CEĻOJUMI, PĒDAS ZEM SNIEGA
Tā diena tapa nosaukta par jaungada dienu.
Pēc gaŗas peldēšanās – uz smiltīm! Robinsona Krūzo salā. Sajūtai vajadzētu būt apmēram tādai – kad izpeldēts, izbrists cauri bangām baltu smilšu liedagā, saulē – aiz muguras kaut kur tumši viļņi plēš pērnā gada kuteri.
Gulēt, elpot, atpūsties... „To tu veici!” tikšķ pulkstenis. Un tālāk? „Skaties laimē, kas izlieta!” Laime un laime – abas blakus: Attēli. Miljons jautājuma zīmju savijušās bangainā virpulī. Jautājums kādās acīs; kam tas adresēts? Nevar jau dzīvot no jautājumiem vien.
Robinsons Krūzo izgulējās un kāpa tālāk pret salas vidieni, atskatījās, ko redzēja? –Jūŗu, kas vēl nav nomierinājusies. Bangas, kas triecas pret klintīm, mirguļojošu plašumu tālāk, zilas, tukšas debesis.
Var jau arī šodien šķērsot smilšu jostu un uzkāpt pirmā kāpā, skatīties atpakaļ. Jautājums „kas tālāk” – lai paliek. Pērngad pirktās sveces lai izdeg. Pēdējais laiks likt tām pārvērsties liesmā. Lai nespokojas!
Var rakstīt. Var, piemēram, rakstīt par to, kas nav uzrakstīts. Ceļojumi... Grāmatas: arī grāmatas ir ceļojumi – pa kādu apburtu pasauli, kur nav zināms, kas slēpjas vārdu džungļos, taisnajās stigās, ziedu virtenēs, kas nokarājušās no zariem kāpu grīslī. Ir tur mākslīgi ziedi, veikla amatnieka darināti, ir dārzi – romāni – ko tāpat veidojusi amatnieka roka (ar vai bez talanta). Ir tur tādi ziedi, kas neslēpj aiz sevis amatnieka izdomu vien – tie ieauguši zemē, dūkstis, dīķos, klinšu spraugās. Kāpu smiltī. Par tiem bīstami sacīt: jūs esat skaisti! – Kaut kur dziļi, dziļi iet kāda sakne, spurgaliņa. Zemē? Sirdī?
Šonakt bija skaista nakts. Balta. Visas pēdas aizsnigušas.
Man kādreiz patika kāpt kalnos. Itin kā sūktin sūca augšup: pietika ieraudzīt nogāzes, kas arvien straujākā leņķī tiecas augšup un – vajadzēja kāpt. Nu pagājuši vairāki gadi, un nogāzes esmu redzējis daudz, ja pa gabalu. Kāpēc? Varbūt bija cita kalnā kāpšana? Bet varbūt bija kāda pazudušās paradīzes meklēšana cilvēku pūlī? Pērļu zvejošana dūņainā – vai skaidrā – ūdenī? Viens skaidrs – tur bija arī haizivis, dažādu pasugu, dažādu krāsu spurām. Cita starpā – vai haizivīm ir spuras?
Parakņāties papīros!
„... viss likās niecīgs, un vienīgi kad augstās zvaigznes meta tumšas milzeņu ēnas pār pēdējo takas posmu, kas bija jānostaigā, ienāca prātā, varbūt, tomēr ir labi, ka ir ielejas. Jo pa ielejām staigā silts vējš, un tur ir cilvēki, kam ir balss un kas var atbildēt, ja kaut ko prasa... Bet varbūt tas bija vēl bīstamāk. ..”
Kalnu refleksijas – kaut kad, kaut kur Alpos.
„Troļļu pils sūnainās arkās vējš svilpa Oses balsi: ‘Peer, du lyver!’ Vai viņš meloja, Pērs Gints? Vai viņš meloja, baltais fjordu putns, kad, pacēlies augstāk, kļuva zeltains, ielaidās saulē, augstu pie baltajiem sniegiem? – Akmens sirdis ir labas. Tās ilgi paglabā siltumu. ..”
Kaut kur aiz Ondalsnēs – Valdālē, Geirangera ūdens piepildītās aizās. Akmens... ilgi glabā... Manā archīvā nav kārtības, es nezinu, cik gadus jau mani apciemo Ziemsvētku kartīte no kāda cilvēkbērna, kas nerunā manu valodu. Kas satikts tikai vienu vienīgu reizi.
„Akmens, sniegs, brūna sūna un mākoņi. Mūžības elpa, ko neskar laiks ar savu straujo aiziešanu, brīvs vējš kā pasaules radīšanas dienās”.
Cik daudziem aizmirsies uzrakstīt kaut ko vairāk par darījuma papīriem?
Ir labi doties ceļojumos.
Varbūt vēlreiz turp?
Gudbrandsdalen!
---------------------
„Dzer manu dzidrumu avotā!”
