājumus par festivālu mērķiem un tā dalībnieku sastāvu”, sūdzas LITERATŪRAS UN MĀKSLAS ievadnieks.
Septiņu notikušo festivālu norises kaleidoskopa raibajā zīmējumā atklājas, ka šīs rūpīgi pārdomātās un sagatavotās masu spēles ir zaudēta pozīcija, kuŗas noturēšanai vairāk zaudē nekā iegūst. Tās nenoliedzami ietekmē komūnistiem nevēlamā virzienā lielu daļu austrumbloka jaunatnes, arī „Jauno Padomju Cilvēku”. Šiem jauniešiem, tāpat kā daudziem Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas neattīstīto zemju pārstāvjiem, kam dažkārt nav viegli orientēties sarežģītajos polītiskajos apstākļos, izprast dziļāk īstu brīvību, toleranci un demokrātiju palīdzēs nevis brīvās jaunatnes klusa nolīšana un saritināšanās savās alās, bet gan aktīvs, apņēmības pilns un inteliģents pretspars Maskavas indei. Nav lieki jāuzsveŗ, ka šādu efektīvu pretsparu sniedz arī mākslinieciski augstvērtīgie un nacionālpolītiski nozīmīgie latviešu trimdas jauniešu salidojumi.