Vieta kādā likteņspēlē, pati skaistākā. Kāds logs, kuŗā atveŗas literātūras, dzejas skaistums un plašums. Cilvēku literātūras. Ir jau, kas kandidē uz vietu pie autora labās rokas, taču – nekad, nekad... Ziedu virtenes, avoti, kāpu miezis Robinsona salā: Uguns un nakts!
Kopš tas uzrakstīts, avotos ir sākts mest iekšā indes ampulas, beigtus kaķus. Kā zināsi, kuŗā avotā var dzert – dzidrumu!
---------------------
Biju reiz iecerējis rakstīt noveli ‘Tējas namiņā pie jūŗas’. Ne par Ķīnu, Hirošimu, Koreju. Vēlāk nodoms kļuva pieticīgāks – rakstāt miniatūru, tēlojumu. Varbūt pasaku? Kaut kur papīru žūkšņos guļ divi pirmās lapas – vai varbūt es tās jau esmu aizmetis? Tā bija pasaka, patiesa pasaka, īstenības pasaka, īstenpasaka... Namiņš, par ko domāju, nav arī nekāds tējas namiņš, bet vasaras restorāns aiz kāpām pie Ziemeļjūras. Uz salas. Foēras Vīkā. Kāds rudzu lauks pieviļņoja pie pašām durvīm – un tad sākās kāpu miezis, kāpas, pludmale, paisums un bēgums, līmeniskas līnijas, gaisma izstiepta līmeniski ar it kā tiklā ieķērušiemies baltzilēnainiem mākoņiem.
Pasakas taisīšana.
Tas ir ļoti vienkārši: divi bēgļu bērni, pavasaris, vasara, jūŗa, glāze kokteiļa ar cukurā iesaldētam malām, dzimtene – Rostoka un Rīga, sarunas savā valodā, bez valodas, katram sava valoda. Robinsona sala: Foēra. Slapjas smiltis, pa kuŗām var bradāt basām kājām. Sausas smiltis, kuŗās var sēdēt, gulēt.
Melns paisums, visa Ziemeļjūŗa un nakts gāzās iekšā, sitās pret moliem. Nomierinājās, noplaka, iegulās smiltīs kā dusēt.
Foēras zāļainajās pļavās ganījās govis.
Pēc tam? Āhena! Atpakaļ no pasakas savā laikā, redzēt sava laika pēdas, milžu pēdas, kas bradājumā atstātas dievnamos, bankās un cilvēku mājās. Robežas – visvisādas. Pasaka draudēja kļūt par īstenību.
Romānu, stāstu, noveli, miniatūru?
Āhenā visādi varēja notikt. Bet varbūt arī tur bija kā jūrmalā – tikai pēc vētras. Ne Baltijas – Austrumjūŗas malā. Jeb tomēr? Katrā ziņā – pēc vētras: izskalotajās aļģēs, grīšļos, praulos, zivju kaulos rāpoja divi mūdži, mēģinādami izperināt pasaku.
Šinī laikā pasakas neizšķiļas.
Gadudesmiti izšķīluši robežas – ne tikai uz kartes, kaut kur pie Elbas, kaut kur pļavās, kalnos, mežos. Robežas ir arī mūsos pašos, cietas, nežēlīgas robežas, kuŗu važās ieķēdētiem nav ko domāt par pasakām.
Jeb tomēr?
Bet tā jau bija tikai pasaka.
„O stolzere Trauer! ihr ehernen Altaere,
Die heisse Flamme des Geistes naehrt heute ein gewaltiger Schmerz,
Die ungebornen Enkel.”
---------------------
„Pastāsti par lavīnam, Henrij!” viņa teica..,
„Tās gāžas. Tās šņāc, dārd – un atbalsojas... Tās veļas no kalniem lejup, akli – tā liekas – un saka: Bums! Tās seko dažiem izvagojumiem kalnā – un tām tomēr ir kāda mērķtiecība, par spīti visam. Bet pašas tās nezina neko vairāk par savu ceļu, tās tikai – seko. Tās nav nekas, itin nekas – tās ir tikai nobrukums.”
Romānā, kas rakstīts ar meistara roku, redzētāja aci, nirēja maņām: mūsu laika, mūsu dienu. Eivinds Jonsons.
„Un arī mēs pie bērziem ceļu zinām,
Lai kādu kurš nu cērtam līdumu, –
Pie bērza tāss palaikam salīdzinām
Mēs savas sirdsapziņas spīdumu.”Arvīds Skalbe, Rīga, 1959. gadā. – Ko niekoties, atkušņa bērzi ir apsniguši jaunā sala ziemā. Sirdsapziņu var deleģēt, testamentēt kādai partijai, centrālkomitejai, padomei, centram! Pašlaik ir sala laiks, ziema – glečeŗos krājas sniegi, ledus. Lavīnu ieņemšanas laiks.
Ielejā ir kāda būda. Cilvēku iglū kalnā, kas nav kalns, tikai milzu kupena.
---------------------
Četrdesmit četras skurbuma dienas – svētdiena, kas ilga četrdesmit četras dienas.
Cilvēki. Vesels spiets cilvēku.
Kaut kur aiz jūsu visu gaišajām, priecīgajām, drūmajām, dusmīgajām, kreņķīgajām, ziņkārīgajām, draudzīgajām sejām, – pausmes, korso, izrādes, debates, aplausi, himnas.
Mājas, dzimtene, draugi – tas viss ir: cilvēki.
Šis ir moderns laiks, un tāpēc ir jādomā moderni. Raķetdomāšanu. Viens logs uz leju (atpakaļ!), otrs, varbūt divi, trīs – uz katru pusi (palūkojies apkārt!), uz priekšu nav neviena loga, jo – tur nekad logu nav bijis un nebūs, pietiek ar radaru. Čigānieti. Plāniem.
Pa logu, kas veŗas uz leju. Tas ir – neveŗas vaļā, tikai atspoguļo, arī it kā uz televīzijas rūts. Mēs esam izplatījumā – ne telpiskajā, bet laika. Aiz mums kondensēta gaisa svītras, mākoņi, grāmatas, archīvi – maza, maza spraudziņa – atmiņas.
Virs Aidlevaildas lidlauka bija reti mākoņi. Izbārstītas kokvilnas spilvas. Kā tās turējās gaisā? Un mēs?
Tāds pats ir skats atpakaļ.
Kaut kur kādā mākoņu spraugā:
Dzimtene. Kāds pļavas stūris, grāvmales, ķirši zied. Divas krēslainas istabas divās dažādās mājās, kas nav ne paša, ne tēva. Priežu jaunaudze, rasa zālē (vai toreiz nebija rasas zālē, bet kaut kur citur?). Nokavēts sprediķis. Kāda burtnīca ar dzejoļiem, kuŗus nekur nepublicēja un kas nebija paša. Beigu beigās – kāda maņu atmina, kāds spiediens rokās, kāds silts apaļums saujā.
Zeme ir apaļa.
---------------------
Atkal pie grāmatām! Tās ir konservu kārbas, kuŗās iekonservētas visas pasaules nelaimes, visi prieki – nelaimes vairāk, jo prieki ir daudz tiešāki, reālāki, neļaujas saglabāt ilgāku laiku. Varētu sacīt, ka prieks ir grūti konservējams, tas bojājas, saskābst, rūgst. Bez tam prieks ir tāds radījums, kas prasa vismaz divus, lai būtu prieks – priekā jādalās, jādzird atbalss. Bēdas, nelaimes – tās paliek pašas kā skābi ziemas āboli, kas uzglabājas ilgi bez īpašām konservķīmikālijām. Viens pats nevar priecāties: palūkojiet tikai smaidīt vilciena kupejā – tūdaļ manīsit aizdomīgus skatus: Tas cilvēciņš ir ķerts!
Beigu beigās grāmatas var kļūt kā lāsts. Gribas aizdedzināt visas tās un sildīties sārta liesmās – un priecāties.
Vārdi!
Laukā ir salts, mēness ir uz dilšanu, ziema bez ziemeļbriežiem – un līdz dažai vietai, kas nemaz nav tik tālu, ir tik tālu kā senos laikos, kad te bijušas vilkuziemas, kad ik māja bija maza ieslēgta sala, ieputeņota, iekonservēta – siltuma konservs no rudens uz pavasari.
Vārdi ir kā baloni, sārti, zili, mēļi gumijas baloni, kuŗus var mētāt no rokas rokā, var palaist vaļā un skatīties, kā tie aizlido, ieķeŗas kāda koka zaros un šūpojas kā jauns pilnmēness. Nekas tos netur pie zemes, tos izmet...
Jā, arī akmeņi. Vārdi var būt viss, kas mūsu pasaulē, kas ir aiz tās čaulas, kuŗai mums jāizlaužas cauri, jāizplēš kaut maza spraudziņa, lai mēs zinātu, kas ir aiz vārdiem.
Gaidītie vārdi.
„Rūssārtas kļavas. Nu runā! Teic vārdu, to vienu, kas palīdz!..”
Uz priekšu un atpakaļ.
---------------------
Robinsona sala. Rītu tās vairs nebūs. Būs tikai tas pats, kas jau bijis. Ja nē, tad ne jau tāpēc, ka vakarnakt raķetē aizsviedu debesīs vārdu, vēlējumu, ilgas. Jeb tomēr?
Esmu salas augstākā klintī. Bet kamēr kāpu, satumsa. Jūŗa ir tur lejā: vai pērngada kuteris nogrimis?
No skaidrības uz skaidrību!
Berlīne, Katanga, Goa, Rīga, Vorkuta, Dachava, Vašingtona, Maskava, Pekinga, Parīze.
Gudbrandsdalen!
Uz priekšu un atpakaļ.
Visu dienu klusē tālruņa aparāts . 0123456789. Ko visu no tā nevar izveidot!
Ak jā, es aizmirsu. Šī ir Robinsona Krūzo sala.
Sniegā.
